Jēkabsons: Par latviešu pašapziņu liecina neatkarības atgūšana

PRESTIŽI. «Virsnieka profesija bija prestiža, tā prasīja inteliģenci un prātu. Un virsnieki Latvijas Neatkarības karā bija ārkārtīgi nepieciešami, jo vajadzēja veidot savu valsti: 20. gadsimta sākumā to varēja izdarīt tikai karojot,» uzsver Ēriks Jēkabsons © Dmitrijs Suļžics/F64

Dienu pēc viņa bojāejas – 1919. gada 7. martā – tika uzrakstīts dokuments, kas stāstīja par viņa askētismu, bet kopumā – arī par latviešu bataljona dzīves apstākļiem. Latviešu atsevišķā bataljona komandiera pulkveža Oskara Kalpaka lietu saraksts bija šāds:   viens melns kabatas pulkstenis ar zelta ķēdi (firma Longin);   1 kabatas nazītis un nagu tīrāmais – ādas makstī;   1 ādas portfelis;   1 ādas maks;   skaidra nauda – divi tūkstoši simt sešdesmit seši rubļi (2166 rubļi).

Otrajā aktā bija zābaksmērs, bloknots, astoņas patronas, saliekamā gulta ar matraci, piecas kabatas drānas, viens pāris vilnainu cimdu, un vēl, vēl... Un zelta gredzens bez akmeņiem, toties ar iniciāļiem E.S. Taču nebija vijoles, kuru pusaudža gados Oskaram iemācīja spēlēt viņa matemātikas skolotājs Pasītis. Vijole acīmredzot netika paņemta līdzi, jo - kas nu frontē par vijoles spēlēšanu... Tomēr tā, šķiet, vislabāk varētu izteikt Oskara Kalpaka dvēseli - skumju un vientuļu. Tomēr ne tik skumju un ne tik vientuļu, ja vajadzēja domāt un cīnīties par Latviju, par kuru viņš pie Airītēm krita 1919. gada 6. martā. Šodien pirms 101 gada.

Par Oskaru Kalpaku un tālajiem laikiem sarunājos ar vēsturnieku, profesoru Ēriku Jēkabsonu.

- Sāksim ar teikām. Stāsta, ka Oskars Kalpaks, mirstot no ievainojuma, esot teicis: «Golubčik, ostaņķesj za meņa!» (Balodīt, palieciet manā vietā! - krievu val.). Un no tā esot cēlies arī leģendārais Kalpaka novēlējums: «Balodi, paliec manā vietā!»

- Nu, nieki. Par slaveniem cilvēkiem vienmēr tiek sacerētas teikas un pasakas. Tā, protams, nav noticis.

- Tātad viņš par Balodi neko nav teicis?

- Balodis bija bataljona pirmās rotas komandieris, un tas bija pats par sevi saprotams, ka pirmās rotas komandieris automātiski paliek bataljona komandiera vietā, ja ar viņu kas notiek. Pēc tam sekotu otrās rotas, trešās rotas komandieris... Un tā tālāk. Tāpēc Kalpakam nekas nebija jāsaka. Tie bija kadru virsnieki, nevis kara laikā sagatavoti virsnieki. Kalpaks Irkutskā pabeidza junkuru skolu, tur labu izglītību apguvušie bija profesionāli sagatavoti - par spīti tam, ka mums te ir iepotēta pārliecība, ka cariskās Krievijas armijā bijuši tikai muļķi. Taču muļķi ir bijuši (un ir) visās profesijās un visos laikos. Gan Kalpaks, gan Balodis bija gudri, izglītoti virsnieki. Jāteic, ka virsnieku sagatavošana Krievijā bija ļoti nozīmīga latviešiem: tā mūsu senčiem ļāva bez maksas iegūt labu izglītību. Mums nepatīk to atcerēties, bet ir vēl viens mīts, kas iedzīts mūsu galvā gan no Ulmaņa, gan no boļševiku laikiem - cariskā Krievija esot bijusi absolūti atpalikusi un arhaiska zeme. Īpaši 20. gadsimta sākumā Krievija tuvojās kultūras uzplaukumam, kāds jau bija vērojams Rietumos. Sistēma par kārtu piederību tolaik bija ļoti formāla, un 1917. gada boļševiku apvērsuma priekšvakarā, kad atcēla kārtu piederību, starp latviešiem bija vairāki tūkstoši muižnieku, ieskaitot arī Oskaru Kalpaku un Jukumu Vācieti. Kalpakam pietika sasniegt apakšpulkveža rangu, lai viņš saņemtu dzimtsmuižnieka kārtu. Jebkurš leitnants, beidzis karaskolu, dabūja personālmuižnieka kārtu, kas netika nodota mantojumā. Jebkurš skolotājs, kurš bija nostrādājis konkrētu skaitu gadu, ieguva muižnieka kārtu. Šī kārtu būšana deva vietu sabiedrībā, kā arī labu pensiju. Virsnieka profesija bija ārkārtīgi prestiža, tā prasīja inteliģenci un prātu, lai iestātos karaskolā un sekmīgi to pabeigtu. Un virsnieki vēlāk, Latvijas Neatkarības karā, bija ārkārtīgi nepieciešami, jo vajadzēja veidot savu valsti: 20. gadsimta sākumā to varēja izdarīt tikai karojot. Starp citu, arī Andrejs Pumpurs, eposa Lāčplēsis autors, bija muižnieks, un arī viņa bērni tika pieskaitīti muižnieku kārtai. Tā ir aizmirsta lapa mūsu vēsturē, kas pierāda, ka mūsu priekšstats par carisko Krieviju nav tik pilnīgs, kā mēs varbūt iedomājamies. Turpinot par Kalpaku, Balodi un pārējiem: viņi bija profesionāli virsnieki, sagatavoti karaskolās, un jaunā Latvijas armija vēlāk sastāvēja lielākoties no šādiem vīriem. Viņi vairāku gadu garumā bija mācījušies Krievijas karaskolās, bija arī tādi, kuri beidza četru mēnešu karaskolas kursus kara laikā - tas bija īsais sagatavošanas kurss, kas deva viņiem leitnanta pakāpi, bet tā nebija mierlaiku izglītība, kā to toreiz dēvēja.

- Kurā brīdī Oskars Kalpaks saprata, ka viņam jākaro par Latviju, pret lieliniekiem?

- Visa tā laika atmosfēra, nacionālais faktors to noteica... Kāpēc izveidojās latviešu strēlnieki? Tāpēc, ka šī ideja bija ļoti populāra. Latvieši nebija pirmā nacionālā karaspēka daļa, kā mums ir iepotēts galvā. Pirmā nacionālā karaspēka daļa sastāvēja no armēņiem. Šo daļu izveidoja 1915. gadā ar domu: Krievija sāk karot ar Turciju, un Krievija varēs izmantot viņu (armēņu) zināšanas par vietējiem apstākļiem un vietējo situāciju - pret turkiem. Tāda pati doma bija, veidojot latviešu strēlnieku bataljonus, Krievijai karojot pret Vāciju. Bet viss pārveidojās. Poļu leģioni un ukraiņu strēlnieku vienības Austroungārijas armijā cīnījās pret Krieviju par savas zemes brīvību, somu jēgeru vienības Vācijas armijā vienubrīd cīnījās pret latviešu strēlniekiem - arī par savas zemes brīvību un pret Krieviju. Par spīti tam, ka latviešu karavīri bija gadiem ilgi prom no Latvijas, viņu nacionālās izjūtas bija spēcīgas, saikne ar dzimteni - stipra. Starp citu, Oskars Kalpaks atvaļinājumus bieži pavadīja mājās - Vidzemē, Meirānu pagastā.

- Vēl viena teika: Oskars Kalpaks neesot mācējis runāt latviski.

- Tā nav patiesība. Viņš ar ģimeni sarakstījās latviski, lasīja un runāja latviski. Vēl viena teika: viņa uzvārds esot bijis Kolpak - tā Krievijā rakstīja. Bet tur jau viss tika pārveidots: Bērtulis bija Varfolomejs, Toms bija Foma... Visiem latviešu virsniekiem bija saikne ar dzimteni, bet, protams, viņi vairs nemācēja runāt latviski tik labi kā agrāk, jo Krievijas karaskolās un armijā viss notika krieviski... Kalpaks gribēja nokļūt latviešu strēlnieku bataljonā, bet viņu nepalaida, jo tur bija tikai astoņas pulkveža štata vietas, savukārt Krievijas armijā latviešu izcelsmes pulkvežu un ģenerāļu bija ap divsimt.

- 1918. gada rudenī Kalpaks atgriezās Rīgā, decembra beigās Latvijas Pagaidu valdība viņu iecēla par Latvijas zemessardzes latviešu vienību komandieri. Lielinieku armijas uzbrukuma laikā Kalpaka bataljons nodrošināja Latvijas Pagaidu valdības pārcelšanos no Rīgas uz Jelgavu. Pēc tam tā aizbrauca uz Liepāju Studentu rotas apsardzībā. Pulkvedis Kalpaks ar savu bataljonu palika frontē. 3. martā sākās plašs uzbrukums lielinieku armijai. Kalpaka bataljona uzdevums bija ieņemt apdzīvotas vietas gar Skrundas-Saldus ceļu. Bet tad latviešu bataljons un landesvēra spēki nonāca savstarpējā sadursmē... Kā tas varēja notikt?

- Tā bija liktenīga kļūda bezsakaru situācijā. Šajā traģiskajā sadursmē krita ne tikai latviešu virsnieki, bet arī piekomandētais artilērijas leitnants Šrinders no landesvēra. Iespējams, ka landesvēra vienības bija novirzījušās no ceļa un devušās kaut ko nolaupīt (karā visi karaspēki laupa!), bet tas nemaina viedokli, ka sadursme izcēlās kļūdas dēļ.

- Oskars Kalpaks nomira 15 minūšu laikā, Balodis stājās viņa vietā. Kas notika pēc tam?

- Kalpaka bataljons vēlāk turpināja kaujas pret lielinieka Pētera Stučkas padomju armiju. Diemžēl lielinieku armijas rindās joprojām bija latviešu strēlnieki... Tomēr strēlnieku aiziešana no boļševiku karaspēka sākās strauji, kulmināciju sasniedzot aprīlī-maijā. Daudzi pārgāja Ziemeļlatvijas armijas, Baloža brigādes, kā arī igauņu pusē. Padomju Latvijas armija līdz ar to sabruka. Padomju armijai, kuras rindās bija ap 100 000 karavīru, bija uzdevums nodibināt padomju varu ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā, Igaunijā un Polijā, uzsākot pasaules proletārisko revolūciju tieši mūsu jaunās valsts teritorijā. Taču Stučkas režīms zaudēja savu sākotnējo popularitāti divu apstākļu dēļ: tas bija sarkanais terors un absolūti ačgārna zemes politika.

- Sākumā Stučkas valdība taču bija populāra.

- Tāpēc, ka viņus neviens īsti nepazina. Nu, kā - uz Latviju nāca atpakaļ mūsu brāļi, dēli, cilvēki, kurus mēs tik ilgi nebijām redzējuši, nāk mūsējie, viņi nevar būt slikti... Nu un tad visi arī redzēja, kas notika. Stučkas iecere bija veidot komunismu laukos, proti, dzimtbūšanu vēl trakākā formā nekā pirms dzimtbūšanas atcelšanas 1861. gadā. Toreiz sods bija pletnes sitieni, Stučkas režīmā par kāda darba neizpildīšanu draudēja nošaušana. Latvietis saprata, ka tas nav gluži tas, par ko viņš ir sapņojis, bet viņš sapņoja tikai par savu zemes stūrīti. Kāpēc latvieši sākotnēji noticēja boļševikiem? Tāpēc, ka Ļeņins, grozīdams latvju strēlniekus aiz pogām, teica: jūs pareizi darāt, ka aizstāvat manu valdību, jo tikai mana valdība dos jums brīvību - gan kā zemniekiem (šķirai), gan kā tautai. Kas notiks pēc tam... pēc tam pasaules proletariāta revolūcija visu atrisinās.

- Šādā sarkanā terora situācijā, ko Latvijā radīja Stučkas vara, daudzi bēga no savas dzimtenes.

- Oskars Kalpaks bija izcils kaut vai tādēļ, ka nekur nebēga. Savukārt daudzi vecākie virsnieki bēga, jo neticēja, ka te, Latvijā, vēl var kaut ko noturēt. Viens otrs vecākais virsnieks ar valdības atļauju devās uz Dāniju, lai «meklētu palīdzību». Nu kādu palīdzību?... Arī valdība, ieskaitot Kārli Ulmani, 1919. gada janvārī bēga no Rīgas uz Liepāju, kas bija palikusi kā maza, brīva saliņa. Pirms tam, 1918. gada decembra beigās, kad Rīgā situācija jau bija katastrofāla, Oskars Kalpaks uzņēmās komandēt latviešu vienības. Viņš bija ļoti prasmīgs virsnieks, ļoti populārs kareivju vidū. Kalpaks arī politiski bija izglītots, viņš uzskatīja, ka zemniekiem ir jādod zeme, lai valsts varētu attīstīties. Viņš bija patiess piemērs, kam sekot. Viņš bezcerīgā situācijā palika Latvijā, lai tai palīdzētu.

- Oskars Kalpaks esot bijis tik drosmīgs, ka nereti pat radījis problēmas augstākajiem komandieriem.

- Par 6. martu runājot... Viņš bija ļoti sašutis, ka viņa karavīri necēlās no grāvja, lai dotos uzbrukumā. Cita lieta - kas būtu noticis, ja viņi tiešām celtos un ietu uzbrukumā: būtu daudz bezjēdzīgu nāvju. Šajā dienā gāja bojā ne tikai Kalpaks, bet arī studentu rotas komandieris Nikolajs Grundmanis un virsleitnants Pēteris Krievs. Arī vācu pusē bija četri kritušie.

- Uz pieminekļa, kas atrodas iepretim Aizsardzības ministrijai, ir uzraksts, kas liecina, ka Oskars Kalpaks ir pirmais Latvijas armijas komandieris. Bet 1919. gada 6. martā vēl nebija Latvijas armijas.

- Protams, ka nebija. Tā izveidojās tikai 1919. gada jūlijā. Uz pieminekļa vajadzēja rakstīt - Latvijas bruņoto spēku pirmais komandieris.

- Varbūt tā arī ir teikas sastāvdaļa, bet labi domāta...

- Manuprāt, tā ir apzināta darbība: lai parādītos Latvijas armijas vārds. Varbūt mazliet bērnišķīga izvēle - tā vietā, lai saglabātu korektumu. Kalpaka vienības, kas cīnījās pret boļševikiem, tomēr bija landesvēra sastāvā. Tomēr Kalpaks bija pirmais Latvijas bruņoto spēku komandieris, no kuriem patiešām izauga Latvijas armija.

- Ja Oskars Kalpaks 6. martā būtu palicis dzīvs... Viņš kļūtu par Latvijas armijas komandieri?

- Domāju, ka noteikti. Nopelnu ziņā viņš noteikti bija pārāks par pulkvedi Jorģi Zemitānu, Ziemeļlatvijas brigādes komandieri.

- Izskatās, ka Oskars Kalpaks ir leģendārākā personība latviešu militārajā vēsturē.

- Militārajā kontekstā mums ir pilna sarkanā armija ar latviešiem... 1935. gadā tajā bija ap 130 latviešu tautības ģenerāļu. Arī NKVD vadībā bija latvieši ar ģenerāļa pakāpi.

- 1937. gadā - Lielā terora laikā - viņus visus taču nošāva.

- Protams. Izglābās tikai divi. NKVD komisāra Ježova vietnieks bija tāds Leonīds Zakovskis, īstajā vārdā - Indriķis Štubis. Latvietis, augsta ranga komisārs. Viņu arī nošāva, bet pirms tam viņš paspēja iznīcināt Ļeņingradas latviešu «spiegu organizāciju», nošaujot ap 300 latviešiem.

- Tādi štubji gan ir ar mīnuszīmi slaveni... Bet latvieši patiešām daudz kur bijuši klāt - gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē.

- Tā ir. Viss - pateicoties izglītībai. Baltijas guberņās izglītības līmenis bija ļoti augsts, tāpēc 20. gadsimtā latviešus varēja redzēt interesantos, nozīmīgos amatos. Lasītāji, domāju, daudz ko nezina arī par Augustu Kirhenšteinu...

- ...kurš bija latviešu mikrobiologs un politiķis. Viņu dēvēja par lādzīgo nodevēju: kolaborants Kirhenšteins pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā uzņēmās okupācijas varas izveidotās marionešu valdības vadītāja pienākumus, brauca uz Maskavu, lai lūgtu Staļinu uzņemt Latviju «draudzīgajā brāļu saimē» - Padomju Savienībā.

- Kirhenšteina biogrāfijā rakstīts, ka viņš dzimis muižas kalpu mājā. Bet viņš nav nekāds kalpa dēls: viņa tēvs bija kroga rentnieks, savukārt bijusī «muižas kalpu māja» bija krogs, kura rentnieks nodzirdīja apkārtējos iedzīvotājus, nopelnot lielu naudu. Augusta tēvs savulaik bija rekrūtis, atgriezās mājās ar lielu pensiju, kļūdams par bagātāko vīru visā apkārtnē. Viņš apprecējās, piedzima 11 bērni, visiem vīriešu dzimtas pēcnācējiem vecais Kirhenšteins nodrošināja augstāko izglītību, un Augusts bija viens no viņiem. Vēl viens brālis kļuva par izlūkdienesta pulkvedi Krievijā, vēl viens - par cara armijas kadru virsnieku (miris vai gājis bojā 1905. gadā).

- Lūk, ko nozīmē izglītība. Un tā, izrādās, var būt kā atslēga gan labiem, gan sliktiem darbiem. Bet varbūt latviešiem trūkst pašapziņas, lai izmantotu izglītību savas zemes plauksmei, nevis graušanai?

- Domāju, ka netrūkst gan tās pašapziņas. Daudzi saka: kur divi latvieši, tur strīdi. Stāsti par pašapziņas trūkumu ir no tās pašas sērijas: esam pārāk paškritiski. Bet par to, ka mums netrūkst pašapziņas, liecina tas, ka esam atguvuši neatkarību. Kangaru īpatsvars, protams, ir liels, bet to var skaidrot ar ciešanām, kas gāzušās pār mūsu tautu.

Svarīgākais