Dzimis kopā ar Latviju
Mans sarunbiedrs ir Arnolds Dzirne, dzimis 1918. gada 18. novembrī. Viņš kopā ar Latvijas valsti šodien svin savu dzimšanas dienu.
Sirmais kungs ir galants un humorpilns. Viņš apsmaida savu spieķi, kas piepalīdz kungam staigāt. "Zināt, es pat mēdzu to aizmirst," viņš smej, skaidrodams savu gadiem neraksturīgo žirgtumu, "laikam kaut kas no jaunības vēl palicis." Kad mūsu saruna beidzas, viņš cienīgi atvadās, neļaujot sevi pavadīt: "Nē, nē, jums nav jāpūlas manis dēļ." Viņš vēlreiz pamāj ar galvu, un klusi soļi aizskan pa gaiteni.
Pēc sarunas bija daudz jādomā. Par cilvēka izturību, spēju robežu un viedumu. Par prasmi piedot un palikt uzticīgam. Par vienkāršību, smalkumu un mīlestību. Par dzīvo vēsturi, kas mums blakus. Jo mans sarunbiedrs bija Arnolds Dzirne ir stiegrs, spēcīgs vīrs, kurš aktīvās darba gaitas veterinārijas jomā beidza vien 1999. gadā.
– Kur ir jūsu saknes? Kur apguvāt zinības?
– Esmu dzimis Cēsu pagastā, Piparos. Mans tēvs bija rentnieks. Pirmā skola bija Cēsu pagasta pamatskola, pēc tam no 1933. gada līdz 1938. gadam mācījos Cēsu valsts ģimnāzijā. Pēc tās pabeigšanas iestājos Latvijas Universitātes Veterinārmedicīnas fakultātē. Vācu okupācijas laikā to gan pārdēvēja par Rīgas universitāti. 1940. gada februārī mani iesauca Latvijas obligātajā karadienestā, nonācu Aviācijas pulkā. Bet laimīgā kārtā 1940. gada vasarā man izdevās izvairīties no dienesta sarkanarmijā, un es varēju turpināt studijas un iegūt diplomu. Un tas notika tā. Es nonācu varas iestāžu uzmanības lokā. Mani uzaicināja uz kara slimnīcu, lai pārbaudītu veselību. Viens latviešu ārsts man pavaicāja, kā tad es gribu – studēt vai iet armijā? Klausieties, es teicu, mani izrāva no studijām, esmu tikai nepilnus divus gadus mācījies! Nu jā, dakteris saka, es arī tā domāju, jums jāmācās. Un tā es tiku ārā.
– Kad Latvija tika okupēta, daļu latviešu virsnieku un karavīru savāca uz Liteni. Jums laimējās, ka nenonācāt viņu vidū, kaut arī bijāt iesaucamajā vecumā.
– Litenē nonāca tikai virsnieki. 1941. gadā – kā ik gadu – viņi atradās Litenes vasaras nometnē. Vairākus simtus virsnieku neizsūtīja tikai no Litenes nometnes vien, Rīgā pievienoja vēl daudzus, un tā kopumā tika izvesti 600 cilvēku. Atgriezās vien nedaudzi. Tie, kuri palika dzīvi, tagad tiekas regulāri. Bet lielākā daļa nu jau ir Zemesmātes valstībā... Esmu daudz domājis par to. Kas būtu noticis, ja es nokļūtu Litenes nometnē? To nevaram zināt, jo notikuma abas puses mēs nevaram piedzīvot.
– Kad beidzās karš, padomju okupācijas vara droši vien neatzina jūsu diplomu, kas iegūts vācu laikā.
– Jā, es iestājos Jelgavas akadēmijā un gada laikā dabūju nolikt eksāmenus, tajā skaitā arī marksismaļeņinisma eksāmenu. 1951. gadā noliku pareizos eksāmenus un ieguvu veterinārārsta diplomu. Tā bija mana otrā augstākā izglītība. Pēc kara Rīgā vajadzēja daudzus veterināros speciālistus, jo lielākā daļa bija vai nu devušies trimdā, vai gājuši bojā. Rīgā izplatījās trakumsērga, un vajadzēja organizēt Trakumsērgas apkarošanas staciju. Sāku tur strādāt. Biju jauns un enerģijas pilns. Katru gadu par labu darbu man piešķīra goda rakstus. Par kadru daļas vadītāju pie mums strādāja tāda Natālija Stabiņa, viņas vīrs bija sarkanarmijas pulkvedis. Tad vienu reizi viņa mani iesauc pie sevis, jūtu – kaut kas noticis. Parasti viņa mani uzrunāja – Dzirnīt, Dzirnīt, bet tagad tikai – sēdieties. Un viss. Viņa strupi man pateica, lai es rakstu atlūgumu, ka pats gribu iet prom no darba. Es teicu, ka to nu gan nedarīšu – visi dokumenti man ir kārtībā, no Vorkutas esmu palaists mājās likumīgā kārtā. Bet tik un tā 1950. gada pavasarī mani atlaida kā "nepiemērotu atbildīgajam darbam". Man atļāva meklēt darbu ārpus Rīgas. Un tad mani pieņēma Mārupes kolhozā par vetārstu.
– Jā, jūs savā stāstā esat izlaidis Vorkutu.
– 1943. gada vasarā notika lielais iesaukums leģionā. Daļa iesaukto bija brīvprātīgie, kuri krieviem gribēja atriebt savu tuvinieku nāvi 1941. gada deportācijās. Mani mobilizēja kā vetārstu leitnanta pakāpē un iedalīja vācu armijas 4. robežapsardzības pulkā. Pulku formēja Tukumā. Kļuvu par atsevišķās militārās vienības veterinārārstu. Bet es biju tikko apprecējies. Nu labi, kas jādara – jādara. Pēc tam mūsu pulku aizsūtīja uz dienvidaustrumu fronti pie Lietuvas robežas. Tikai dažas nedēļas bez jebkādiem smagajiem ieročiem spējām noturēties aizsardzības pozīcijās. Mēs tur tikām samalti. Pulka atlikumi tika piekomandēti vācu daļām. Mani aizsūtīja uz Rīgu, lai pārbaudītu aptuveni 400 austrumu frontē rekvizētos zirgus. Un tā 1944. gada 12. oktobrī mēs visi pāri pontonu tiltam aizgājām uz Kurzemi. Rīga palika tukša. Nekādas "varonīgās cīņas" par Rīgas atbrīvošanu nenotika. Es ar saviem zirgu vīriem un visu inventāru tiku piekomandēts 19. divīzijas Ernesta Laumaņa vadītajam izlūkbataljonam. Sekoja smagās kaujas Kurzemes cietoksnī. Pienāca jaukais un liktenīgais 1945. gada 8. maijs, kad bataljona komandieris Laumanis mums pateica: paldies par dienestu, es eju ar grupu, kas dodas mežā, bet jūs varat doties, kurp vien vēlaties. Tā kopā ar saviem palīgiem un veterināro inventāru divos pajūgos devos uz Jelgavas pusi. Bija brīnišķīga maija novakare, kad iegriezāmies kādā saimniecībā, kur tikām sirsnīgi uzņemti, paēdināti un apguldīti. Daži vīri iedzēra balto. Nākamajā rītā... Pie mājas bija neliels dīķītis. Mēs sākām izģērbties, lai nomazgātos, un pēkšņi pie mums piebrauc automašīna, no kuras izlec kādi desmit sarkanarmieši. Viņi mūs uzreiz paņem ciet, es mēģinu protestēt, sacīdams, ka mēs esam tikai kreklos, bet viens no viņiem saka: ņičevo, ļeto.* Par laimi, ceļā uz Jelgavas nometni mēs atradām dažus apģērba gabalus, tos savācām. Pēc tam domāju: kas ar mums būtu noticis tajā laikā, kad bijām gūstekņu nometnē? Naktīs bija ļoti vēsi, vajadzēja gulēt uz zemes. Ar pēdējo ešelonu – 23. jūnijā, Jāņu dienas priekšvakarā – mūs pārveda pāri Latvijas robežai.
– Sajūtas noteikti bija briesmīgas.
– Mēs dziedājām līgodziesmas. Bija skumji un bezcerīgi. Jā, starp citu, būdami leģionā Kurzemes cietoksnī, mēs dziedājām karavīru dziesmas un tautasdziesmas, bet nedziedājām Mēs sitīsim tos utainos.
– Tiešām?
– Jā, mēs dziedājām Mēs sitīsim tos varenos. Utainos sist nav nekāda lielā māksla. Lūk, ja varenos tu piesit, tad ir ar ko lielīties. Kad vēlēšanās astoņas vietas dabūja VL!-TB/LNNK, es piezvanīju uz viņu štābu un apsveicu puišus. Un pateicu viņiem arī, ka utainos sist nav nekāda note. Lai to ievēro.
– Kā tad gāja Vorkutā?
– 1945. gada jūlija vidū mūs no ešelona izmeta kādus 15 kilometrus no Vorkutas. Tundrā. Nebija nevienas mājas. Dažas amerikāņu karavīru teltis, kur mūs izvietoja. Jau nākamajā dienā norādītajās vietās sākām rakt šahtas un celt barakas ziemošanai. Septembrī jau bija sniegs, ziemā sasniedza mīnus 50 grādus, bija sniega vētras. Pa pusotru gadu izrakām četras vai piecas šahtas, kuras nebija īpaši dziļas. Nabadzīgā uztura un aukstuma dēļ zaudējām spēkus...1946. gadā sākās atgriešanās dzimtenē.
– Kad atbraucāt atpakaļ uz Latviju, iestājās relatīva miera dzīve. Dzimšanas dienas arī kaut kā vajadzēja svinēt. Bet tad varēja sanākt nepatikšanas – 18. novembris taču! Buržuāziskās Latvijas dzimšanas diena...
– Pasi vienmēr vajadzēja rādīt. Tā kā esmu dzimis liktenīgajā 18. novembrī, mana dzimšanas diena ģimenē vienmēr tika atzīmēta. Biju apprecējies 1943. gada septembrī un dzīvoju kopā ar sievu viņas mātes mājā. 1946. gada 18. novembrī pie mums ieradās kāds svešinieks, kurš vēlējās pārbaudīt manus dokumentus. Viņš pajautāja par mani: tas jūsu znots? Jā. Nu, viņš iedzēra kādu glāzīti un piekodināja, lai es ierodos Sarkandaugavas milicijas nodaļā. Tā man vajadzēja ierasties divreiz mēnesī uz pārrunām – lai pārliecinātos, ka es neesmu pretvalstisks elements. Kāpēc esmu dzimis 18. novembrī, kāpēc dzīvs palicis...
– Bet tad, kad atnāca Atmoda, kādas bija sajūtas?
– Toreiz jau visiem bija pacilātība. Vislielākais notikums, manuprāt, bija tautas manifestācija 1988. gada rudenī Mežaparkā – pirms Tautas frontes pirmā kongresa. Tad visi bijām vienoti. Labi atceros barikāžu laiku. Katru darbdienu gan nevarēju būt kopā ar barikāžu dalībniekiem, jo biju norīkots par Rīgas rajona galvenā vetārsta Valda Kalniņa vietnieku, bet viņš bija liels patriots – viņa ģimene tika izvesta 1941. gada 14. jūnijā, un viņš Ķekavā organizēja barikāžu grupu. Vakaros, kad vien bija laiks, gāju uz Doma laukumu. Iegāju arī baznīcā. Vienreiz bija tāds nogurums, ka apsēdos un aizmigu. Pat nezinu, cik ilgi gulēju. Un skaista bija Latvijas karogu jūra 1989. gada 18. novembrī – Daugavmalā. Spoža saule, spirgtums. Tāda man tā dzīve bija, daudz kam esmu izgājis cauri. Arī mana ģimenes dzīve bija traģiska: mana sieva ļoti ātri pameta mani vienu pašu šaisaulē: viņa nomira 38 gadu vecumā. Tā arī paliku viens. Visu savu mūžu nepārtraukti esmu strādājis nenormēto vetārsta darbu. Maz bija brīvo dienu, kad varēju tikties ar savām meitām un sievasmāti, kas rūpējās par abu manu meitu audzināšanu. Ierēdņu sistēmas veidošanas gados netiku pielaists ieņemt atbildīgus amatu, bet tiku pazemināts darbā, taču nostrādāju līdz 80. mūža gadam.
– Ir labi, ka brīvvalsts atjaunojusies?
– Noteikti domāju, ka jā. Diez vai daudz tādu latviešu atradīsies, kuri teiks, ka toreiz, krievu laikos, bija labāk. Protams, toreiz labāk bija tiem, kuriem bodnieces vairāk pazīstamas.
– Tagad jau arī ir tāpat. Tikai ar bodniecēm vairs nepietiek, vajag kaut ko vairāk.
– Nu, zināt, reizēm ir kauns skatīties uz tautas ievēlētiem deputātiem, jo viņi necenšas piepildīt to, ko solījuši pirms vēlēšanām. Gribētos gan no viņiem sagaidīt goda vārda turēšanu, bet... Bet ir tā, ka viens otrs cilvēks savu īsto inteliģenci, godaprātu, nostāju pret tautu un valsti parāda tikai tad, kad ir ievēlēts.
– Bet jums spēka vēl daudz, protat pateikt visu, kā domājat un jūtat.
– Pēdējā laikā tomēr sajūtu vecuma nespēku, jo astoņus gadus esmu onkoloģiskais slimnieks. Taču priecājos, ka vēl līdz šim varu būt aktīvs un piedalīties sabiedriskajā dzīvē. Esmu Latviešu nacionālo virsnieku apvienības biedrs. Vairāk nekā desmit gadus dziedu Nacionālo karavīru apvienības korī Tēvija. Dziesma mani pavadījusi visu mūžu – gan ikdienā, gan karā, arī tagad. Mēs braucam uz karavīru piemiņas vietām – uz Lesteni, uz Ziemsvētku kauju vietām, uz Liteni, citur. Arī visa mūsu ģimene ar dziedāšanu un mūziku cieši saistīta. Mana nelaiķe māte dziedāja korī. Meita Gunta Sproģe ir pianiste, Mūzikas akadēmijas profesore. Un viņas meita Inga Sunepa ir čellistu koncertmeistare Operā. Viņas vīrs beidza Mūzikas akadēmiju, kā pianists iegūdams maģistra grādu. Arī mazmeita Agita jau vairāk nekā 20 gadus dzied korī Cantus. Savukārt mazdēls Andris Grinbergs dzied Prezidija konventa vīru korī.
– Muzikāla ģimene, kā jau latviešiem pienākas.
– Jā, kā parasti. Viena latviešu daļa dzied, otra dzer, nav kas to darbiņu dara (smejas).
– Bet rīt gan visi sanāksiet kopā, vai ne? Meitas, mazbērni, mazmazbērni...
– Jūs pateicāt tādu lietu, kas faktiski notiks pirmoreiz. Kopš atjaunojusies studentu korporāciju aktīva darbība, ik gadu 18. novembrī piedalījos korporācijas Tērvetija gājienā no Universitātes līdz Brāļu kapiem. Pēdējās pāris reizes ar tramvaju aizbraucu līdz Brāļu kapiem, tad pievienojos gājienam.. Un nu beidzot tuvinieki ir panākuši to, ka šogad pirmo reizi nepiedalīšos korporāciju gājienā, jo bērni pateica: kā tas ir, ka mēs nevaram ar tevi būt kopā nevienā tavā dzimšanas dienā?! Nu tad es padevos: beidzot svinēšu 18. novembri kopā ar ģimeni. Cerams, ka ne pēdējo reizi.