Vai tā ir taisnība, ka frontē visi karavīri kļūst ticīgi? Ko karā dara kapelāni, un kāpēc viņus aizsargā? Vai ASV kapelānu dienesta modeļi darbojas arī kara apstākļos Ukrainā? kontekst.lv žurnāliste tikās ar Ruslanu Rosu – Ukrainas Pirmā militāro kapelānu bataljona komandieri un mācītāju vienā no Ukrainas protestantu baznīcām.
Ko nozīmē būt kapelānam, kā par to kļūt, un vai šobrīd ir pietiekami daudz kapelānu, kas strādā ar Ukrainas karavīriem?
Kapelāns ir karavīra draugs, biedrs, brālis un tēvs. Kapelāns ir garīgais padomdevējs, kas var sniegt, teiksim tā, "ātru garīgo palīdzību". Lai kļūtu par kara kapelānu, ir jābūt garīdzniekam un jāsaņem atļauja veikt kapelāna darbu. Ir kapelāni, kas ir Ukrainas BS dienestā, viņiem ir virsnieka pakāpe, viņi ir piesaistīti konkrētai brigādei, saņem algu, un viņiem ir bruņots pavadonis. Un ir kapelāni, kuri var brīvi noteikt savu atrašanās vietu, nesaņemot algu.
Kapelāni nav kombatanti (militārpersonas), viņi nedod pavēles un nav tiesīgi nēsāt ieročus. Es nevaru teikt, ka kapelānu ir maz, taču to arī nav daudz. (Saskaņā ar Ukrainas militārā kapelānu dienesta datiem, vairāk nekā 170 kapelānu ir noslēguši līgumus ar Ukrainas BS un vēl 700 amata vietas ir brīvas. - Redakcijas piezīme).
Karadarbības zonā dienē visu konfesiju pārstāvji; tur ir kristieši, musulmaņi un jūdi. Maskavas patriarhāta Ukrainas pareizticīgo baznīcas un Jehovas liecinieku mācītāji noteikti nav pārstāvēti.
Kāda ir kapelāna galvenā misija frontē?
Prakse ir pierādījusi, ka garīdznieks karā ir nepieciešamība. Jo karā nāve ir nemitīgi klātesoša, tu nezini, kas ar tevi notiks ne pēc dienas, pat ne pēc desmit minūtēm. Tāpēc nepietiek cerēt uz kaut ko cilvēcisku. Kad nāve ir tuvu, jūs uz dzīvi raugāties citādi.
Kāds karavīrs teica: "Kad es nokļuvu zem uguns, es baidījos nevis no fiziskas nāves, bet no tā, ka savā dzīvē esmu izdarījis ļoti maz. Ja tagad miršu, ko es atstāšu aiz sevis?" Par to cilvēks domā arī kara laikā. Šis vīrietis pēc tam teica: "Ja man blakus sēdētu kapelāns, es būtu mierīgāks, pat ja viņš neko neteiktu." Cilvēks, nāvei blakus esot, sāk saprast, ka viņu no tās var pasargāt ne tikai bruņuveste.
Kāds kareivis baidās un jautā: "Kungs, atbrīvo mani no bailēm, jo es nevaru cīnīties, es nevaru kontrolēt savu ķermeni.” Kāds lūdz, lai viņu nokristītu, kādam nepieciešams, lai iesvētī viņa krustiņu. Kontrolpunktā, vairāk vai mazāk mierīgā zonā, bija arī militārpersonas, kas pēc veiktās pārbaudes mūs aicināja pie sevis, jo arī viņiem bija vajadzīgs garīgais atbalsts. Pavisam nesen apmeklējām sanitārā vilciena mediķus, kas ved ievainotos uz slimnīcām. Vajadzības un lūgumi ir dažādi, jo mēs visi esam dažādi. Ir svarīgi laikus parādīt karavīram, ka viņš ir pasargāts, iedrošināt viņa garu un bieži vien vienkārši uzklausīt.
Jūs kā ticīgais piekrītat, ka karš ir pretdabisks?
Nekur Bībelē nav teikts, ka Dievs nosoda militāro karjeru, bet, no otras puses, Svētie raksti māca, ka tas, kurš pārkāpj sava tuvākā robežas, ir nolādēts. Karš ir kādas cilvēku grupas vēlme paverdzināt kaimiņu tautas, sagrābt to resursus, jūras, zemes. Tas ir tas, ko mēs tagad redzam Ukrainā. Starp citu, lielākā daļa Ukrainas karavīru savu rīcību karā neuzskata par nogalināšanu. Viņi to uztver kā savas teritorijas aizsardzību. Noziegums ir miera laikā atņemt dzīvību miermīlīgā teritorijā, arī tas tiek darīts noziedzīgos nolūkos.
Vai jums ir gadījies tikties ar sagūstītajiem Krievijas karavīriem?
Nē, un nav arī šādas vēlmes. Bet es strādāju ar ukraiņu karagūstekņiem, un reizēm piedalos apmaiņā. Ar karagūstekņiem strādāt ir grūtāk - viņi visi ir saspiesti, slēgti. Viņus var saprast, jo viņi tik daudz ir pārdzīvojuši, atrodoties ienaidnieka gūstā. Sarunas ar viņiem vienmēr ir grūtas. Bet vienmēr beigās puiši saka, ka jūtas daudz labāk, it kā no pleciem būtu noņemts smagums.
Vai tā ir taisnība, ka frontē visi karavīri kļūst ticīgi?
Ir tāda ukraiņu paruna: “Jak trevoga, tak do Boga” (“Kad ir trauksme, tā uzreiz pie Dieva”). Reiz es un mans palīgs devāmies uz militāro bāzi, kur atradās mūsu puiši, kas nesen tika atbrīvoti no krievu gūsta. Viņi bija satriekti, pārdzīvojuši šoku. Mēs pajautājām, vai viņiem ir bijuši kādi Dieva žēlastības gadījumi, kamēr viņi dienēja, vai viņi ir piedzīvojuši aizsardzības sajūtu. Viens karavīrs teica: "Lode tā arī nenonāca līdz ķermenim, tā apstājās formas tērpa audumā." Cits stāstīja: "Kādu dienu mēs sēdējām vienā mājā un pēkšņi nolēmām pārcelties uz citu māju. Tiklīdz mēs tur pārgājām, pirmajā mājā trāpīja šāviņš." Cits karavīrs atcerējās: "Naktī mēs braucām ar mašīnu "uz nullēm" ar izslēgtām gaismām. Un mēs ietriecāmies savējos, kas arī brauca ar izslēgtām gaismām. Un visi izdzīvoja. Tad vēl viens stāsts no gūsta. Kāds puisis bija pārliecināts, ka viņu nogalinās nopratināšanā, kas tūlīt sāksies. Par viņu ņirgājās īpaši izsmalcinātā veidā. Un, kad viņu izveda no kameras, izrādījās, ka viņš ir paņemts apmaiņai. Šādi stāsti stiprina karavīrus, viņi tic, ka Dievs viņus sargā. Bet ne visi kļūst ticīgi, es tā neteiktu. Taču kara laikā radikāli mainās pasaules uzskati un vērtības - tas ir fakts.
Vai frontē pastāv konkurence starp kapelāniem pirmajās līnijās? Līdzīgi kā miera laikā starp baznīcām.
Diemžēl jā. Ikviens vēlas piešķirt savam dienestam īpašu nozīmi, ieguldījumu un tā tālāk. Es pret to izturos mierīgi. Mūsu draudze jau kopš 2014. gada ir frontes līnijā, mēs esam pirmie, kas kalpo karavīriem. Es saprotu, ka mani kolēģi no citām konfesijām un baznīcām, iespējams, vēl nav līdz galam sapratuši katra garīgā padomdevēja nozīmi kara apstākļos. Un viņi to sapratīs. Iespējams, viņiem vajadzēs nedaudz vairāk laika, lai to saprastu. Bet mēs tomēr sanākam kopā, varam padzert kafiju, aprunāties un turpināt katrs darīt savu darbu.
Jā, ir, bet to nav daudz. Šajā gadījumā nepastāv ar dzimumu saistīti ierobežojumi. Turklāt dažiem karavīriem par tēmām, kas viņus uztrauc, ir vieglāk runāt ar kapelāni (Šobrīd Ukrainas BS dienē trīs kapelānes. — Red. piezīme.)
Protams. Pirmkārt, mums jāsaprot, ka būs jādzīvo līdzās kaimiņam, kurš ir gatavs visu laiku karot. Tā nu tas ir gadījies ģeogrāfiski. Proti, sabiedrībā vienmēr būs militārā un līdz ar to arī morālā spriedze. Otrkārt, Ukrainas armija attīstās pēc ārzemju standartiem, kas paredz arī militāro kapelānu klātbūtni.
Mēs joprojām piedalāmies dažādās konferencēs un apmācības programmās ārzemēs. Augustā es atgriezos no ASV, kur mēs pārņēmām mūsu amerikāņu kolēģu pieredzi. Un mēs to jau cenšamies izmantot šeit, Ukrainā. Tomēr tas nav tik vienkārši. Piemēram, balstoties uz savu pieredzi, varu teikt: mums nav laika garīgi sagatavot pašu karavīru, lai viņu sūtītu karā. Tas pats attiecas arī uz viņa ģimeni. Mobilizācija ir diezgan ātrs process. Ārzemēs iegūtās zināšanas un savas iestrādnes mēs pielāgojam reālajai situācijai un turpinām dienestu. Mēs nepārtraukti pilnveidojamies. Galu galā, ir karavīri, kas iziet rehabilitāciju, ir ievainotie slimnīcās, ir kritušo vai sagūstīto ģimenes. Un viņiem visiem ir nepieciešams garīgs atbalsts. Tāda ir realitāte - mums vēl ir daudz darāmā.
