Neatkarīgās apsekojuma pārsteigums: latgaliešu valodai ir daudz lietotāju Rīgā

«Vai jūs jau ejat prom? Vai es esmu nokavējis? Es arī gribu saskaitīties,» pie daudzdzīvokļu ēkas tautas skaitītāju uzrunā kāds vīrs. Viņš satraucas, vai varēs saskaitīties bez pases, taču bez tās var iztikt un vīrietim speciāli uz dzīvokli nav jāiet.

Turpat ielas malā tautas skaitītājs datorā atrod īstā dzīvokļa anketu, un pāris minūšu laikā iedzīvotājs jau ir saskaitīts.

Tā ir tikai viena epizodēm aptuveni 500 adresēs, ko Ķengaraga teritorijā saskaita Raimonds Kokorevičs. Viņu pa logu pamana iedzīvotāji un citreiz paši aicina mājoklī, lai tikai nepaliktu nesaskaitīti. Kāpņu telpām, kurām ir kodu atslēgas, Raimonds kodus uzzinājis namu pārvaldēs vai biedrībās, kas apsaimnieko konkrēto ēku, un pats sagatavojis nelielu špikeri. «Man bija iedotas adreses, paskatos: apkalpo kooperatīvs vai namu pārvalde, aizgāju, izstāstīju, ka esmu tautas skaitītājs, un man uzreiz iedeva. Nereti gadās, ka kodi nedarbojas. Ja uzreiz netieku iekšā, tad cilvēki ir laipni un ielaiž,» stāsta tautas skaitītājs.

Viņa novērojums liecina, ka internetā ir saskaitījušies aptuveni trešdaļa iedzīvotāju. «Šodien vienā ēkas korpusā no 15 dzīvokļiem četri saskaitījušies internetā,» atklāj Raimonds. Daži jau satraucas, ka palaiduši tautas skaitīšanu garām un tā arī palikuši nereģistrēti, piemirstot, ka tā turpinās līdz pat maija beigām.

Zvana un klauvē

Vēl pirms pirmās zvana pogas spiešanas Raimonds sagatavo datoru, atver vienīgo tajā esošo programmu – tautas skaitīšanai, «lai ātri varētu aizpildīt anketu». Kad dators ieslēgts un sarakstā pārbaudīts, vai dzīvoklī iedzīvotāji nav saskatīti internetā, tiek spiests zvans. «Ne visur tie strādā, tāpēc vienmēr klausos, vai dzirdams zvana signāls. Ja nedzirdu, tad klauvēju pie durvīm,» atklāj tautas skaitītājs.

Kolīdz durvis tiek atvērtas, viņš uzreiz sveicina divās valodās, lai varētu atrast kopēju valodu ar iedzīvotājiem. «Ja negrib runāt, tad īpaši neuzbāžos, varbūt nākamajā vakarā būs labākā garastāvoklī. Līdz šim nav gadījies, kad kāds būtu atteicies no aptaujas,» komentē aptaujas. «Tas tik tā liekas, ka Ķengarags ir tāds savādāks. Es pats šeit dzīvoju, un principā tas ne ar ko neatšķiras no Purvciema vai Imantas.»

Jaunietes runā latgaliski

Kāda dzīvokļa saimnieks gados atver durvis un uz aicinājumu saskaitīties atbild: «Es jums ticu, taču man šodien ir dzimšanas diena un labprāt jūs sagaidīšu vēlāk vai kādu citu dienu.» Raimonds viņam novēl daudz laimes jubilejā, labu veselību un vienojas, ka intervija notiks nedaudz vēlāk.

Tajā pašā kāpņu telpā kāda sirmgalve ir izbrīnīta par tautas skaitītāja ierašanos, jo kundze ieradusies, lai tikai pieskatītu radinieku telpas, un pati jau ir atbildējusi uz jautājumiem: «Mani nav ko skaitīt, jo es esmu jau saskaitīta, bet mājokļa saimnieki ir devušies uz dzemdību namu.»

Savukārt kādā citā dzīvoklī tautas skaitītājs saskaita divas māsas, kuras abas norāda, ka ģimenē lieto latgaliešu valodu. «Jā, mēs savā starpā, arī ar vecākiem un draugiem runājam latgaliešu valodā,» apstiprina jaunietes. Arī kāda cita Rīgas dzīvokļa iedzīvotāja tautas skaitītājam saka, ka runā latgaliski. «Man tas ir liels pārsteigums, jo absolūti lielākais vairākums norāda, ka neprot latgaliešu valodu,» apstiprina tautas skaitītājs.

Raimonds neslēpj, ka bieži viņam piedāvā tēju vai kafiju, jo «cilvēkiem ir patīkami, ka kāds viņus uzklausa». «Man nākas atteikt, jo vienkārši nav laika. Kamēr ūdens sildīsies, es jau būšu izvaicājis un aizpildījis anketu,» saka tautas skaitītājs.

Viņam ir bijuši gadījumi, kad iedzīvotāji pirms aicināšanas mājā palūdz uzgaidīt, lai piekārtotu istabu. «Citreiz palūdz, lai pagaidu, kamēr ar sunīti pastaigājas vai līdz veikalam aiziet.»

Prasa tālruņa numuru

Atšķirībā no interneta skaitīšanas tautas skaitītājiem ir jāpavaicā arī kontaktinformācija, piemēram, tālruņa numurs, lai nepieciešamības gadījumā, veicot kvalitatīvo datu pārbaudi, varētu sazināties ar respondentu. Daudzi par to ir neizpratnē, taču uzticas un atklāj savus tālruņu numurus. Tie, kuri nevēlas to darīt, tā arī pasaka, un tautas skaitītājs attiecīgā ailītē ieraksta, ka šādu informāciju nesniedz.

***

TAUTAS SKAITĪTĀJU STĀSTI

«Mans pirmais notikums, kas palicis atmiņā, saistīts ar žāvēto gaļu... Saimnieks piedāvāja, lai saimniece atnes un mani pacienā ar cauraudzīti, kuru vakar žāvējuši un kas izdevies vienkārši brīnišķīgs. Mudināja saimnieci vairākas reizes, lai tak pacienā meiteni. Bet saimniece noteica, ka cienāt tautas skaitītājus nedrīkst, jo varot mani saindēt un atņemt datoru, un vēl nez ko, vai tad šis neatceras – avīzē tā esot bijis rakstīts.»

«Kāda mājā veicu skaitīšanu, sieva piezvana vīram un jautā personas kodu. Kungs pikti atcērt, lai gaida viņu, lai tautas skaitītāja uzrāda apliecību un lai viņai neko vairāk nestāsta. Kaklā man bija uzlikta darba apliecība. Sēžam, gaidām, runājam. Atbrauc saimnieks, stādos priekšā, kas esmu un ko gribu. Kungs paņem rokās manu apliecību, pieliek man pie sejas un saka: «Nav līdzības nekādas!» Ieskatās manī uzmanīgāk un pats apmulst, jo pagastā dzīvojam un viens otru labi pazīstam.»

«Eju tālu no ceļa iekšā uz māju – pēdu nevienu, kas liecinātu par cilvēku eksistēšanu, tuvāk mājai daudz suņa pēdu nospiedumu. Aizeju līdz durvīm, klauvēju – nekā, tad pie viena no logiem paklauvēju, dzirdu – suns rej, eju atpakaļ pie durvīm, klausos – suns spēcīgāk un jau riktīgi nikni rej, traki nobijos un grasījos ātri, ātri skriet prom. Pēkšņi atveras durvis un suns kā bulta ar ieskrējienu ielec man krūtīs, gandrīz jau es gar zemi, un vēl paspēj iedot buču. Tante arī parādās un saka – vai, kā sunīts priecājas par katru, kas ienāk pie manis mājā. Man sametās baile, vai iziešu.»

Avots: GfK