No tautas skaitītāju redzesloka pazuduši 100 000 rīdzinieku

Tautas skaitīšana varētu parādīt, cik bezspēcīga ir pārvaldes iestāžu piramīda no Eiropas Komisijas līdz N novada X pagasta pārvaldniekam Latvijā. Tieši tāpēc tautas skaitīšana neko neparādīs.

Centrālās statistikas pārvaldes Sociālās statistikas departamenta direktore Maranda Behmane solījās būt nepielūdzama un nenosaukt atšķirību starp reģistros iekļauto un līdz šim saskaitīto un saskaitījušos iedzīvotāju skaitu nevienas pašvaldības līmenī. Sabiedrības zināšanai pašlaik pietiekot ar visai valstij kopējo atšķirību starp 1,9 miljoniem saskaitīto un 2,2 miljoniem reģistrēto.

Galu galā nonācām līdz izņēmumam attiecībā uz Rīgu. M. Behmane atklāja, ka Rīgas īpatsvars starp nesaskaitītajiem 300 tūkstošiem ir tā pati viena trešdaļa, kāda starp 2,2 miljoniem reģistrēto. Tātad no skaitītāju redzes loka pazuduši simt tūkstoši rīdzinieku. Ja viņi neatradīsies, tad Rīga var zaudēt ne vien septiņsimtūkstošu, bet pat sešsimttūkstošu pilsētas statusu. Proti, Rīga ar 700 107 iedzīvotājiem pašlaik balansē uz 700 tūkstošu robežas. Šī robeža diez vai ir noturama, bet arī 600 tūkstoši nav nekas garantēts. Pirmkārt, uz 100 tūkstošiem pazudušo pilsētnieku vēl viens pazudis simts vai pat 108 cilvēki nekādu izbrīnu neradītu. Otrkārt, jau tagad skaidrs, ka no saskaitītajiem 1,9 miljoniem vairākus desmitus tūkstošu nāksies atskaitīt kā neatbilstošus Latvijas pastāvīgā iedzīvotāja statusam vai kā atkārtoti pieskaitītus/pieskaitījušos. Rīgai tas nozīmētu zaudēt vēl septiņus līdz desmit tūkstošus cilvēku.

Latvijas Centrālajai statistikas pārvaldei piemīt prasme situāciju izlabot vismaz atskaitēs. CSP tagad domā, cik un kādos reģistros ir jābūt datiem par cilvēku, lai viņu iekļautu iedzīvotāju skaitā. Līdzīgi CSP jau ir rīkojusies ar iepriekšējās skaitīšanas rezultātiem. CSP nav sākusi publiski atspēkot demogrāfa Ilmāra Meža apgalvojumus, ka pirms desmit gadiem CSP nepamatoti palielinājusi valsts iedzīvotāju skaitu par 45 tūkstošiem cilvēku. Patiesībā šie cilvēki jau tolaik bijuši ārzemēs. Ja tā tas tiešām bija, loģiska ir tagadējā 300 tūkstošu izceļošana ar pirmo izceļotāju palīdzību. Vidusmēra cilvēki Latvijā nav tik aktīvi, lai pārceltos uz turieni, kur priekšā jau nav viņu radu un draugu vai vismaz tautiešu.

CSP atteikšanās izpaust skaitīšanas rezultātus ir pieteikums uz tādām manipulācijām, kas robežojas ar datu viltošanu. Nebūs iespējams izsekot, ko statistiķi īstenībā iesāks ar datiem par 300 tūkstošiem pazudušo cilvēku valstī un 100 tūkstošiem Rīgā. Pavisam citādi būtu mazā pašvaldībā, kur žurnālisti vai kādi citi interesenti gan spētu dažās dienās vai dažās nedēļās saprast, kas nosaka atšķirības starp saskaitīto un reģistrēto skaitu. CSP šo atšķirību izpētīšanai tērēs gadus. Līdz skaitīšanas oficiālo rezultātu paziņošanai visi, kam vajag, drīkstēs izmantot tagadējos skaitļus par iedzīvotāju skaitu valstī un pašvaldībās. Kad parādīsies jaunie skaitļi, sabiedrība par 2011. gada tautas skaitīšanu būs aizmirsusi un šiem datiem vairs nebūs nozīmes. Nevaldāmo migrācijas plūsmu rezultātā Latvijā 2014. gadā, kad CSP šā gada skaitīšanas rezultāti būtu jāakceptē tās ES līmeņa priekšniecībai Eurostat, Latvijā varētu dzīvot varbūt pusotra, bet varbūt 2–3 miljoni cilvēku.

Tagad taču smieklīgi lasīt tikai dažus mēnešus vecas ziņas ar atsauci uz to pašu Eurostat, ka iedzīvotāju skaits Latvijā sarukšot līdz 1,9 miljoniem 2050. gadā. Pilnīgi iespējams, ka tajā brīdī Latvijas teritorijā patiešām būs 1,9 miljoni pastāvīgo iedzīvotāju, bet tas neko neliecinās par iedzīvotāju skaita kāpumiem un kritumiem, caur kuriem tiks sasniegts tieši tāds, bet tikpat labi no

1,9 miljoniem desmitreiz atšķirīgs rezultāts. Nav vairs jēgas pēdējos pārsimts gados izstrādātajām demogrāfijas metodēm, kuras paredz reizināt kādā teritorijā esošo iedzīvotāju (citkārt – tikai auglīgajā vecumā esošu sieviešu) skaitu ar dzimstības un mirstības koeficientiem un iegūto rezultātu jeb nākamās paaudzes izskaitļoto skaitu reizināt ar trešajā zīmē aiz komata koriģētiem koeficientiem utt. vēl 2–3 iedomātās paaudzes uz priekšu. Visus šos aprēķinus tieši tagad – miera laikā – var sagraut vienas lielas lidmašīnas reiss, ar kuru cilvēki no kaut kurienes aizlido un kaut kur piezemējas. Šādā lidmašīnā var iedabūt vairāk cilvēku, nekā dzīvo mazākajos Latvijas pagastos, kuri tieši tāpēc noslēpti aiz lielāku novadu nosaukumiem.

***

DEPOPULĀCIJAS PIEMĒRI UZŅĒMUMU LĪMENĪ

Pēteris Avotiņš, dārgmetālu pārstrādes uzņēmuma Goldinvest padomes priekšsēdētājs:

– Esam kļuvuši par mazu un novecojušu nāciju, kur nākamajiem pensionāriem pienācīgu vecumdienu nebūs. Nauda jākrāj pašiem, un vislabāk – zeltā, nevis pensiju fondos, kuri iegulda šo naudu Grieķijas parādzīmēs un atpakaļ diez vai ko saņems. Krīzes laiks ir arī iespēju laiks naudu pelnīt, ja cilvēkam ir atbilstošas spējas un iemaņas. Lai cik mazs uzņēmums ir Goldinvest, arī tam jāsaduras ar grūtībām atrast darbiniekus, kuri reāli atbilstu mūsu prasībām. Piemēram, klientu apkalpošanai jāzina vismaz divas valodas. Savā CV visi ieraksta, ka viņi tās prot, bet reāli lietot – tomēr neprot.

Toms Altbergs, SIA Gulbenes – Alūksnes bānītis valdes loceklis:

– Vakar man piezvanīja augstas klases krāsotājs un teica, ka pie manis vairs nestrādās. Braukšot uz Somiju lasīt gurķus par 1000 latiem mēnesī. Nē, nevaru es šādu naudu viņam samaksāt, jo tad tvaika lokomotīve, kuru mēs tagad restaurējam, kļūtu zelta cenā. Saprotu, ka arī citus Gulbenē palikušos metāla speciālistus var nesaistīt iespēja piepelnīties uz laiku, jo viņiem darba pietiek. Cilvēku kopskaita samazināšanos mēs varam izsekot pēc saviem pastāvīgajiem pasažieriem: kā paiet mēnesis, tā kāda vairs nav.

Arnis Janvars, SIA Bio-Venta valdes priekšsēdētājs:

– Ko tik neesam darījuši, lai atrastu augstākās klases elektriķus, automātisko iekārtu regulētājus, inženierus un ķīmiķus! Šādu cilvēku vecumā zem 45–50 gadiem Latvijā nav. Kurš prot tādus darbus un vēl angļu valodu, tas aizbrauc. Mums atliek pieņemt darbā nespeciālistus un viņus uz vietas apmācīt, cenšoties sarunāt, ka viņi vēl pēc tam dažus gadus strādās uzņēmumā. Ja valdība vispār gribētu risināt demogrāfijas problēmas, tad tas jādara ar nodokļu atlaidēm uzņēmumiem, kuri nodarbina vietējos speciālistus.