Apinis: vidējais Krūmiņš visbiežāk saslimst ar hipertoniju, dabū infarktu vai insultu

© F64

Intervija ar Latvijas Ārstu biedrības prezidentu Pēteri APINI.

– Kāpēc vidējais latvietis dzīvo īsāku mūžu nekā vidējais zviedrs?

– Pārfrāzēsim: kāpēc vidējais Krūmiņš dzīvo par astoņiem gadiem īsāku mūžu nekā vidējais Svensons? Īpaši ar piebildi, ka gan Bērziņš, gan Svensons dzīvo relatīvi tīrā vidē, elpo relatīvi tīru gaisu un dzer relatīvi tīru ūdeni. Tieši vide, gaiss un ūdens visvairāk nosaka cilvēka dzīvi. Runājot par tīru ūdeni, mēs parasti domājam dzidru un tīru dzeramūdeni. Pasaulē ik gadus 1,5 miljoni bērnu mirst līdz gada vecumam diarejas dēļ, kā galvenais iemesls ir piesārņots ūdens. Latvijā no krāna ūdens ir dzerams faktiski jebkurā apdzīvotā vietā. Gluži tāpat ir ar gaisu. Pat Rīgā smogs vērojams pa dažiem gadiem reizi un pieputekļojums normu pārsniedz retu reizi, apkārt pilsētai ir zaļās plaušas – priežu mežs. Eiropā vispiesārņotākais gaiss ir Polijā, Čehijā un Bulgārijā, bet pasaulē – Ķīnā un Indonēzijā. Pasaulē gaisa piesārņojumu nosaka fosilais kurināmais, automašīnas un vulkāni.

– Tas nozīmē, ka mēs dzīvojam veselīgā un tīrā vidē?

– Mēs esam zemeslodes septiņu miljardu iedzīvotāju sastāvdaļa, un mēs dzīvojam mērenajā klimatā, relatīvi tīrā gaisā un dzeram relatīvi tīru ūdeni, dzīvojam relatīvi turīgi, mums ir relatīvi veselīgs dzīvesveids un veselīgs uzturs. Tajā pašā laikā pasaule ķīmiskā saindējuma ziņā šodien atbilst jēdzienam ķīmiskais karš. Vislielākā pasaules ķīmiskā katastrofa pērn notika Ungārijā, avarējot alumīnija rūpnīcai. Neviens nekad nav gaidījis ķīmiskas katastrofas. Gluži tāpat kā neviens nekad nav gaidījis radioloģiskas katastrofas. Neviens nekad nav gaidījis Černobiļu vai Fukušimu. Katra bagāka valsts mēģina tikt vaļā no savām ķīmiskajām vielām vai izlietotās kodoldegvielas, vislabprātāk noglabājot tās citās valstīs vai jūrās. Nabagākām valstīm nav kur indes un radiāciju likt ārpus savas teritorijas. Ikviena valsts savus ķīmiskos un radioloģiskos uzņēmumus izvieto savas valsts nomalē, tātad pie kaimiņu valsts. Tā Visaginas atomelektrostacija, Mažeiķu naftas kombināts un Būtiņģes osta atrodas dažus kilometrus no Latvijas robežas. Ja Krievija vai Baltkrievija sadomās celt atomelektrostaciju, tad gandrīz droši tas notiks pie Latvijas robežas.

– Kas šobrīd nosaka ķīmisko bīstamību Latvijā?

– Pirmkārt, nezināmas izcelsmes un nezināma satura sadzīves ķīmija. Pēdējos 60 gados sadzīves ķīmijā ir ieviestas 70 000 jaunas ķīmiskas vielas. 15 000 ķīmiskas vielas, kas tiek lietotas sadzīvē, nav pārbaudītas un nav izpētīta to toksiskā ietekme. Turklāt 99% gadījumos nav zināma to ietekme uz bērnu veselību.

– Eiropas Savienība taču strikti nodala kaitīgās vielas no nekaitīgajām.

– ES reģistrēto personīgās higiēnas produktu sastāvā ir vielas, no kurām 884 ir nedaudz lielākās devās,

146 var izsaukt vēzi, 218 var radīt reproduktīvus traucējumus, 376 var izraisīt ādas, elpceļu un acu kairinājumu. Tie ir ES komisijas atzinumi. Bet par ķīmiskām vielām jau Paracelss kā toksikoloģijas tēvs ir teicis: viss ir toksisks, būtiska ir tikai deva. Tas nozīmē, ka mazās devās arsēns ir medikaments, bet nedaudz lielākās – nāvējoša inde. Katru gadu tūkstošiem cilvēku uz zemeslodes nomirst, pārdozējot paracetamolu. Attiecībā uz sadzīves ķimikālijām nav gana daudz pierādījumu, proti, pierādījumi ir tikai pret retiem savienojumiem un medikamentiem. Piemēram, viens mazgāšanas līdzeklis sastāv no 10 līdz 30 dažādām ķīmiskām vielām, un mēs varam pateikt, ka konkrētais līdzeklis izraisa alerģiju, bet visai sarežģīti noteikt, kura sastāvdaļa to nosaka.

– Bet cilvēki taču sadzīves ķīmiju parasti neēd.

– Ēd un kā vēl. Visbiežāk vīri uz paģirām ierauj kādu šļuku mazgāšanas līdzekļa. Normāla latviešu mājsaimniece parasti samaina iepakojumu. Nereti sāls vai cukura vietā ēdienam tiek piebērts veļas pulveris. Katru gadu slimnīcās Latvijā nonāk apmēram 100 bērnu, kas apdedzinājušies ar kodīgiem sārmiem, etiķa esenci, dažādām ķīmiskām vielām. Latvijā vecāki visbīstamākās vielas parasti novieto vienā plauktiņā ar ievārījumu.

– Bet ja nu konkrēto veļas mazgāšanas līdzekli neviens nav izdzēris – kā tad nosaka šīs vielas kaitīgumu cilvēkam?

– Visbiežāk pētījumos ar dzīvniekiem. Piemēram, oktilfenols, kas atrodams veļas mazgāšanas līdzekļos, dezinfekcijas līdzekļos un traipu noņēmējos, izraisa endokrīnās sistēmas traucējumus, kā rezultātā zivīm novērojama dzimuma maiņa. Tad nu sanāk eiroparlamentārieši un spriež: vai šī dzimuma maiņa ir pietiekams iegansts izņemt oktilfenolu no ražošanas vai ne? Nolemj: atstāt ražošanā, jo cilvēki dzimumu vēl nav mainījuši. Būtiskākā problēma, ko rada mazgāšanas līdzekļi, ir upju, ezeru un jūras eitrofikācija. Slāpekļa un fosfora savienojumi ūdenstilpēs izraisa aļģu vairošanos, skābekļa izsīkšanu, pārējo dzīvo radību iznīkšanu. Jūras dziļākās ieplakas ir pilnīgi mirušas. Visvairāk tur vainojami fosfora savienojumi, kurus satur mazgāšanas līdzekļi.

– Tātad latvietim kaitīga ir sadzīves ķīmija.

Kas vēl?

– Katra vidējā sieviete (vidējā Krūmiņa) dzīves laikā uz sejas uzziež 80 kilogramus krēmu un kosmētikas. Vismaz 200 dažādi savienojumi, kas ietilpst kosmētikas sastāvā, ir ar kaitīgu vai vismaz ar negatīvu ietekmi uz cilvēka organismu un veselību. Lielākā daļa smaržvielu tiek atvasinātas no naftas ķīmiskajiem produktiem. Ar kosmētiku vispār ir tā, ka receptes neizpauž un nepatentē. Līdz ar to kosmētikas lietotājas nekad neuzzina, kādus draņķus viņas ziež sev uz sejas. Pārtikas lielveikalā vismaz mēs varam droši pateikt: viss, kas atrodas 1,1–1,4 metru augstumā pie kases, ir kaitīgs bērnam, savukārt Drogās es lāgā nesaprotu, vai indīgākās ir dārgākās vai lētākās tūbiņas. Loģika teiktu priekšā, ka visvairāk indes ir precēs ar atlaidēm.

– Ražotājs taču cenšas pateikt, kurš izstrādājums ir kvalitatīvāks.

– Mūsdienu ražotājs un tirgotājs ar dažādām metodēm cīnās, lai vidējais Krūmiņš lietotu neveselīgu uzturu, iespējami daudz kaitīgu pulveru un tīrītāju, iegūtu atkarību no reklamētajiem produktiem, bet svētdienas brīvo laiku pavadītu pastaigā pa lielveikalu. Mūsdienu realitāte – lielāko daļu pārtikas, ko izmantojam uzturā, mēs iegādājamies lielveikalos, nevis izaudzējam dārzā vai kūtī. Es nudien nespēju iztēloties, kāds patiesībā ir desas, siera produktu, krējuma, alus, limonādes vai krāsainās konfektes ķīmiskais sastāvs. Ja vārītā desa ir pietiekami lēta, vismaz ir skaidrs, ka tajā gaļas nav, – ir gaļas hidrolizāts, milti no ģenētiski izmainītas sojas, edesas garša, edesas smarža, ekonservants, esārtā krāsa.

Pieņemsim, ka tā tomēr ir desa no gaļas. Es tiešām nezinu, kādas izcelsmes gaļa ir šajā desā, – neba jau tikai latviešu zemnieku audzētā vista vai cūka, bet importēta, saldēta produkcija no kādas nezināmas valsts. Problēma ir apstāklī, ka pasaulē lopu un zivju audzēšanai iztērē 20 reižu vairāk antibiotiku nekā humānajā medicīnā. Turklāt lopu audzēšanā daudz izmanto anaboliskos hormonus muskuļu masas ātrai palielināšanai. Patiesībā jau tas notiek arī pie mums, taču neskaitāmas reizes mazākos apmēros nekā Āzijā un Dienvidamerikā.

– Tātad labāka gaļa ir tepat Latvijā audzētā?

– Ne tikai gaļa vai zivis no Latvijas ražotāja ir veselīgākas un labākas nekā lielveikalā nopērkamās. Tieši tāpat ir ar saknēm, augļiem un dārzeņiem. Lieltirgotāji plauktos liek tikai preci ar ārkārtīgi zemu pašizmaksu, jo Latvijas pircējs preces izvēlē 80% gadījumu priekšroku dod zemai cenai. Turklāt lieltirgotāji ņem tirdzniecībai tikai produkciju ar vienādu gatavības pakāpi, saindētu tādā apmērā, ka nesabojājas ilgajā, daudzu tūkstošu kilometru transportēšanas ceļā līdz veikalam, tad līdz letei un beidzot līdz pircēja mājai. Visi augļi ir vienādi ģenētikas procesā, kā arī ķīmiskās apstrādes procesā iegūti. Latviešu zemnieks tomēr piegādā veselīgus uzturproduktus no mazpiesārņotās Latvijas zemes, bet konservantus, krāsvielas, saldinātājus produktiem pievieno relatīvi mazāk.

– Kas tad ir kaitīgākās uzturvielas, ko ēd vidējais Krūmiņš?

– Latvijā nezināmu iemeslu dēļ tabaku un alkoholu pieskaita pie pārtikas. Vidējais Krūmiņš pārlieku daudz dzer un smēķē, tādēļ arī dzīvo sliktāk un neveselīgāk par vidējo Svensonu.

Bet kaitīgo uzturlīdzekļu TOP 10 es kārtotu šādā veidā: 1) saldinātie, gāzētie dzērieni; 2) vārītās desas un citi līdzīgi gaļas produkti;

3) margarīns; 4) enerģijas dzērieni; 5) konfektes īpaši krāsainos iepakojumos un universālie šokolādes batoniņi; 6) čipsi, frī kartupeļi; 7) belaši, čebureki, burgeri un cits fast food; 8) majonēze; 9) cepumi, kūkas, tortes; 10) gludi, spīdīgi, vienādi svešzemju augļi, kas nekad nebojājas. Bet kā jau teicu: viss ir atkarīgs no devas. Kola ir ļoti labs tonizējošs līdzeklis, ja to lieto pa ēdamkarotei trīs reizes dienā, nevis divlitru pudeli slāpju dzesēšanai karstā laikā. Sāli cilvēkam vajag divus gramus dienā, nevis 12 – kā mēs to uzņemam ar visiem lielveikalā nopērkamajiem pārtikas produktiem.

– Tad kāpēc tomēr vidējais Krūmiņš dzīvo par astoņiem gadiem īsāku mūžu nekā vidējais Svensons?

– Pirmkārt, tā ir zemāka cilvēku (īpaši ražotāju, patērētāju, žurnālistu, politikas veidotāju) veselības izglītotība. Šeit ir viens zaudēts gads: sliktā izpratnē pret sevi. Otrkārt, slikta garīgā veselība valsts mērogā, ko nosaka nesaprotama ķīvēšanās politikā, skaudība biznesā un lišķība attiecībā pret ārvalstu investoriem. Šeit ir otrs zaudēts gads: gan ar pašnāvībām, gan citu dzīves īsināšanu. Salīdzinājumā ar vidējo Svensonu vidējais Krūmiņš mazāk nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm, gandrīz divreiz vairāk patērē vārāmo sāli, ikdienā par 20% vairāk lieto cukuru, ikdienā par 30% vairāk lieto alkoholu, ikdienā par 30% vairāk smēķē, mazāk ēd svaigus augļus un dārzeņus, mazāk patērē ekoloģiskus produktus, mazāk lieto ekoloģiski nekaitīgus tīrīšanas līdzekļus. Viss kopā – pieci gadi no dzīves nost. Sāls un smēķēšana tomēr šajā uzskaitījumā ir būtiskākie faktori, kāpēc vidējais Krūmiņš biežāk saslimst ar hipertoniju, hiperholesterinēmiju, ātrāk dabū infarktu vai insultu. Un vēl vienu gadu uzņemsimies visi kopā: ārsti ar pacientiem. Diemžēl mūsu pacients par vēlu aiziet pie ārsta, līdz ar to mums ir vēlīna vēža diagnostika: mēs nereti vēzi atklājam tikai

3. vai 4. stadijā, kad pilnībā to izārstēt grūti, bet pati ārstniecība ir ļoti dārga. Un vēl šajā gadā ar mums nāksies padalīties valdībai: mūsu veselības aprūpes budžets uz vienu iedzīvotāju ir vismaz četras reizes mazāks nekā zviedru budžets. Un diemžēl tas atsaucas uz ārstniecības iespējām.

Svarīgākais