Vecajās NATO valstīs karavīru posttraumatiskā stresa sindromu (PTSS) pēta jau sen, jo cilvēku piedalīšanās miermīlīgā misijā ir pavisam kas cits, nekā pusgadu gandrīz katru dienu dzīvot kara laukā.
Par to, kas notiek ar karavīriem pēc atgriešanās no NATO operācijām, citās valstīs runā daudz un arī dara daudz, lai mazinātu sekas. Latvijas Aizsardzības ministrijā (AM) problēmu apzinās, bet par sekmīgiem risinājumiem pagaidām runāt pāragri. AM nav precīzu datu par to, kas notiek ar karavīriem pēc atgriešanās, piemēram, no Afganistānas, kur notiekošais sen vairs nav misija, bet gan karš.
Problēmas slēpj
Ja problēmas rodas, karavīri tās slēpj, jo nevēlas zaudēt darbu, sabojāt karjeru, palikt bez naudas – tiklīdz atklāsies, ka viņi pārdzīvotā stresa dēļ dzer vai runājuši ar psihologu par pašu izdarītu vardarbību pret sievu vai bērniem, nemotivētu agresiju, depresīvu noskaņojumu, pašnāvības domām vai tamlīdzīgām izpausmēm, visticamāk, iespēja piedalīties naudīgajās starptautiskajās operācijās būs liegta, jo karavīrs nesaņems pielaidi klasificētajai NATO informācijai. Bez tās starptautiskajā misijā ieeja liegta. Iespējams, karavīram arī armijas durvis tiks aizcirstas uz visiem laikiem. Šā iemesla dēļ psiholoģe Marija Ābeltiņa uzskata, ka karavīru psiholoģiskais novērtējums būtu jāveic neatkarīgā iestādē, lai viņi justos droši un problēmu gadījumā būtu iespējams palīdzēt nekavējoties.
NATO operācijas traumē
Tagad tie, kuri apzinās, ka pēc atgriešanās no NATO operācijām ar viņiem kaut kas nav kārtībā, nereti meklē palīdzību ārpus Nacionālo bruņoto spēku (NBS) psihologu dienesta vai nemeklē nemaz, agresiju izgāžot ģimenē. Tāpēc arī nav jābrīnās, ka NBS neviens PTSS gadījums nav reģistrēts, kaut arī Lielbritānijā no 2003. gada janvāra līdz 2005. gada septembrim 182 karavīri cietuši no pēctraumatiskā stresa traucējumiem, 601 bija kaujas stresa paliekošās sekas, 237 diagnosticēta depresija un 167 karavīriem – citas garīgās kaites (informācija no Aivara Bula promocijas darba Daugavpils universitātē). Jāšaubās, vai Latvijas karavīri ir psiholoģiski izturīgāki nekā viņu kolēģi citās NATO dalībvalstīs.
M. Ābeltiņa uzreiz norāda, ka ikvienai starptautiskai operācijai, ja vien tā nav nevardarbīga, ir traumējošas sekas. «Katrs cilvēks piedzimst ar spējām tikt galā ar psiholoģiskām traumām. Taču, ja traumas ir biežas un spēcīgas, tad sākas posttraumatiskā stresa sindroms. Tie var būt miega traucējumi, murgi un atmiņas par traumējošām ainām, paaugstināta trauksme, depresīvas pazīmes, nemotivēta agresija, nekontrolējamas dusmas, pastiprināta alkohola lietošana, vardarbība,» uzskaita psiholoģe.
Pieļauj, ka jāievieš limits
AM izpildsekretārs militāro spēju attīstības jautājumos Gundars Ābols uzskata, ka starptautiskā operācija atstāj iespaidu uz karavīra psihi, tāpēc to nedrīkst pārvērst par biznesu. «Jālimitē tā braukšana,» viņš saka. Pašlaik karavīrs, piedaloties starptautiskā operācijā, papildus mēnešalgai mēnesī saņem piemaksu 1000 latu apmērā. Noteiktās piemaksas apmērs par dienestu Afganistānā tiek reizināts ar koeficientu 1,8. Otrs aspekts, par ko Latvijas armijā runā nelabprāt, ir karavīru trūkums, precīzāk sakot, to, kuri varētu doties starptautiskajās operācijās, skaits ir ierobežots, tāpēc viņiem nākas braukt vēl un vēl. Neoficiāli dzirdēts, ka tieši tāpēc karavīri vienas misijas ietvaros pavada ilgāku laiku, nekā oficiāli noteikts un pieļaujams.
A. Buls pētījis NBS karavīru personības satura izmaiņas starptautisko misiju apstākļos un noskaidrojis, ka NBS personālvadības sistēmā neoficiāli figurē informācija, ka pēcmisijas posmā no militārā dienesta atvaļinās apmēram 40 procentu misijā bijušo zemākā ranga karavīru jeb tie, kuri pilda vismelnāko un dzīvībai bīstamāko darbu konflikta zonā. «Tā ir nopietna kadru mainības problēma,» secina autors un rezumē, ka dalība starptautiskajā misijā veicina un laika gaitā arī negatīvi pārveido karavīra personību.
G. Ābols atzīst, ka viņu bažīgu dara fakts, ka trīs misijās, kas vienam cilvēkam ir daudz, pabijuši 383 karavīri – arī tas esot liels skaitlis. Jo biežāk karavīrs dodas uz operāciju, jo mazāk iespēju viņam pilnvērtīgi atgūties pēc PTSS. Ieteicamais laika posms starp misijām ir 18 mēnešu. NBS psihologu dienesta vadītāja Kristīne Zarecka apgalvo: «Visi karavīri iziet psihodiagnostiku pie NBS psihologiem pirms došanās uz misiju. Lēmumu par došanos [misijā] pieņem komandieris. Ir gadījumi, kad karavīri dodas agrāk, nekā [pagājuši] 18 mēneši. Pārsvarā tas notiek tad, kad citu speciālistu vienkārši nav. Katra situācija ir individuāla, un, ja viņš aizbrauc ātrāk, tas nenozīmē, ka viņam ir PTSS pazīmes. Viss ir atkarīgs no traumas stipruma un indivīda psiholoģiskās noturības. PTSS var arī attīstīties, sēžot pie televizora.» Viņa arī uzsver, ka pats karavīrs pirmais pamanot PTSS pazīmes, jo esot gana informēts par tām.
***
UZZIŅAI
NBS karavīru skaits, kas piedalījušies starptautiskajās operācijās un misijās:
7 reizes – 4 karavīri
6 reizes – 16 karavīru
5 reizes – 52 karavīri
4 reizes – 157 karavīri
3 reizes – 383 karavīri
2 reizes – 960 karavīru
1 reizi – 2174 karavīri
Avots: Aizsardzības ministrija