Vai seno laiku tradīcijas vēl spēkā, kad varēja atnākt uz Valsts kanceleju, ar darbiniekiem izdzert pudeli vīna, izrunāt sarežģītus juridiskos un valsts pārvaldes jautājumus; kas notiek ar Valsts kancelejas ēdnīcu un kafejnīcu; kā ar algām valsts pārvaldes darbiniekiem, un kā Valsts kanceleja sastrādājas ar premjeri Eviku Siliņu un viņas biroju – intervijas trešā daļa ar Valsts kancelejas direktoru Raivi Kronbergu.
Intervijas sākums šeit.
Intervijas otrā daļa šeit.
Kādreiz Valsts kanceleja bija tāds kā intelektuālais centrs, kur varēja atnākt, izrunāties ar ierēdņiem un padziļināti izanalizēt topošo likumdošanas aktu, iemalkot vīnu. Kādreiz Valsts kancelejā bija laba ēdnīca, kafejnīca, piektdienas vakarā varēja atnākt uz pirti. Funkcionēja premjera pusdienu zāle, kur viņš varēja ieturēt maltīti kopā ar kādu amatpersonu, ministru, Satversmes aizsardzības biroja direktoru vai Drošības policijas priekšnieku. Tas viss vēl pastāv vai aizslaucīts nebūtībā?
Sen jau. Viss ir sen beidzies. Vīnu... pilnīgi izslēgts. Pirti likvidēja, kad aizgāja viens no kancelejas direktoriem. Iekšpagalms tagad ir savādāks. Kafejnīcu nevaru rekomendēt. Katram posmam ir piedzīvots savs stāsts un savs nobeigums. Ēdināšana izbeidzās līdz ar kovidu. Darbinieki strādāja attālināti. Par ēdināšanu ir jāpārdomā un jāpieņem lēmumi. Labs piemērs ar ēdināšanu ir Zemkopības ministrijā. Tā pārdzīvoja kovidu un turpina sniegt kvalitatīvus pakalpojumus. Būtiski, ka tā ir atvērtā tipa ēdināšana, ko izmanto arī citi apkārtējo biroju un tuvāko māju iedzīvotāji. Pusdienas laikā tur veidojas rindas. Valsts kancelejā ir gūti izveidot atvērtā tipa ēdināšanu, jo mums šeit ir caurlaižu režīms. Tagad Valsts kancelejas darbinieki dodas pusdienot uz kafejnīcām ārpusē pilsētā. Kāds viņus pamana un tad izplata runas, ka tajā un tajā kafejnīcā tiek sarunāti konkursu uzvarētāji. Ir bijuši arī tādi gadījumi.
Kādu jūs gribētu redzēt Valsts kanceleju?
Mazu, efektīvu valsts pārvaldi, kas rāda piemēru citiem, citām valsts pārvaldes iestādēm, un tas jau ir ierakstīts misijā un vērtībās - darīt, nevis nedarīt, un es ļoti gribu, lai šos vārdus mēs izpildītu.
Pašlaik mēs ar kolektīvu ļoti aktīvi strādājam pie stratēģijas, un es gribētu, lai stratēģija, kad jebkurš to atvērs, būtu uz vienas vai divām lapām un interesanti pasniegta, un, ja sadaļa interesēs, varēs "ierakties" dziļāk. Tālāk nestāstīšu, citādi pazudīs viss gaidīšanas prieks. Un tiešām, lai cilvēki, nolasot šo vienlapi, pateiktu: jā, tādai ir jābūt valsts pārvaldei, tādu es gribētu valsts pārvaldi. Un tad es būšu savu misiju paveicis un varēšu iet prom.
Tad jau būs pagājuši pieci gadi?
Es gribētu to izdarīt ātrāk. Nedrīkst aizsēdēties, palikšu kādam neērts, kāds izdomās, ka šis par daudz "spridzina", te visu reformējot.
Pirti Valsts kancelejā neplānojat būvēt?
Labāk lai uzņēmēji atver publiskās pirtis, daudzas no kurām nezin kāpēc ir aizvērušās. Tagad jau tās ir visos sporta centros, un cilvēkiem vairs nav tik ļoti vajadzīgas publiskās pirtis kā senos laikos, kur notika arī lietišķas sarunas.
Uz kurieni var rotēt Valsts kancelejas direktors, saglabājot savu algu: uz valsts pārvaldi, uz valsts kapitālsabiedrībām?
Nē, Valsts kancelejas direktora atlīdzība neatšķiras no valsts sekretāra atlīdzības.
Alga atkarīga arī no izdienas?
Nē, ne no izdienas. Jaunā atlīdzības sistēma ir tāda, ka ir minimālais slieksnis, nevis minimālā alga, kādai algai jābūt šai konkrētai amata kategorijai. Piemēram, man ir kods četri, un minimālais slieksnis ir 4000. Tam seko mediāna, un tad ir maksimums. Man ir sasniegta mediāna, bet ir valsts sekretāri, ir arī tādi, kuru atalgojums pārsniedz mediānu. Ar to vēlos uzsvērt, ka Valsts kancelejas direktora alga nav tik liela, lai viņš pēc tam nevarētu iet darbā uz kādu ministriju.
Protams, kādam varbūt liekas, ka tas ir pazeminājums. Man tā neliekas. Kā var būt pazeminājums, ja tu esi atradis sev radošāku, izaicinošāku amatu? Man pašam paveicās, ka es no Tieslietu ministrijas aizgāju strādāt uz Zemkopības ministriju. Tur es apguvu jomu, kuru sauc par tautsaimniecībai, guvu sapratni, ko nozīmē tautsaimniecība un ko tauta gaida no ierēdniecības, guvu sapratni par to, kāpēc mūs valsts pārvaldes darbiniekus tauta reizēm nesaprot. Šo vērtīgo man deva tieši šī nozare. Tur tauta uzmanīja katru manu soli, ko tu dari vai nedari un kāpēc tu nedari, un kāpēc tu nesaproti. Tā ka pēc šī amata Valsts kancelejā es noteikti varu strādāt kādā citā ministrijā, protams, arī kapitālsabiedrībā, kur mani neierobežo interešu konflikta likums. Piemēram, es šogad vai nākamgad nevarētu aiziet darbā uz "Latvijas valsts mežiem", jo kā Zemkopības ministrijas valsts sekretārs biju pieņēmis lēmumus par šo uzņēmumu, man būtu interešu konflikts. Varbūt kāds ministra birojs mani uzaicinātu par padomnieku vai parlamentāro sekretāru kādā ministrijā?
Bet tad ir riski, ka tevi var sasaistīt un pieskaitīt jau pie tā saucamajām politiskajām amatpersonām. Es zinu cilvēku, kas strādāja Tieslietu ministrijā. Viņam piedāvāja pastrādāt ministra birojā par padomnieku. Pēc tam netika prom no politiskās ēnas, jo viņam "piesēja" partiju, kuras ministra birojā viņš bija strādājis. Cilvēkam bija jāaiziet privātajā biznesā, lai viņš "izkristu" ārā no šī politiskā stāsta.
Aiziešana uz Zemkopības ministriju notika, lielā mērā pateicoties tā laika tieslietu ministram Jānim Bordānam?
Toreiz es aizgāju, pateicoties tam, ka... jā, ministram bija vēlme pamainīt cilvēkus. Man paveicās. Toreizējā Zemkopības ministrijas valsts sekretāre Dace Lucava teica, ka gribot iet pensijā un vēlas, lai kolektīvā ienāktu valsts pārvaldes lietas pārzinošs cilvēks. Pie sevis šaubījos - ko es zemkopībā darīšu, es taču no lauksaimniecības neko nesaprotu, nu tā tikai kaut ko mazliet.
Biju devies uz tieslietu forumu Itālijā. Tur pēkšņi sapratu, ka varbūt ir pienācis laiks ko dzīvē mainīt. Cik tad var - desmit gadi Tieslietu ministrijā. Pēc diviem gadiem varbūt tāpat būtu aizgājis projām. Tā bija sakritība, laimīga sagadīšanās. Esmu tikai ieguvējs. Paldies Bordāna kungam! Ja es viņu satikšu uz ielas, tad arī pateikšu paldies. Es esmu ieguvējs, ļoti liels ieguvējs.
Tagad jums jāsastrādājas ar premjeri Eviku Siliņu un viņas biroju. Kā notiek šī sadarbība? Valsts kancelejas direktoram ir ļoti svarīga šī sadarbība ar premjera biroja darbiniekiem, lai nesanāk atkal kāds triviāls lidošanas jautājums.
Šis lidošanas jautājums man vilksies līdzi kā karma, un es neko nevarēšu darīt, jo tas ir tas solis, kāpēc es šeit nokļuvu.
Tieši pateicoties Kariņam!
Jā, varbūt arī pateicoties Kariņam.
Nebūtu Kariņš lidojis šurpu turpu, tad jūsu šeit nebūtu?
Pēc kāda laika varbūt būtu, bet ne tagad. Par to lidmašīnu pasūtīšanu - tur ir jānotiek sarunai. Līdz šim te tā bija pieņemts. Atnāca viens premjera birojs - darīja tā, atnāca nākamais - darīja tā un šitā. Neviens jau nedomāja par to, kāpēc būtu kaut kas jāreglamentē un jāmaina. Es negribu teikt neko sliktu, bet šeit nebija procedūras, sakārtotas lietas, kā tam būtu jābūt valsts pārvaldē.
Mēs drīzumā izsludināsim komandējuma nodrošinājuma noteikumu grozījumus, tostarp arī sadaļu, kad un kādos gadījumos, un pēc kādiem kritērijiem varēs izmantot speciālos reisus. Tādu nebija. Viss izgāja cauri, balstoties uz interpretācijām.
Kādām interpretācijām? Interpretācija taču var būt tikai viena - premjera biroja vadītāja rīkojums, ko premjeram rezervēt. Premjera biroja vadītājs lemj, ka premjeram ir jātiek ātri tur, un izdod rīkojumu Valsts kancelejas direktoram.
Būs kritēriji, un tad vēl mēs to publicēsim mājaslapā, informēsim sabiedrību.
Informēsiet sabiedrību, ar kādu aviokompāniju, kādu lidmašīnu, ko dod ēst vai kādas stjuartes?
Man nav bijusi pieredze, ka tur kaut ko īpašāku dod ēst. Arī komercreisos ļoti labi var paēst. Es vienmēr esmu slavējis "airBaltic" virtuvi, man ļoti garšo. Labs ēdiens, salīdzinot ar citām aviokompānijām. Nu, nebija šeit kārtības. Cilvēki mainījās, nākamie turpināja iepriekšējo, notika aizraušanās ar rutīnu. Jautājums jau bija par sadarbību starp premjera biroju un Valsts kanceleju.
Ja viena puse nesadarbojas, sadarbība nav iespējama. Tas ir tā, ja premjera biroja cilvēki uzskata, ka Valsts kancelejas direktors ir slikts, tas ir galvās un nekāda sadarbība nevar sanākt.
Negribu sevi reklamēt, bet man liekas, ka ar mani tā nav. Man dzīvē ir ļoti daudz dažādu ministru bijis, es esmu vienmēr gājis, runājis uzrunājis un mudinājis rīkoties - darām, varam vai nevaram. Ja nevaram, tad jautājums - kādi priekšdarbi ir jāizdara, lai varētu. Man tas ir sanācis. Man nekad neviens nav teicis: man pilnīgi vienalga, ko tu te saki.
Un mēs atkal nonākam pie tā, kas ir izskanējis arī publiski, ka mūsu valsts amatpersonas neprot komunicēt ne tikai savstarpēji, bet arī ar sabiedrību.
Bija kovida stāsts. Mēs nevarējām lidot, jo mums nebija ar ko? Citās valstīs aviokompānijas lidoja. Pie mums tika izdomāts mehānisms: ar automašīnu brauca uz to valsti, no kuras kursēja lidmašīnas, un kāpa lidmašīnā. Te pēkšņi izrādījās, ka daudzi dzīvo kaut kur dienvidos un attālināti strādā. Es tikai pēc tam to uzzināju. Ja būtu zinājis agrāk, varbūt arī būtu pamēģinājis ar automašīnu aizbraukt līdz Polijai. Ja pēc kovida būtu izstrādāti konkrēti noteikumi, kādos gadījumos izmantojami speciālie reisi un kādos komercreisi - pārpratumu jau nebūtu. Izrādījās, ka komercreisu nav, bet Eiropadomes sēdes notiek un uz tām pat izsauc. Kāpēc uzreiz nevarēja izstrādāt noteikumus ar skaidriem kritērijiem? Tā nav atbilde: tāpēc, ka pirms tam to nebija, un kāpēc lai manā laikā būtu?
Raivja Kronberga biogrāfijā ierakstīts, ka viņam ir prasmes sarunu vešanā. Kas ar to domāts? Mediācijas kursi?
Nē. Tas laikam man ir iedzimts. Es esmu kultūras cilvēks, mūziķis, diriģents, spēlēju klavieres. Jebkurš mākslinieks, ja viņš iziet uz skatuves un māk publikai pasniegt sevi, saņem publikas aplausus. Publika pēc tam saka: tā bija fantastiska izrāde, ļoti labs koncerts. Bet skatītājs var arī teikt: uz to tur neej, tur nekā nebija.
Kāpēc mūziķis, diriģents kļuva par ierēdni?
Nezinu. Laikam likteņa izaicinājums.
Ja tas ir tā, varbūt šis apstāklis palīdzēs Rīgai ātrāk tikt pie savas koncertzāles?
Es vienmēr iestājos par labiem progresīviem projektiem.
Vai ir labi koncertzāli ierīkot, pārbūvējot Kongresu namu? Varbūt labāk to būtu būvēt Uzvaras parkā? Tur būtu skaista vieta un ērta pieejamība.
Ja godīgi, no tiem trim piedāvājumiem metu konkursā arī man patika Kongresu nams. Tas jau arī iepriekšējos laikos bija pielāgots šādām vajadzībām, īpaši domājot par pieejamību. Ir arī pazemes autostāvvietas. Infrastruktūra ap to ir sakārtota. Ja Kongresu namu nepārbūvētu par koncertzāli, tad ko ar to darīt? Nojaukt? Arī izmaksu ziņā šis risinājums bija viens no efektīvākajiem.
Vai mūsu valsti nenožņaugs dārgās "Rail Baltica" zelta sliedes? Kā mēs pēc tam izķepurosimies no finansiālās verdzības?
Tas, ka mums vajag šo infrastruktūru, ir fakts.
Par to mēs nediskutējam. Mums dzelzceļus vajag.
Es tomēr ļoti ceru, ka šis projekts tiks būvēts ar racionāli, prātīgi, pa posmiem. Ļoti ceru ka atbildīgie plānotāji spēs sadalīt kopējo finansējumu tā, lai "Rail Baltica" tā arī realizētos, kā stāstā teikts: tad būs dzelzceļš, kurš savienos Baltijas valstis ar pārējo Eiropu. Ceru, ka projekts tomēr tiks īstenots un tā lielākās daļas finansēšanai izdosies piesaistīt Eiropas līdzekļus. Stāsts jau no sākta gala tika pasniegts kā savienojošais projekts - dzelzceļš ienāk lidostā “Rīga” un Rīgas dzelzceļa stacijā.
Tas, kas vēlāk projektam nāca klāt un nebija izprotams un izskaidrojams. Tolaik es strādāju Tieslietu ministrijā. Rīgas pašvaldība teica, ka “Rail Baltica” posms Rīgas pilsētā būs viņu atbildības sadaļa. Ne velti viņi nojauca pie "Stockmann" esošo ēku "Titāniks". Tika veikti vēl visādi priekšdarbi. Rīgas stāsts bija arī par ostu. Tikai tagad kaut kā visi to ir aizmirsuši. Tagad visi sašutuši par to, cik daudz projektam "piemests" klāt.
Atceros, ka mēs toreiz Tieslietu ministrijā satrūkāmies ne pa jokam par to, ka gaidāmi daudz zemes konsolidācijas stāstu un zemes īpašumu maiņu reģistrācijas. Kur ies dzelzceļa trase, tur tiks dalīti īpašumi. Piemēram, lauksaimniekam, kura īpašumam pa vidu iet trase, būs kas jāpiedāvā kompensācijās. Ir pagājis laiks, un varbūt trase tagad ir izprojektēta tā, ka tā neskar īpašumus, kuri tiek sadalīti. Atsavināšana, labprātīga vai piespiedu, jau notiek. Taču tagad pāri visam ir pienācis klāt vēl kas neizprotams - kā var būt savienojums, kas neienāks Rīgā? Tās gan ir šausmas.
Tas, ka mums vajadzīga dzelzceļa infrastruktūra, taču cilvēkiem ir skaidrs. Cilvēki vēlas ātri nokļūt no viena punkta otrā, cilvēki ir gatavi atturēties izmantot savu personīgo transportu. Būs ērta šī dzelzceļa infrastruktūra, būs arī intensīva un racionāla cilvēku kustība. Cilvēkiem būs labs prāts, ja viņi būs apmierināti ar valsts nodrošinātajiem pakalpojumiem. Ja valsts nesitīs pa to mazo neaizsargāto cilvēku un viņu nemēģinās visu laiku sodīt, vairosies uzticība valstij, labklājība, pozitīvs skats uz dzīvi.
