Represēto latviešu piemiņas vietas – Likteņdārza veidotāji, padarot brīvprātīgus ziedojumus par fiksētu un gandrīz obligātu maksājumu, pamanās attālināt brīdi, kad tauta saziedos objekta pabeigšanai nepieciešamo naudu.
Līdzšinējā ienākumu dinamika liek šaubīties, ka dāvanu varēs pasniegt Latvijas Republikai tās 100 gadu jubilejā. Četros gados savākti 749 tūkstoši. Savukārt nepieciešami 7 miljoni.
Plašāku publicitāti šim budisma garā ieturētajam projektam piešķīra Valdis Zatlers, savas prezidentūras noslēgumu, rīkojumu Nr. 2, un savas partijas veidošanu atzīmējot ar sērīgu pasākumu topošajā Likteņdārzā.
Taču pašlaik iecerei ir citi bezmaksas reklamētāji – viens no tūrisma firmu piedāvājumiem internetā aicina: «Šampanietis, Hanzas pilsēta – Koknese, Likteņdārzs un ne tikai...»
Cilvēki klausa reklāmu aicinājumiem un dodas uz Koknesi, kur Daugavā uz salas top neparastais dārzs. Nule tā gribēja darīt arī kādas Rīgas mācību iestādes audzēkņi, taču galu galā neaizbrauca. Izrādījās, ka bērnu vēlme iestādīt kociņus kā dāvanu Latvijai ievērojami sadārdzinātu ekskursijas izmaksas. Likteņdārzā viens kociņš maksā 50 latus, neatkarīgi no sugas un šķirnes – vienalga, vai tā ir Japānas lapegle vai parasta priedīte.
Kokneses fonda valdes priekšsēdētāja Valda Auziņa iebilst, ka šos 50 latus sabiedrība nedrīkst uztvert kā obligātu maksājumu par pakalpojumu. Kaut arī summa ir fiksēta, šī nauda tomēr esot ziedojums.
«Koku stādīšana ir vienīgais veids, kā savākt naudu Likteņdārza veidošanai,» skaidro V. Auziņa. Ja cilvēki nevar atļauties tik lielu summu maksāt, viņi arī varot iegādāties suvenīrus vai vispār neko nepirkt. Pastaigāšanās pa Likteņdārzu esot bezmaksas pasākums. Arī akmeņus, kas nepieciešami amfiteātra veidošanai, drīkst atvest bez maksas, tikai tiem jābūt noteikta izmēra un krāsas. Tajā, ka cilvēki pārprot fonda iedibināto maksājumu vai ziedojumu kārtību, gan vainojams pats fonds. Piemēram, Kokneses fonda padomes locekle Sandra Kalniete uzrunā vēsta: «Likteņdārza radīšanā var piedalīties katrs, kas ar savu darbu vai ziedojumu, iestādītu koku un atnestu akmeni vēlas pieminēt nevainīgi cietušos.» No šā teksta noprotams, ka bez maksas Likteņdārzā piedāvā gan iespēju strādāt, gan atnest akmeni, gan arī iestādīt koku.
Kaut arī par kociņiem tiek iekasēta barga maksa (ziedojums), tomēr naudas dārgākā Likteņdārza objekta – daudzfunkcionālas sabiedriskās ēkas – būvniecības sākšanai nepietiek. Viens no Kokneses fonda dibinātājiem Vilis Vītols atzīst, ka uz Latvijas dzimšanas dienu var arī nepagūt. Tomēr projektu nepārtrauks: «Ja tas arī mums neizdotos laikā, nebēdāsimies. Rīgas Pētera baznīcu līdz torņa pabeigšanai cēla 282 gadus. Mums noteikti izdosies ātrāk.»
Jāpiebilst, daudzu latviešu attieksme pret Likteņdārzu ir pretrunīga, un ne tikai tāpēc, ka to savā priekšvēlēšanu kampaņā izmantoja V. Zatlers. Kristiešiem nepatīk fakts, ka Likteņdārza arhitekts japānis Šunmio Masuno ir pārliecināts budists un savu pārliecību arī atainojis dabā jau topošajās skicēs. Arī tradicionālā baltā krusta, kas parasti tiek uzstādīts piemiņas vietās, Kokneses salā nebūs.