«Lai tagad ebrejiem sāktu kaut ko atdot izņēmuma kārtā, Saeimai ir jāatceļ vismaz kādi 30 pašas pieņemtie īpašumu reformas likumi, kas pieņemti laikā no 1990. līdz 1993. gadam ieskaitot, sākot ar likumu par valsts īpašuma konversijas principiem. Tur bija definētas gan denacionalizācijas, gan privatizācijas pamatnostādnes. Tad būtu jāatceļ visi pilsētu un lauku zemju privatizācijas likumi, visi namīpašumu, banku, tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumu privatizācijas likumi,» teic advokāts Andris Grūtups, pie reizes atgādinādams, ka šie likumi nebalstījās uz principu: latviešiem dot, bet krieviem vai ebrejiem – nedot.
Juceklis šobrīd ir pamatīgs: jau trešo reizi ir aktualizēts t.s. ebreju īpašumu jautājums, taču nedz Saeimas deputāti, nedz valdības locīklas (ar dažiem izņēmumiem) nesteidz uz paplātes nest šos īpašumus apšaubāmas ticamības īpašniekiem.
Atguvuši īpašumus
Grūtups uzskata: «Lai atdotu ebrejiem t.s. viņu īpašumus, vajag pieņemt jaunu likumu, kas paredz, ka ebreji ir izredzētā tauta un ka viņiem ir lielākas tiesības nekā latviešiem, krieviem vai jebkurai citai tautai, kas te dzīvo. Tad tiešām ir jāpieņem tas, ka ebrejiem ir eksteritoriālas tiesības.» Advokāts gan brīnās, ka ebreju organizācijām tomēr jau esot atdoti kādi 30 īpašumi. «Zināju tikai viena īpašuma likteni: zinot Mavrika Vulfsona revolucionāros nopelnus, Ivars Godmanis (pirmais atjaunotās Latvijas premjers – E.V.) ar valdības lēmumu izņēmuma kārtā ebrejiem atdeva Ebreju biedrības māju Skolas ielā. Taču izņēmums jau izmantots reizes trīsdesmit. Tas nozīmē, ka jāsāk ar izvērtēšanu: uz kāda pamata šie īpašumi ir atdoti? Ja arī to ir izdarījusi Saeima, tad, draugi mīļie, atceliet visus Augstākās Padomes pieņemtos likumus un lēmumus! Bet apetīte aug ēdot, un tagad ebreji pieprasa jau 270 īpašumus. Šis īpašumu saraksts skaitās slepens,» piebilst Grūtups.
Skaidrību mēģina ieviest bijušais LR Augstākās Padomes deputāts Aleksandrs Kiršteins, kas piedalījies daudzu ar ebreju īpašumiem saistītu likumu radīšanā. «Pēdējā laikā no dažiem Vienotības frakcijas deputātiem ir izskanējuši pilnīgi bezatbildīgi paziņojumi, ka Latvijā neesot risināti ebreju īpašumu restitūcijas jautājumi,» Kiršteins iesāk, «bet patiesībā īpašumu atdošana likumīgajiem mantiniekiem Latvijā sākās ar 1991. gada 19. marta Augstākās Padomes likumu Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju, kura izstrādāšanā aktīvi piedalījās Ruta Marjaša un citi Ebreju kultūras biedrības pārstāvji. Likums tika līdz galam izstrādāts 5. un 6. Saeimas laikā. Jau 1991. gada beigās tika pieņemts likums Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem un 1992. gadā likums Par īpašumu atdošanu reliģiskajām organizācijām. 1996. gadā papildus tika pieņemts likums Par nekustamo īpašumu atdošanu akadēmiskajām mūža organizācijām.»
Viņš atceras, ka ļoti aktīvi ebreju reliģisko un sabiedrisko īpašumu tiesību atjaunošanā piedalījās Rīgas ebreju draudzes rabīns Natans Barkāns un kopienas vadītāja Esfīra Rapiņa, ar kuriem AP komisijās jau galīgajā variantā rūpīgi tika izskatīti saraksti par katra konkrēta īpašuma mantiniekiem un iespējām atjaunot īpašumtiesības.
Grūtupam izrādījās taisnība, un Kiršteins to apliecināja: 90. gadu sākumā Ebreju kultūras biedrībai tika piešķirta ēka Skolas ielā 6. Daugavpilī ar domes atbalstu ebreju sabiedriskās organizācijas atguva trīs ēkas. Liepājā draudze atguva pirmskara ēku Kungu ielā. 1992. gadā tika atjaunota medicīniskās aprūpes biedrība Bikur Holim, kurai Rīgas dome atdeva tai piederošo pirmskara slimnīcu. Tās filiālei Žēlsirdīgās māsas tika atdota bijušās sieviešu slimnīcas ēka.
Taču ar to nepietika. Kiršteins izstāstīja, ka valsts uzņēmās finansēt arī ebreju reliģisko izglītību un ebreju kopienas centienus pētīt savu vēsturi. Līdztekus jau esošajai Simona Dubnova vidusskolai 1995. gadā Rīgā atvēra hasīdu reliģiskā virziena Habad Lubavič pamatskolu, ko finansē valsts. 1998. gadā Latvijas Universitātē tika nodibināts Jūdaistikas studiju centrs.
2001. gadā akreditēja muzeju Ebreji Latvijā, kas sāka saņemt valsts finansējumu.
Ebreji varēja būt visai apmierināti ar savu status quo. Taču problēmas sākās 2003. gadā, pateicoties tajā laikā dibinātās Latvijas ebreju draudžu un kopienu padomes priekšsēdētājam Arkādijam Suharenko, kurš uzsāka principiālu cīņu par šodienas ebrejiem it kā piederošajiem īpašumiem.
Ārzemju kuratori
«Suharenko gandrīz nekad neparādās publikai,» ar novērojumiem dalās Grūtups, «toties uz publiku spēlē biedrības izpilddirektore Gita Umanovska: viņa runā ar milzu pārliecību, it kā aiz muguras viņai būtu jūtama Hilarijas Klintones (ASV valsts sekretāre – E.V.) elpa. Viņa saka: ja kaut kādu īpašumu nevarat atdot, atdodiet tā vietā ko citu. Tas ir diktāts. Nesaprotu, kā var vienai etniskai grupai dot šādas priekšrocības? Hilarija Klintone arī bija ieradusies, lai kārtotu šo jautājumu. Sinhroni ar viņas ierašanos ebreju organizācija iesniedza savu t.s. īpašumu sarakstu. Tālāk – skandāls ar premjeru un tieslietu ministru, visas tās uzstāšanās TV. Īsts ģenerāluzbrukums! 1940. gadā Latvijā ieradās Andrejs Višinskis un visiem nodiktēja, kas jādara. Višinskis bija ne tikai kādreizējais PSRS ģenerālprokurors, bet arī viens no ārlietu resora vadītājiem. Spriežot pēc tā, kā visi te Latvijā bija nobijušies no Klintones vizītes, jāsecina: kāda gan starpība, kas un no kurienes ierodas – Višinskis no Maskavas vai Klintone no Vašingtonas?»
Grūtups atceras Suharenko sūkstīšanos kādā krievu avīzē: tā kā ebrejiem te, Latvijā, īpašumus neviens negrib atdot, vajadzēšot iesaistīt Amerikas ebreju organizācijas. «Mēs lielā mērā varam pateikties Arkādijam Suharenko, ka viņš mums uzlaidis tos Amerikas priekšniekus,» vīpsnā Grūtups. Taču patiesi sašutis viņš ir par to, ka Suharenko, dzīvodams Latvijā daudzus gadus, nav iemācījies latviešu valodu: «Tas ir dīvaini, jo ebreji, būdami talantīgas tautas pārstāvji, ātri apgūst valodas. Laikam Arkādijs uzskata, ka latviešu valoda viņam nav vajadzīga.»
Un tomēr Andris Grūtups uzskata, ka problēmas būtība slēpjas ne tik daudz Suharenko vai dažos citos ebreju aktīvistos, bet gan mūsu pašu varasvīros. «Mums ir vismaz četras amatpersonas, kas regulāri dodas vizītēs un tiekas ar ārzemniekiem – Valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētāja, premjers un ārlietu ministrs. Viņi varētu tautai beidzot pastāstīt, ko viņi tur sola un kādus solījumus paši saņem no ebreju organizācijām,» prāto Grūtups, «bet mēs tikai redzam, ka viņu nekonsekventās rīcības dēļ ebreju prasības un spiediens arvien aug. Redzam nepārtrauktu piekāpšanos, pozīcijas maiņu. Ebreji jūt, ka mūsējiem nav stingrības un rakstura, un dragā tik virsū.»
Organizāciju birums
Grūtups atgādina, ka par sabiedrisko organizāciju īpašumu atgūšanu tika runāts deviņdesmito gadu sākumā. «Nonācām pie secinājuma, ka atdot īpašumus sabiedriskajām organizācijām nebūtu lietderīgi, jo – kādas gan sabiedriskās organizācijas ir saglabājušās pēc 50 gadu okupācijas? Latvijas brīvvalsts laikā bija simtiem organizāciju. Ko mēs dabūtu? Savāktos, piemēram, pieci cilvēki, nodibinātu organizāciju ar tādu pašu nosaukumu, kāds bija pirms 1940. gada, pasludinātu sevi par tiesību mantiniekiem un, izmantojot mūsu pieņemto likumu, atgūtu īpašumus, pārdotu tos, labi nopelnot. Šāds priekšlikums parlamentā tika vienbalsīgi noraidīts. Piemēram, Zemnieku savienībai bija daudz īpašumu, bet viņi labi saprata: ja iedos viņiem, tad sāks prasīt visi pārējie,» atceras Grūtups.
Viņš atminas 1996. gadu, kad pie viņa no Vācijas ieradās kāds latviskas izcelsmes ebrejs un rosināja domāt par bezmantinieku īpašumu atdošanu sabiedriskajām organizācijām. «Kad pieņēmām denacionalizācijas likumu, visi bija gandarīti – arī ebreji, kuriem pirms tam pat prātā nenāca, ka viņi varētu atgūt savus īpašumus. Mēs taču varējām pieņemt daudz cietāku likumu, proti, īpašumus varēs atgūt tikai tie, kas nav sarāvuši saites ar Latviju, un tie, kas ir etniskie latvieši, kuri bija spiesti atstāt dzimteni. Bet šeit īpašumus varēja atgūt pilnīgi visi,» piebilst Grūtups.
Par ebreju organizāciju daudzveidību runā arī Aleksandrs Kiršteins: «Pirmskara Latvijā, atšķirībā no Viļņas apgabala, kurā izveidoja vienotu organizāciju – Centrālo ebreju padomi, nebija nekādas vienotas ebreju kopienas. Bija plašs politisko, reliģisko un sabiedrisko organizāciju spektrs ar reliģiski konservatīvo Agudat Israel un reliģiski cionistisko Mizrahi labajā spārnā, nacionālajiem demokrātiem centrā un partiju Cionas jaunatne vai marksistisko strādnieku partiju Bunds kreisajā spārnā. Komunisti pulcējās ebreju kultūras un izglītības centrā Arbeterheim. Savukārt 1928. gadā dibinātā Žīdu tautības atbrīvotāju biedrība audzināja ebreju jaunatni Latvijas patriotisma garā. Bija divas izglītības sistēmas ar Centrālo ebreju skolu organizāciju (runāja idišā) un Skolotāju cionistu apvienību (runāja ivritā). Darbojās skauti un studentu korporācija Betulija.»
Aleksandrs Kiršteins secina, ka visām šīm organizācijām atrast tiesību pārmantotājus nav iespējams, tāpat kā tas nav iespējams arī viena miljona 20. gadsimta Latvijai zudušo latviešu, poļu, vācu (kuri nerepatriējās), igauņu, krievu un citu etnisko grupu pārstāvju gadījumā. «Tas, protams, neliedz Saeimai katrā atsevišķā gadījumā ar atsevišķu likumu piešķirt valsts īpašumu kādai konkrētai sabiedriskai organizācijai tās funkciju nodrošināšanai,» piebilst Kiršteins, «tomēr ar rāvienu atdot Latvijas pilsoņu pirmskara īpašumus 2003. gadā dibinātai organizācijai, kuras biedru vairākumu veido PSRS okupācijas laikā no Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas iebraukuši cilvēki, nekādi nav iespējams, nemainot Latvijas Satversmes 91. pantu, kas skan tā: «Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.»
Tad jautājums ir tikai viens: kuru no Kiršteina minētajām organizācijām šodien mēģina kopēt Arkādijs Suharenko?
Taisnīgums vai nekaunība?
Vai šis ģenerāluzbrukums īpašumu jautājumam neuzjundī antisemītismu? «Suharenko kādā krievu medijā nesen teica: mums jānobalansē tā, lai vilks paēdis un kaza dzīva, respektīvi, lai mēs atgūstam īpašumus, bet lai tāpēc nerodas antisemītisms. Viņš ar savu vieglprātīgo un bezatbildīgo darbošanos lielā mērā ir radījis šo antisemītismu, ja mēs vispār lietojam šādu jēdzienu,» uzskata Grūtups. Viņš uzsver, ka daudzi īpašumi šodien pieder ne tikai valstij, bet arī privātpersonām, un tur dzīvo un strādā cilvēki. «Vai par viņiem neviens nedomā?» retoriski vaicā advokāts. Viņš bažījas, ka ar šādiem lēmumiem un darbībām tiks provocēta sabiedriskā un etniskā nestabilitāte. «Ar piekāpšanos mēs mudināsim īpašumu atguvējus pieprasīt arvien vairāk un vairāk,» atgādina Grūtups, «un, ja gaidām no latviešu tautas reveransus, sak, ņemiet, ebreji, savus īpašumus! – diez vai tā notiks. Pagaidām procesi ir pavisam uz citu pusi tendēti. Ja kāds realizēs vēl lielāku spiedienu, tas atstās iespaidu gan uz starpnacionālajām attiecībām, gan uz valdības stabilitāti. Ja restitūciju jautājums nonāks Saeimā, tad skatīsimies, kā deputāti balso: secināsim, ko no viņiem var sagaidīt kritiskos brīžos.»
Antisemītisms, ko šodien provocē daži ebreji, piemēram, Lindermans ar paša rosināto referendumu pret latviešu valodu, Suharenko ar apšaubāmajiem īpašumu jautājumiem vai Jefrems Zurofs ar holokausta biznesu, Latvijas brīvvalsts laikā nebija raksturīgs, un to apliecina vēsturnie ks Kārlis Kangeris: «Ar tiem 90 000 ebreju, kas pirms 1940. gada te dzīvoja, latviešiem bija draudzīga vai neitrāla līdzāspastāvēšana. Nebija nekādas īpašas integrēšanās vai kopīgu politisku mērķu meklēšanas. Citādi ir ar vācu okupācijas laiku: vācu propaganda uzsvēra, ka ebreji ir galvenie padomju spēku atbalstītāji. Bet uz Padomju Savienību pēc kara sākuma evakuējās ebreji, kas lielākoties bija padomju aktīvisti un atbalstītāji. Tie varēja būt kādi 18 000 ebreju. Es gan neticu apgalvojumiem, ka viņi evakuējušies tāpēc, ka zinājuši: vācieši viņus iznīcinās. To viņi nevarēja zināt. Uz Padomju Savienību aizbrauca arī slavenais propagandists Mavriks Vulfsons: viņš strādāja padomju propagandas aparātā kopš 1937. gada. Tādējādi ebreju kopiena sadalījās divās daļās.»
Kārlis Kangeris uzsver, ka īpašumus Latvijas ebrejiem atņēma padomju okupanti, dzīvības – vācu okupanti, bet šodien nezin kādēļ rodas iespaids, ka par visu jāatbild Latvijas valstij. Turklāt nedrīkst salīdzināt ciešanas: viens otrs ideologs apgalvo, ka ebreju ciešanas, lūk, esot svarīgākas par visu pārējo tautu ciešanām. Cieta visas tautas, bet holokausts tika absolutizēts un pacelts ideoloģijas līmenī. Taču viņš arī atgādina: «Latvija ir parakstījusi vairākas konvencijas par ebreju īpašumu restitūciju. Tāpēc risinājums būs jāatrod. Uz Latviju atbrauca Hilarija Klintone, kas, savulaik balotējoties uz kādu augstu amatu, solījās, ka rūpēsies par īpašumu atdošanu ebrejiem. No ebrejiem Amerikā daudz kas ir atkarīgs, tāpēc tādi solījumi. Jautājums ar ebreju īpašumiem jāatrisina tā, lai neaizvainotu latviešu sabiedrību.»
Andris Grūtups gan nepiekrīt tāda vēsturiskā taisnīguma realizācijai, kas paredz atdot īpašumus juridiski apšaubāmiem īpašniekiem: «Katrai Latvijā dzīvojošajai tautai ir jārēķinās ar zināmiem vēsturiskiem zaudējumiem. Bet vislielākie zaudējumi šeit, Latvijā, ir bijuši pamatnācijai. Mēs, latvieši, esam samierinājušies ar to. Latviešu organizācijām nav atdots gandrīz nekas, un tāds ceļš – lai pieprasītu atdošanu – mums nebija pieņemams. Un tāpat arī ebrejiem jāsamierinās ar vēsturiskiem zaudējumiem. Nedrīkst sevi nostādīt ārpus valsts un likuma. Vienīgā tauta, kurai šajā teritorijā varētu piešķirt izņēmumus un privilēģijas, ir latvieši. Jo šī ir Latvijas valsts. Ja kādam šāds noteikums nepatīk, tas var izvēlēties citu valsti, kur dzīvot. Bet kopumā ebreju aktivitātes restitūciju jautājumā es vērtēju tikai ar diviem vārdiem: alkatība un nekaunība.