Madonā jau trīspadsmito gadu darbojas biedrība Mēs saviem bērniem, kas apvieno ģimenes, kurās ir bērni un jaunieši ar īpašām vajadzībām. Tās ietvaros darbojas gan deju grupa Mazais cilvēciņš, gan notiek iknedēļas praktiskās nodarbības, gan nule atvērtās Ķengurmammas Rufijas vecāku skolas mācības.
Bet lielākais sapnis gan joprojām palicis nepiepildīts – izveidot Madonā dienas centru.
«Biedrība tika izveidota pirms 13 gadiem tādā zīmīgā datumā – 18. novembrī. Neesam tikai formāla apvienība, bet reāli darbojamies, meklējot dažādas iespējas, kā atbalstīt un iesaistīt pasākumos un nodarbībās gan bērnus un jauniešus ar īpašām vajadzībām, gan viņu vecākus. Te var nākt uz deju kopu Mazais cilvēciņš un divreiz mēnesī kopā ar bērniem izbaudīt kustību prieku, gan doties ekskursijās, gan piedalīties vasaras nometnēs, gan apmeklēt skoliņu, kurā vienreiz nedēļā mūsu bērni var apgūt dažādas prasmes,» par biedrības pasākumiem stāsta viena no biedrības aktīvākajām mammām Iveta Ecētāja. Jau esošajām nodarbībām šoruden pievienojusies arī Ķengurmammas Rufijas (Ķengurmamma attēlota arī biedrības karogā) vecāku skola, uz kuru tiek aicināti dažādi speciālisti, kas palīdz ar padomu un praktisku iemaņu ierādīšanu, piemēram, fizioterapijā. I. Ecētāja uzsver, ka šāda darbošanās noteikti ir vajadzīga, un viņa nenožēlojot ne brīdi, kad mērojusi ceļu uz Madonu no vairāk nekā 40 kilometru attālās Ošupes: «Gribu teikt vienu – sēžot mājās, ir vēl grūtāk. Kad esmu starp cilvēkiem, sāpe mazinās. Redzu, ka dzīve turpinās un ir daudzas iespējas, kā to uzlabot. Mana pašapziņa aug, un līdz ar to es spēju dot atbalstu arī citiem.»
Šobrīd biedrībā aktīvi darbojas 22 ģimenes ne tikai no Madonas, bet arī Lubānas un Gulbenes novadiem, taču Iveta ir pārliecināta, ka viņu varētu būt vēl vairāk, tāpēc mudina cilvēkus ar līdzīgām problēmām nākt un darboties visiem kopā. Tas ir svarīgi arī viņu bērniem – it īpaši tiem, kas vairs neiet skolā. Pēc skolas beigšanas viņi praktiski paliek četrās sienās, un tad daudzi vai nu grimst depresijā un lielāko dienas daļu nīkst pie datora, vai kļūst jo dienas jo agresīvāki. Laukos šī problēma ir vēl pamatīgāka, tāpēc ir ģimenes, kas no Madonas pārcēlušās uz Rīgu, lai viņu bērniem būtu labākas izglītošanās un rehabilitācijas iespējas. «Mēs cenšamies viņus vilkt ārā no mājām, bet daudzi pat negrib, jo ir pārāk aizsēdējušies un netic, ka ārpasaulē var ko labu ieraudzīt. Taču vajag redzēt, kā viņi iknedēļas nodarbībās atplaukst,» stāsta Iveta.
Kā apliecinājums tam esot arī viņas dēls Matīss, kurš gaida katru trešdienu, kad varēs braukt uz pilsētu. Arī tajā trešdienā, kad Madonā viesojās Neatkarīgā, jaunajā pilsētas daudzfunkcionālajā jaunatnes iniciatīvu centrā notika nodarbības. Jaunieši skolotājas vadībā no koku lapām veidoja savu lapas mozaīku, bet pēc tam zālē dejoja, gāja rotaļās un spēlēja novusu.
Vaicājot, ko viņiem vislabāk patīk darīt, atbildes bija visdažādākās: šūt, strādāt koka darbus, dejot, zīmēt. Iveta piebilst, ka te tiešām māca visādas lietas: floristiku, keramiku, spēlēt leļļu teātri. Bet vasarā, kad nodarbības vairs nenotiek, ģimenes sanāk kopā uz nometni – šogad jau notikusi otrā, kad vairākas dienas atpūtušies un darbojušies pie Visagala ezera. Šādus pasākumus varot sarīkot, pateicoties pašvaldībai un citiem atbalstītājiem – bez tā biedrība diez vai varētu tā darboties. Šad un tad gan paliekot rūgti ap sirdi, kad atduroties pret neizpratni un vienaldzību. Taču drūmām domām viņa neļaujoties – tāpat kā neļaujot nomirt sapnim par dienas centru, kurā šādi bērni un jaunieši varētu sanākt kopā, mācīties, darboties un kur vecāki droši varētu atstāt savus bērnus profesionālu cilvēku rokās.