Stigas cirtēji. Mecenāti Boriss un Ināra Teterevi

«2010. gadā mēs ar Ināru pieņēmām lēmumu, ka Rundāles pils restaurāciju varētu pabeigt līdz 2014. gadam, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta,» vienkārši, bez pompozitātes un ambīcijām saka mecenāts Boriss Teterevs, kas kopā ar dzīvesbiedri Ināru nodibinājis labdarības fondu, lai realizētu ne tikai apjomīgus kultūras, izglītības un mākslas projektus, bet arī palīdzētu tiem, kam klājas visgrūtāk – maznodrošinātajiem cilvēkiem un arī mūsu mazajiem brāļiem – dzīvniekiem.

Valsts svētkos, 18. novembrī, Borisam un Inārai Tetereviem tika piešķirts Gada rīdzinieku goda nosaukums. Neatkarīgā piedāvā interviju ar Latvijas dāsnākajiem mecenātiem – Borisu un Ināru Tetereviem.

 – Kad 2010. gadā ziedojāt Rundāles pilij pusmiljonu latu, tas bija pārsteigums ne vienam vien. Kā nonācāt līdz tādam lēmumam?

Boriss: – Mēs jau pirms tam daudz ko darījām – kopš 1996. gada! Vienkārši mums bija neērti to publiski paust. Tad, kad izlēmām ziedot pusmiljonu latu Rundālei, toreizējais kultūras ministrs Ints Dālderis mēģināja mūs pierunāt, lai žurnālisti tomēr kaut ko par to uzraksta. Nu, negribējās man to. Kam tas vajadzīgs?

Ināra: – Dāldera kunga argumenti bija pārliecinoši: to nevajag noklusēt, jo mēs varam kalpot par piemēru pārējiem. Mēs paklausījām un parādījāmies gaismā. Burtiskā nozīmē ienācām Dāldera kabinetā, un tur – kādi desmit žurnālisti! Nejutos savā ādā... Bet, runājot par ziedošanu Rundāles pilij, viss sākās ar to, ka mēs kāpām pa satrunējušām, caurumainām pils kāpnēm. Un Boriss teica: vai tad tiešām mēs nevarētu uztaisīt kāpnes? Rundālē mēs to arī pateicām pils saimniekiem. Viņi uzrakstīja tāmi, neko daudz necerot. Paskatījāmies: tāme nebija nemaz tik briesmīga, un mēs sapratām, ka vēl kaut ko varam uztaisīt šai pilij. Tā soli pa solim nonācām azartā. Iepazināmies ar cilvēkiem, kas tur strādā. Imants Lancmanis (Rundāles pils muzeja direktors) ir vienkārši eņģelis. Mēs nolēmām, ka palīdzēsim Rundāles pilij regulāri. Un tā mūsu draudzība ilgst jau kādus 15 gadus.

– Jā, zināms, ka līdz lielajam pusmiljona latu atbalstam jūs jau bijāt ieguldījuši 145 232 latus Rundāles pilī. Boris, jūs taču beidzāt Rīgas Medicīnas institūtu (tagad – Rīgas Stradiņa universitāte), bijāt ārsts. Kāpēc pēkšņi pārmetāties uz biznesu, pēc tam – uz mecenātismu un labdarību?

Boriss: – Astoņdesmito gadu vidū, kā atceraties, viss mainījās. Sākās kooperatīvu kustība. Mani paziņas kļuva par ģenerāldirektoriem, prezidentiem... Piemēram, avīžu kioska prezidents – labi skan, vai ne? Mani aizrāva šīs pārmaiņas. Es pamazām aizgāju no studentiem, kurus mācīju, aizgāju no slimnīcas, pa druskai plēsu sevi nost no medicīnas... Atceraties, padomju laikos bijām profesionāļi kādā īpašā jomā – kā kaut ko dabūt? Piemēram, desu, dienvidslāvu mēbeles un čehu kurpes. Visas pasaules pamatu pamats ir pārdošana: lai arī cik pacilāti mēs runātu par literatūru, mākslu un citām augstām lietām, visu vajag pārdot, un to neviens īsti neprata. Bet es pratu...

Ināra: – Tagad jau gan tu lielies (smejas).

Boriss: – Man vienkārši tāds raksturs.

Ināra: – Borisa māte vienmēr ir teikusi, ka viņas dēls ir komersants.

Boriss: – Sapratu, ka medicīnā man ir par šauru. Savukārt biznesā – plašs lauks, paņem lāpstu un roc. Turklāt man ļoti patika patstāvīgi pieņemt lēmumus, riskēt, virzīties uz priekšu un, protams, pelnīt naudu. 80. gadu vidū, būdams mediķis, saņēmu pieklājīgu algu – kādus 400 rubļus mēnesī. Ja salīdzinu ar darba pirmsākumiem – mēnesī tad saņēmu 93,95 rubļus. Tā bija mana pirmā alga 1980. gadā. Kad atvērām kooperatīvu – veikaliņu Sintija, kārtīgi sākām pelnīt naudu. Armēņu kurpes, košļājamā gumija, vēl viskautkas... Peļņa bija pat 1000 rubļu dienā. Tā bija milzonīga nauda. Mēs strādājām, pulkstenī neskatīdamies – līdz pēdējam apmeklētājam!

Ināra: – Reizēm jutos tik nogurusi, ka raudāju: es nespēju tikt līdzi savam vīram.

Boriss: – Jā, tas bija ļoti nogurdinoši, bet tā tomēr bija bauda – tik daudz strādāt. Jo mēs uzreiz redzējām rezultātu.

– Un kā jums pēkšņi ienāca prātā kļūt par mecenātiem un labdarības aktīvistiem?

Boriss: – Tas nebija pēkšņi. Visu laiku mēs kādam palīdzējām. Vai tie bija saslimuši radinieki, draugi, draugu draugi... Visu laiku ar kādu dalījos. Kad nodibinājām fondu (2010. gadā), palīdzību sākām strukturēt, līdz ar to mūsu darbs kļuva sistematizētāks, redzamāks – mūsu veikumu var aplūkot fonda mājaslapā. Saprotiet, cilvēki dalās divās daļās: dodošie un ņemošie. Tas nav ne labi, ne slikti, tas ir tāpat kā cilvēki dalās sangviniķos un flegmatiķos, blondos un tumšmatainos cilvēkos un tamlīdzīgi. Sanācis, ka esmu dodošo cilvēku grupā un mana sieva Ināra – arī. Plus tam visam mēs arī izbaudām šo došanu.

Ināra: – Boriss man vienreiz saka: nāk ziema, ir daudz bada cietēju, tāpēc veram vaļā zupas virtuvi! Labi, es saku, veram. Boriss aizbrauca uz ārzemēm, man nācās to darīt vienai. Sabiedriskā ēdināšana man ir sveša, tāpēc griezos pie saviem draugiem – Mooru ģimenes, lai viņi man palīdz ar padomu. Iestāžu birokrātija bija briesmīga...

Boriss: – Un vēl mums nācās dzirdēt, ka pie mums, Latvijā, nav bada cietēju. Un tomēr, runājot par zupas virtuvēm, man ir prieks, ka gada laikā mēs līdzfinansējam 800 000 porciju mazturīgajiem cilvēkiem.

Ināra: – Mēs apvienojāmies ar cilvēkiem, kas dara šo darbu. Tagad mums ir partneri. Mēs paļaujamies uz cilvēkiem, kuri prot šo darbu darīt vislabāk. Tāpat ir arī ar dzīvnieku patversmēm: mēs nedodam naudu, piemēram, vienkārši elektrības rēķina apmaksai, bet gan dzīvnieku sterilizācijai – lai nerodas arvien jauni klaiņojošie dzīvnieki.

– Darbs zupas virtuvēs ir gana smags, un es zinu, ka jums palīdz daudzi brīvprātīgie.

Ināra: – Mūsu fonds atbalsta tos cilvēkus, kas dara visu, lai uzlabotu līdzcilvēku dzīvi. Brīvprātīgo darbu godinām jau trešo gadu. Mēs visi kopā sniedzam impulsu arī citiem sabiedrības locekļiem arvien vairāk iesaistīties brīvprātīgajā darbā. Un brīvprātīgo mūsu atbalstītajās organizācijās ir 6300, kopā viņi ir ziedojuši 617 000 darba stundu. Šādu apjomu viens brīvprātīgais spētu paveikt 325 gados, un tā apmaksai būtu nepieciešami gandrīz divi miljoni latu. Bet jāatceras, ka mūsu pieeja ir – viedi ieguldīt labdarībā, un mēs nedrīkstam cilvēkus padarīt atkarīgus no mūsu devuma.

Boriss: – Es no tiem cipariem maz ko zinu. Bet saprotiet, es esmu kā meža cirtējs, kas gāž kokus, lai veidotu platu stigu. Man ir tā priekšgājēja loma.

– Un ko dara Ināra? Iztīra stigu no zariem?

Boriss: – Jā, kaut kā tā. Viņa nomierina. Koriģē stigas virzienu. Es neiedziļinos ikdienas darba detaļās. To dara palīgi. Mani interesē stratēģija.

– Jums atmiņā droši vien ir daudzi aizkustinoši ziedošanas (un ziedošanās) gadījumi.

Ināra: – Laiku pa laikam tiekamies un cildinām mūsu brīvprātīgā darba varoņus, aicinām viņus uz Rīgu. Mārtiņš Rītiņš ir sniedzis meistarklasi, demonstrējot zupas vārīšanu, visi zupas virtuvju darbinieki sēž un konspektē.

Boriss: – Un mēs viņiem pēc tam dāvinām arī kultūras programmu: kādu teātra vai operas izrādi.

Ināra: – Bet visjaukākais ir tas, ko sajūtam no šiem cilvēkiem, kam esam palīdzējuši. Viņi mums dāvina ziedus, pīrādziņus, marinētu sēņu burciņas...

Boriss: – Un tad, kad pie manis pienāk vecmāmiņa, sniedz man adītas zeķes un saka: «Es jums noadīju zeķītes, lai kājas ziemā nesalst...» – es... es esmu gatavs raudāt. Jūs varat to iedomāties? Zeķītes. Mums!

Ināra: – Šie cilvēki mūs pārpilda ar tādu labestību, ka ik mirkli sev saku: tikai neraudi! Mēs, var teikt, saņemam labestības injekcijas. Ja bērni dzied: «Šie ir mūsu draugi, paldies tev, Dievs, par mūsu draugiem!» – kā mums justies? Mēs esam pārpildīti ar šo cilvēku mīļumu. Kad pirmoreiz braucām uz Talsiem, es domāju: nu, ko es tur tādu ieraudzīšu?! Nabaga vecīšus? Un kā es pēc tam nokaunējos par savām domām! Talsu seniori bija tik aktīvi, ka cepuri nost!

– Boris, jūs esat azartisks cilvēks. Esat ar batiskafu laidies dzelmē, lai ieraudzītu Titāniku.

Boriss: – Jā, es to ieraudzīju. Divarpus stundas laidāmies lejā. Džeimss Kamerons [amerikāņu kinorežisors, filmu Titāniks un Avatars veidotājs] laipni piešķīra man savu batiskafu, uzdāvināja kasti vīna un čipsu kolekciju. Un es laidos līdz Titānikam. Tie ir četri kilometri. Apakšā bija spēcīga straume, un mēs mazliet atsitāmies pret Titānika bortu. Batiskafa motors tā kā aizrijās, un mēs, patiesību sakot, varējām arī tur palikt... Bet kas tik ar mani nav noticis! Uz mani pat ir šauts. Tas notika Argentīnā. Notika kaut kāds apvērsums, es biju centrālajā laukumā.

Ināra: – Es sēdēju mājās un skatījos ziņas. Redzu – tur apvērsums. Zvana Boriss. Es jautāju: kur tu esi? Nu, Argentīnā, viņš atbild. Neej ārā no viesnīcas, ārā šauj, es saku. Viņš man atbild: es tikko no turienes! Bet Boriss ir azartisks ne tikai piedzīvojumu jomā – viņš patlaban intensīvi apgūst humanitārās zinības.

– Varbūt tāpēc, ka medicīna un bizness ir eksaktas nodarbes? Humanitārās zinības – līdzsvaram?

Boriss: – Ak, kā es apskaužu jūs, humanitāro zinību pārstāvjus! Bet nekas, es jūs visus panākšu un apdzīšu! (Smejas.) Es tagad privāti mācos VGIK [Krievijas valsts kinematogrāfijas institūts], Krievijas mākslas akadēmijā apgūstu mākslas un arhitektūras vēsturi.

Ināra: – Mēs mācījāmies dažādās skolās: es Rīgas 36. vidusskolā, Boriss –10. vidusskolā. Kad es viņam stāstīju par savas skolas pedagogiem, Boriss ļoti brīnījās, ka mums ir bijusi krievu valoda un literatūra, mākslas vēsture. Jau sen Boriss runāja: cik žēl, ka manā skolā nemācīja mākslas vēsturi – mēs redzam tik daudz gleznu, bet neko par tām nezinām. Tiklīdz Boriss apgūst kādu mākslas vēstures kursu, viņš dodas uz attiecīgo valsti, lai visas gleznas un arhitektūru ieraudzītu pats savām acīm.

Boriss: – Ja es apgūstu, piemēram, Ēģiptes mākslu, tad daru to Ēģiptē. Daru to pietiekami dziļi. Teorētiski apguvu itāļu renesansi, tad devos uz Itāliju, tur biju deviņas dienas un baudīju šo mākslu dienu un nakti. Tās ir absolūti īpašas izjūtas. Esmu radījis sev jaunu dzīves formulu: jo vairāk mēs zinām, jo plašāka ir mūsu bāze, jo vairāk prieka no dzīves mēs varam iegūt. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs varam izbaudīt savu zināšanu dziļumu. Agrāk skatījāmies: jā, skaista pils, brīnišķīga baznīca. Tagad redzu: tā taču gotikas stilā celta pils, tā taču ir agrā renesanse, tas taču 12. gadsimta sākums! Un tā tālāk... Tā ir bauda visu atpazīt. Es izgaršoju šo dzīvi, un man gribas vēl un vēl. Prātoju, ka man vajadzētu iedziļināties arī dendroloģijā: es ietu uz mežiem un parkiem un zinātu visu par kokiem. Aristotelim ir tas labais teiciens: «Es zinu, ka es neko nezinu.» Kādreiz tie man bija tukši vārdi. Tagad zinu: vairojot zināšanas, mēs vairojam savas skumjas. Jo mēs zinām, ka mēs vēl tik daudz... nezinām.

– Ināra, vai jums grūti sadzīvot ar tik azartisku vīru?

Ināra: – Ar viņu nav garlaicīgi. Kādreiz jaunībā domāju: viņa azarts ir tikai jaunības dienu trakums. Paliks vecāks – nomierināsies. Nekā tamlīdzīga – viņam ir arvien plašākas iespējas, un arvien dullāks viņš paliek. Viņš man ir sacerējis dažus skaņdarbus, viņš arī dzeju sacer. Lai nu Dievs viņam dod izturību izturēt pašam sevi, jo viņš ir kā enerģijas dzēriens, kā tas reklāmas zaķis ar baterijām. Bet nākamgad jau būs 45 gadi, kopš esam kopā.

– 18. novembrī juma abiem tika pasniegta balva Gada rīdzinieks. Kādas izjūtas? Varbūt tā jau mazliet pietrinusies izjūta – balvas, pateicības, goda nosaukumi?

Boriss: – Ai, nē. Kad mums piešķīra Triju Zvaigžņu ordeni, tā bija ļoti satraucoša izjūta. Mums vienmēr šķiet, ka visi šie apbalvojumi un nosaukumi nāk mazliet par agru: nekas tik liels jau nav izdarīts. Triju Zvaigžņu ordeņa pasniegšanā netālu no mums sēdēja Hercs Franks, Juris Strenga – tādi cilvēki, tik daudz savā dzīvē izdarījuši. Jutos kā ne savā traukā iekāpis. Bet, kad nosauca Ināras vārdu, atskanēja tādi aplausi... Un tad sapratu – laikam kaut ko labu tomēr esam izdarījuši. Ja kādam miljonāram vai fondam, vai bankai kāds saka: dodiet man, teiksim, piecus tūkstošus, un es izdarīšu to un to, tad miljonārs, fonds vai banka jautā: un ko tas man dos? Kas tas par jautājumu? Vai nu tu dod, vai nu tu... Zināt, es esmu ļoti bagāts cilvēks. Un bagāts nevis tāpēc, ka man ir daudz naudas, bet gan tāpēc, ka man pašam vajag daudz mazāk naudas, nekā es nopelnu. Un patiešām bagāts esmu ar savām zināšanām, ar draugiem, ar ceļojumiem. Un tas, ka man gribas kādam vai kaut kam palīdzēt – tā ir mana iekšējā izjūta.

– Ir reizes, kad atsakāt?

Boriss: – Vienu dienu man lūdza, lai es atbalstu mākslīgās sirds iegādi. Tā kalpos vairākus gadus un būs jāmaina. Kādi tēriņi? Aptuveni 100 000 latu. Bet tad iedomājos, ka par 100 000 latu es varu paēdināt milzīgu skaitu cilvēku... Savukārt Krievijā ir fonds Dzīves līnija, kas palīdz bērniem, kas neārstējami slimi ar vēzi. Viņiem vajadzēja 100 000 dolāru. Laikam esmu ciniķis, bet es atkal atcerējos tos ļoti daudzos cilvēkus, kurus varu paēdināt par šādu naudu. Saprotiet, esmu ārsts, un savulaik es apguvu arī kara medicīnu. Tur ir tāda pieeja: medicīniskā šķirošana. Ir trīs ievainoto grupas: agonējošie, vidējā smaguma ievainojuma pakāpe un viegla ievainojuma pakāpe. Kam vispirms palīdzēt? Ja palīdzēšu tiem, kuri ir agonijā, tad nomirs ļoti daudzi, kuriem ir viegla vai vidēja ievainojuma pakāpe. Bet agonējošie nomirs tāpat. Tā ir briesmīga izvēle, bet man jāglābj tie, kurus ir iespējams izglābt.

– Vai esat domājuši par to, kā cilvēki novērtē jūsu mecenātismu, labdarību, jūs pašus?

Boriss: – Katru dienu, katru mirkli mēs rīkojamies. Dažādi rīkojamies. Ar savu rīcību mēs kā ar platu otu iekrāsojam savu nākotni. Un to mēs varam ieraudzīt atspulgā – ne spoguļa atspulgā, bet to cilvēku acīs, ar kuriem mēs tiekamies. Un it sevišķi to cilvēku acīs, no kuriem atvadāmies, jo šie cilvēki mūs jau pazīst. Tāpēc ir tik svarīgi skatīties cilvēkiem acīs, tāpēc tik svarīgas ir tikšanās un šķiršanās.

Ināra: – Mūs citu pie cita nosūta Dievs, un, paldies Dievam, mēs Dievam esam daudzi.