Vēsturnieks Jānis Riekstiņš: lielais terors - nošaut tāpēc, ka latvietis
Intervija ar vēsturnieku Jāni Riekstiņu par «nacionālajām operācijām», bērnu gulagu un denunciācijām.
– Ik gadu decembra pirmajā svētdienā pieminam tā dēvētās «latviešu operācijas» upurus, kuri gāja bojā Padomju Savienībā 1937./1938. gadā. Operāciju organizēja Iekšlietu tautas komisariāts. Šodien, 75 gadus pēc traģiskajiem notikumiem, daudzi brīnās par «kārtējo sēru dienu».
– «Latviešu operācija» ir viena no divpadsmit nacionālajām operācijām, kas Padomju Savienībā tika sarīkotas lielā terora laikā. Pirmā operācija tika vērsta pret PSRS dzīvojošajiem vāciešiem, un tā notika 1937. gada jūlijā. Staļins šo operāciju ļoti stingri kontrolēja, nosakot Ježovam, kurš bija PSRS tautas komisārs, kā šī operācija jāorganizē. Tās laikā gāja bojā tūkstošiem vāciešu. Augustā Staļins sarīkoja «poļu operāciju», kas bija paraugoperācija: tika izstrādāti norādījumi par to, kas un kā jāarestē, uz cik gadiem un cik personas jāiesloga gulaga nometnēs, cik un kas jānošauj. Šai operācijai Ježovs izstrādāja arī motivāciju.
– Kāpēc padomju slepkavas nevarēja savu darbu padarīt, vienkārši revolucionārās sirdsapziņas mudināti?
– Toreiz Padomju Savienībā dzīvoja ļoti daudz poļu, un liels viņu skaits atradās PSRS armijas komandējošajās virsotnēs, daudzi strādāja ģenerālštāba izlūkošanas pārvaldē un Kominternē*. Līdz 30. gadu vidum Padomju Savienības galvenais potenciālais ienaidnieks bija Polija – atcerēsimies 1920. gadā notikušo Polijas un padomju Krievijas karu, kurā Krievija zaudēja. Poļi ir aģenti, kas darbojas Polijas labā – tā šo operāciju pamatoja Ježovs. Represēja aptuveni 140 000 poļu. Nākamajiem kārta bija harbiniešiem, Krievijas – Ķīnas dzelzceļa darbiniekiem. Bet «latviešu operācija» sākās 1937. gada novembrī ar Ježova telegrammu.
– Tajā rakstīts: «(..) Maskavā un virknē apgabalu atklātas ievērojamas spiegu – diversantu un nacionālistiskas, kontrrevolucionāras, Latvijas izlūkdienesta izveidotas latviešu organizācijas, kas saistītas ar citu valstu izlūkdienestiem. (..) Lai likvidētu Latvijas izlūkdienesta darbību un sagrautu nacionālistiskās pretpadomju latviešu darbības PSRS teritorijā, pavēlu: 1937. gada 3. decembrī vienlaikus visās republikās, novados un apgabalos arestēt visus latviešus, pret kuriem ir aizdomas par spiegošanu, diversijām, pretpadomju nacionālistisku darbību.» Latvieši padomju Krievijā bija mazākumtautība. Kāda vispār bija PSRS attieksme pret mazākumtautībām?
– Kopš 20. gadu beigām mazākumtautu diasporas tika uzskatītas par potenciālo piekto kolonnu. Padomju Savienība visu laiku gatavojās karam, galvenokārt – pret Poliju. Visi Tautas komisariāta ziņojumi un instrukcijas liecināja, ka visas mazākumtautības tiek uzskatītas par bīstamām, jo kara gadījumā katra darbosies savas valsts uzdevumā. Līdz 30. gadu sākumam PSRS nacionālā politika bija diezgan mērena: nacionālajās kolonijās padomju vara ļāva veidot savas – nacionālās – ciema padomes, izdot savus laikrakstus, atvērt skolas un organizēt kultūras pasākumus. Taču 30. gados sākās masveida kolektivizācija un politika mainījās radikāli: mazākumtautības kļuva par tautas ienaidniekiem. Bet latviesi tajā laikā PSRS varas struktūrās ieņēma visaugstākos valsts amatus.
– Aktīvisti tie latvieši tomēr bijuši. Ne pa žogmalēm vazājās, bet augstos amatos prata iesēsties. Izkalpojās?
– Nē, viņi tur nonāca sava izglītības un kultūras līmeņa dēļ, sasniedzot patiešām augstu stāvokli visās jomās, – viņi bija ne tikai izcili karavadoņi, bet arī spoži zinātnieki, lauksaimniecības speciālisti, drosmīgi jūrasbraucēji, talantīgi mākslinieki un diplomāti. Taču vienlaikus latvieši arī prata saglabāt savu nacionālo vidi.
– Vispirms izkāva augstajos amatos esošos latviešus?
– Jā. Vienu no pirmajiem – 1935. gada februārī – represēja padomju valsts saimniecisko darbinieku Ivaru Smilgu. Viņu nošāva 1937. gadā. 1937. gada martā aprīlī arestēja bijušo Kremļa komandantu Rūdolfu Pētersonu. Sakarā ar maršala Tuhačevska tā dēvēto militāri fašistisko sazvērestību tika arestēts Roberts Eidemanis, arestēja Tālo Austrumu Gaisa karaspēka priekšnieku Albertu Lapiņu, kurš izdarīja pašnāvību. Kad arestēja Eidemani, viņu smagi spīdzināja, taču viņš neatzina savu vainu un nenosauca nevienu latvieti kā līdzzinātāju, kaut gan viņa mocītāji mēģināja pierādīt, ka viņš ir militāro sazvērnieku organizācijas priekšgalā. Pēc tam kārta bija vienkāršajiem latviešiem, kuriem nebija nekāda sakara ne ar kādām organizācijām. Poļu operācijā bija izveidota vienkārša sodīšanas sistēma: līdz tam uz vietām izveidoja troikas (trijniekus), bet nacionālajās operācijās sodus sprieda dvoikas (divnieki). Līdzās Kara kolēģijai, kara tribunāliem, Sevišķajai apspriedei un troikām arestēto likteņu izlemšanā stājās ārpustiesas surogāts – dvoika, kur darbojās PSRS iekšlietu tautas komisārs Ježovs un PSRS prokurors Višinskis. Viņš kā valsts apsūdzētājs uzstājās falsificētajos politiskajos procesos. Višinskis aicināja: «Mūsu tauta prasa vienu: nospiediet nolādēto riebekli! Paies laiks. Nīstamo nodevēju kapi aizaugs ar nezālēm un dzelkšņiem, pārklāti ar godīgo padomju cilvēku mūžīgo nicinājumu. Mēs, mūsu tauta, arī turpmāk soļosim pa ceļu, kurš attīrīts no visiem pagātnes netīrumiem un draņķiem, ar mūsu mīļoto vadoni un skolotāju lielo Staļinu priekšgalā.» «Ceļa attīrīšanu» Ježovs un Višinskis veica, darbojoties dvoikā, bez lietas materiālu izskatīšanas vienā dienā piespriežot nāvessodu tūkstošiem nevainīgu cilvēku. Vienā dienā nāvessodu piesprieda desmitiem, simtiem cilvēku. Uzšņāpa rezolūciju «rasstreļaķ!» (nošaut! – krievu val.), un lieta darīta. Ja kāds vēsturnieks lasīs pratināšanas protokolus, – neticiet tiem! Aviācijas majors Haralds Matisons (viņš izdzīvoja) vēlāk rakstīja, ka viņš izturējis līdz kādam 76. sitienam, un pēc tam jau bijis vienalga. Tikai neliela daļa nošauto un represēto bija augstu amatu cilvēki, lielākoties tie bija vienkārši cilvēki, kuru galvenā kopīgā pazīme bija – latvietis. Tā bija motivācija: nošaut tāpēc, ka latvietis.
– Vai 1937./1938.gada represijas var uzskatīt par etniskajām tīrīšanām?
– Jā, PSRS nacionālajām operācijām var piemērot nosaukumu «etniskās tīrīšanas». Nacionālās kopienas bija organizētas, un šajos veidojumos bija arī nacionālais gars. Pēc tā dēvētā Lielā tēvijas kara Molotovs pat atzina: ja 1937./1938.gadā nebūtu izkauta piektā kolonna (nacionālo minoritāšu izskatā), tad vācieši Padomju Savienību būtu sasituši lupatās. Tā, protams, ir demagoģija.
– Bet kas notika ar represēto ģimenes locekļiem? Bija taču arī bērnu gulags, kur tika ieslodzīti «tautas ienaidnieku» bērni.
– Bija speciālas IeTK pavēles un instrukcijas par «tautas ienaidnieku» sievu represēšanu: ja vīrs bija nošauts, sievu aizsūtīja uz Karagandu, uz nometni ALŽIR**. Parasti viņas tika notiesātas uz pieciem līdz astoņiem gadiem. Pēc atbrīvošanas daudzas no viņām atbrauca uz Latviju, bet režīma pilsētās Rīgā, Liepājā un citās viņas dzīvot nedrīkstēja. Instrukcijas bija arī attiecībā uz bērniem: zīdainīšus atdot vietējām tautas izglītības un veselības nodaļām, lielākos nogādāt bērnunamos, bet piecpadsmit un sešpadsmit gadus vecus pusaudžus nodēvēja par sociāli bīstamiem un nosūtīja uz gulaga kolonijām, kas atradās blakus pieaugušo ieslodzījuma vietām. Tur viņus sakropļoja gan morāli, gan fiziski. Bērniem lika atteikties no tautības, vecākiem un uzvārda. Bērnus asimilēja tik drastiski, ka viņi diez vai pēc tam atcerējās, ka ir latvieši.
– Vai Staļins nesaprata, ka šis lielais terors ir gaišāko prātu iznīcināšana? To prātu, kas patiesībā vajadzīgi jebkurai valstij, arī tik vājprātīgai kā PSRS.
– Negribu vēstures notikumus reducēt uz vienu cilvēku. Staļinam tika nesti «nopratināšanas protokoli», un viņā veidojās priekšstats, ka valsts ir pilna ar ienaidniekiem un visi tie, kuri ir mazākumtautību pārstāvji, spiego un grauj Padomju Savienību. Tādu priekšstatu vajadzēja radīt arī tautas masās: uz tām propaganda iedarbojās graujoši. Kad nošāva maršalu Tuhačevski, Staļins izsūtīja uz rajoniem telegrammas, ka jāorganizē darbaļaužu atbalsta mītiņi. Masas tika nozombētas, lai stiprinātu vadoņa nemaldības mītu. Valstī valdīja drausmīga denunciāciju gaisotne: izmeklētājiem nevajadzēja īpaši saspringt, lai iegūtu kādas ziņas, jo visi ziņoja par visiem. Un tomēr arī toreiz latvieši bija ļoti dažādi – gan tādi, kas saglabājuši savu nacionālo garu, gan tādi, kas bija pārkrievojušies un pakļāvušies padomju zombēšanai. Bet tā jau ir cita raksta tēma.