Eiropa apdraud elektronisko norēkinu sistēmu Latvijā!

Reti kurš savu ikdienu vēl var iedomāties bez norēķinu kartēm. Plastikāta kartes, kas Latvijas tirgū parādījās salīdzinoši nesen, kļuvušas par ērtāko, drošāko un ātrāko norēķinu veidu, apsteidzot skaidras naudas apriti valstī.

Vēl vairāk, Latvija kļuvusi par vienu no vadošajām valstīm Eiropā elektronisko norēķinu ziņā. Tomēr Eiropas Komisijā (EK) rosinātās diskusijas un iespējamās likumdošanas izmaiņas šo situāciju varētu strauji mainīt.

Ieguvēji visi

Karšu maksājumi izdevīgi pilnīgi visām iesaistītajām pusēm – jo sevišķi patērētājiem un komersantiem. Pirmajiem vairs nav jāuztraucas par skaidras naudas daudzumu makā, lai apmaksātu preces un pakalpojumus, iepirkšanās kļuvusi daudz ātrāka un ērtāka, turklāt krāpšanas gadījumā banka garantē zaudētās summas atmaksu. Cilvēki var justies drošāk uz ielām, jo vairs nenēsā līdzi lielas skaidras naudas daudzumu. Arī tirgotāji var būt droši, ka krāpšanas gadījumā zaudējumi tiks atlīdzināti, proti, kartes turētāja banka segs tirgotājam zaudējumus, kas radušies krāpšanas rezultātā. Būtiski ir arī citi ieguvumi, proti, nepieciešams mazāks laiks, lai apkalpotu klientu pie kases, tiek būtiski mazināta viltotu banknošu iespēja, samazinās kasieru risks kļūdīties naudas aprēķinos, dienas beigās nav jāpārskaita skaidras naudas daudzums kasē, nav nepieciešami inkasatoru pakalpojumi, turklāt, jo mazāks ir skaidras naudas uzkrājums veikalā, jo lielāka ir to darbinieku drošība.

Runājot par sabiedrību kopumā, karšu maksājumi stimulē ekonomiku un konkurētspēju: tie vieš uzticību, ir lētāki par maksājumiem ar skaidru naudu, drošāki un palīdz cīnīties pret ēnu ekonomiku un nodokļu nemaksāšanu, kas grauj konkurenci tirgū. Turklāt elektroniskie norēķini ir arī zaļāki – nav nepieciešami transporta pakalpojumi kā skaidras naudas gadījumā, tādējādi tiek samazināti CO2 izmeši.

Pārmaiņu vēji

Kaut arī šobrīd karšu norēķinu sistēma valstī strādā teicami, proti, Latvija kļuvusi par vienu no vadošajām Eiropas valstīm karšu pieņemšanas un izplatības, kā arī ekomercijas ziņā, tomēr jau visai drīz EK ieviesīs zināmas korekcijas, kas var negatīvi atsaukties uz Latvijas tirgu.

Kaut arī mērķis ir cēls – vairot karšu izplatību un veicināt elektronisko maksājumu lietošanu, EK iecerētā pieeja «viens izmērs der visiem» pilnībā aizmirst katra nacionālā tirgus individuālās īpatnības, kas piemīt katrai dalībvalstij, īpaši tādos mazos tirgos kā Latvija, kur katra mazāka izmaiņa var ieviest būtiskas sekas spēles nosacījumos. Turklāt šāda pieeja apliecina, ka EK neuzticas iesaistīto pušu (bankas, tirgotāji u.c.) spējai pašiem noteikt vispiemērotākos spēles nosacījumus, kaut arī līdzšinējā pieredze Latvijā rāda, ka mūsu tirgus funkcionē ļoti labi.

Nav noslēpums, ka viena no Latvijas prioritātēm ir ekomercijas veicināšana un līdz šim esam sekmīgi virzījušies pretim mērķim. Latvijas karšu maksājumu tirgus jau šobrīd ir ļoti attīstīts. Eiropā nav daudz valstu, kur teju katrā mazākajā veikaliņā, restorānā un taksometrā pieņemtu maksājumu kartes. Mēs varam būt par paraugu citiem, tāpēc nav īsti saprotams iemesls, kādēļ būtu jāregulē, jāmaina un «jālabo» kaut kas, kas jau tāpat strādā un attīstās labi. Lai sasniegtu šādus rezultātus, nebija vajadzīgs nekāds politisks spiediens vai īpaša likumdošana, bet tikai mijiedarbība starp tirgus spēlētājiem – patērētājiem, komersantiem un bankām.

Bēdīga pieredze

Vai tiešām EK zina labāk, kas ir piemērots tādam mazam un specifiskam tirgum kā Latvija? Kā rāda Austrālijas, Amerikas Savienoto Valstu (ASV) un Spānijas pieredze, likumdevēju iejaukšanās karšu maksājumu sistēmās radīja būtisku kaitējumu tirgiem un zaudējumus iesaistītajām pusēm.

EK vēlas patvaļīgi regulēt starpbanku maksājumus, proti, komersantu ieguldījumu karšu maksājumu sistēmā. Starpbanku maksājumi ir nodeva, ko sedz tiešie elektronisko maksājumu sistēmas ieguvēji – patērētāji (maksājums par karti) un tirgotāji. Tā nodrošina komersantu un patērētāju godīgu līdzdalību karšu maksājumu sistēmā un ļauj patērētājiem nemaksāt dārgi par kartēm un iespējām, ko tās sniedz.

Jebkura piespiedu harmonizācija un regulējums, neņemot vērā katra nacionālā tirgus specifiku, var iznīcināt trauslo līdzsvaru karšu maksājumu tirgū, ko nodrošina starpbanku maksājumi, un ir drauds tā veiksmīgai pastāvēšanai. To pierādījis ne vienas vien valsts piemērs.

Tā, piemēram, starpbanku komisijas samazināšana Austrālijā 2002. gadā par veseliem pieciem gadiem aizkavēja karšu ar iebūvētām mikroshēmām ieviešanu, kas no drošības viedokļa ir daudzkārt efektīvākas par kartēm tikai ar magnēta joslu. Tieši inovācijas drošībā cieta no piespiedu starpbanku maksājumu samazināšanas, jo starpbanku komisija veicina ne vien pašas elektronisko norēķinu sistēmas līdzsvarotu pastāvēšanu, bet arī finansē inovācijas un jaunus tehnoloģiskos risinājumus.

Arī spāņu centieni samazināt starpbanku komisiju rezultējās ar būtisku pakalpojuma sadārdzinājumu patērētājiem. Proti, laikposmā no 2006. līdz 2010. gadam Spānijas valdība samazināja starpbanku komisiju vidēji par 57%. Tā rezultātā patērētājiem ikgadējā nodeva palielinājās vairāk nekā uz pusi jeb aptuveni par 2 mljrd. eiro, beigu beigās valstī samazinājās elektronisko maksājumu apjoms un palielinājās skaidras naudas aprite. Zaudētāji no radušās situācijas bija visi – gan valsts, gan uzņēmēji, gan sabiedrība kopumā.

Līdzīga pieredze skāra arī ASV, proti, samazinot starpbanku maksājumu par 50%, elektronisko norēķinu sistēma kļuva dārgāka ne vien patērētājiem, bet arī komersantiem. Būtiski dārgāka kļuva apkalpošana elektroniskajiem maksājumiem ar mazu vērtību. Tādējādi cenas nelielos veikalos, piemēram, videonomās, auga pat par 30%.

Ņemot vērā citu valstu pieredzi, ja EK mākslīgi samazinās starpbanku komisiju, visas iesaistītās puses – valsts, patērētāji un jo īpaši mazie un vidējie uzņēmēji – zaudēs. To apliecina jau minēto valstu pieredze. Vēl vairāk, EK vēl arvien nav minējusi, kādus ieguvumus plānotā iejaukšanās tirgū sniegs! Nepieciešams rūpīgs iespējamo seku novērtējums visām iesaistītajām pusēm. Neviens nevēlas būt zaudētājs šajā situācijā, bet EK, šķiet, nevēlas ieklausīties patērētāju un mazo tirgotāju interesēs. Vēl ļaunāk, tā nav pat gatava izvērtēt pierādījumus un citu valstu pieredzi!