Izlaužas protesta gars

Barikāžu aizstāvju atceres dienā Doma laukumā Atmodas manifestācijā Par tautas dzīvību! vakar vairākkārt izskanēja barikāžu vārds – kā simbols, kā atgādinājums notikumiem pirms 22 gadiem, kā aicinājums glābt valsti, brīvību un tautas dzīvību un atgriezties pie patiesām, kristīgām vērtībām.

Pasākums bija veidots ar mērķi solidarizēt Latvijas tautu, lai atkal vienotu ar Atmodas laika ideāliem – demokrātiju, brīvu un demokrātisku valsti, godīgu un sociāli atbildīgu politiku. «Pēc 22 gadiem šeit atkal stāvam, lai atgādinātu, ka esam tauta!» atklājot manifestāciju, uzsvēra viena no pasākuma organizētājām Eva Lūse.

Bijusī valsts kontroliere Inguna Sudraba netaupīja skarbus vārdus savai tautai: «Jau 22 gadus mēs dziedam Dievs, svētī Latviju! Jau pirms 22 gadiem Dievs deva mums svētību, mums tika iedāvināta brīvība, bet mēs no tās atsakāmies, jo par savu dievību esam izvēlējušies zelta teļu. Atsakoties no savas svētības, pamazām sākam zaudēt arī savu brīvību!» Viņa pašlaik redzot, ka latvieši ir nogurusi tauta – «tauta, kura guļ, kurai nav spēka, kura sāk zaudēt ticību sev». Tautas sirds pukstot arvien lēnāk, jo no tās iztek dzīvība. «Tā iztek, aizbraucot cilvēkiem no savas valsts, pārdodot savu zemi svešajiem, pieņemot lēmumus, kurus nepieņemam paši un kurus mūsu vietā pieņem citi! Iztekot dzīvības spēkam, tiek zaudēta arī brīvība,» emocionāli teica

I. Sudraba, piebilstot, ka dzīvība un svētība ir Dieva varā. Izvēloties svētību, Latvija iegūst brīvību, tātad arī dzīvību un brīvību. Viņa uzskata, ka jauns sākums ir iespējams, tikai pieņemot jaunu derību. Vispirms nožēlojot grēkus un piedodot un lūdzot piedošanu. Atstājot pagātni pagātnei un ejot tālāk uz priekšu – visi kopā! I. Sudraba pauda ticību, ka latvieši ir gudra tauta un nepazaudēs brīvās izvēles iespēju, neejot pa zaudējumu un vilšanās ceļu.

Arī Romas katoļu baznīcas pārstāvis Jānis Pujats atgādināja par kristīgajām vērtībām, uz kurām jābalstās Latvijai. Viņš piesauca visus neaizmirst baušļus, nošķirt labo un ļauno. Lai būtu stingrs pamats zem kājām, katram jāizvirza stingrs dzīves mērķis un augsts ideāls, pretējā gadījumā dzīves krusts var izrādīties par smagu.

Mācītājs Guntis Kalme aicināja padarīt Latviju par tādu vietu, kur latvieši var attīstīties kā nācija. Viņš neslēpa nožēlu, ka Latvija kā veiksmes stāsts ir tikai valdībai, bet ne tautai, kura turpina atstāt savas mājas, lai dotos svešumā. «Mums ir izvēle – vai no jauna tapt par tautu, kas bija barikāžu tauta un gatava aizstāvēt savu brīvību kailām rokām, vai tapt samaltiem! Mums ir ne tikai būt tiesības brīviem, bet arī pienākums būt brīviem! Necerēsim daudz uz augšām, sāksim no apakšām – veidosim domubiedru grupas un neformālas NVO!» mudināja G. Kalme.

Latvija nav veiksmes stāsts arī pensionāriem – konstatēja Latvijas Pensionāru federācijas valdes loceklis Andris Siliņš, pat pieļaujot, ka pensionāriem vajadzētu kāpt uz barikādēm, lai atgādinātu par sevi un tiesībām uz normālām vecumdienām – lai veidotu savu valsti,

kas ir tīkama vairākumam iedzīvotāju.

Krievu studentu korporācijas Fraternitas Arctica vadītājs Dmitrijs Trofimovs aicināja nezaudēt savstarpēju uzticību: «Mums nevajag lojālus cilvēkus, mums vajag Latvijai piederīgus cilvēkus – vienalga, vai viņš ir latvietis, krievs, polis vai ukrainis.