Jaunā Latvijas sabiedriskā medija koncepcija Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā jau pirmajā piegājienā izpelnījās kritiku.
Viens no iebildumiem: Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) prezentē tikai vienu – tās atbalstīto – attīstības variantu, bet abus pārējos modeļus «atstājusi novārtā». Tāpat pretenzijas bija par, piemēram, abonentmaksu, kas piemērota visiem vienāda – arī sociāli mazaizsargātajai sabiedrības daļai.
Komisijas vadītāja Ināra Mūrniece atzina, ka darbs pie dokumenta sagatavošanas bijis apjomīgs, taču sadaļas koncepcijā esot neviendabīgas: ir tādas, kas rūpīgi izstrādātas, un ir tādas, kas radījušas neizpratni, kāpēc piedāvāts tieši tāds, nevis cits – varbūt pat racionālāks – ceļš. Piemēram, neizpratni radot finansējuma modelis, kas paredz iekasēt vienādu summu (36 latus gadā) no katra pelnošā ģimenes locekļa: vienalga, vai tā būtu vientuļā māte vai turīgs uzņēmējs. Šādā variantā tiek ignorētas sociāli mazaizsargātās sabiedrības grupas, un tas nebūtu atbalstāms modelis.
Nav visu scenāriju
Deputāte Daina Kazāka norādīja, ka vēlētos redzēt visus trīs iespējamos sabiedriskā medija attīstības modeļus, izvērtējot katra plusus un mīnusus – arī no finansiālā viedokļa: cik zinot, katram tās ir atšķirīgas: sākot no 64 miljoniem latu dārgākajā, līdz 17 miljoniem latu – lētākajā. Pašlaik tiekot apspriests tikai otrais scenārijs, kas paredz apvienot Latvijas Televīziju (LTV) un Latvijas Radio (LR) un izveidot kopēju interneta platformu, bet ne pirmais, kas pieļauj saglabāt abu uzņēmumu patstāvību, ne trešais, kas piedāvā apvienot abus medijus, bet lielāku uzsvaru liekot uz ārpakalpojumu iepirkšanu. «Iznāk tā savādi: teorētiski iestājamies par viedokļu daudzveidību, taču praktiski to sašaurinām,» savu neapmierinātību pauda D. Kazāka, atgādinot, ka būtiska ir arī pēc iespējas efektīvāka nodokļu maksātāju naudas izmantošana.
Trūkst ārzemju pieredzes
Arī LR ģenerāldirektors Jānis Siksnis bija nesapratnē: neesot skaidrs, kāpēc pēkšņi pazuduši visi trīs varianti: «Visu laiku runāja, ka būs arī pirmais variants, bet joprojām nav. Tāpat nav analizēta sabiedrisko mediju apvienošanās pieredze citur Austrumeiropā. Piemēram, Ungārijā tā notika diezgan traki, arī Slovākijā pēc apvienošanās radās nopietnas problēmas. Pat Igaunijā nācies konstatēt, ka tad, ja abi mediju nav vienā ēkā, tā sinerģija ir visai nosacīta.» Runājot par apvienošanos, J. Siksnis ieteica to atstāt kā pēdējo iespēju, jo neesot zināms, vai būs finansējums visām koncepcijas labajām idejām. LR ģenerāldirektoram bija iebildumi arī pret finansēšanas modeli, kas kopumā esot nereāls, un, lai gan plānotais sabiedrības līdzmaksājums jaunajam sabiedriskajam medijam ir vajadzīgs, piedāvātais variants ir pārāk brutāls.
Vēl komisija vērsa uzmanību tam, kam vairāk jāpievērš uzmanība, piemēram, jāstiprina reģionālie raidījumi, jāparedz vairāk «vietas» ne tikai latviešu auditorijai, bet citām etniskajām grupām.
Sabiedriskās apspriešanas nebūs
NEPLP vadītājs Ainārs Dimants noraidīja pārmetumus par visu variantu neesamību, norādot, ka «tur viss ir». Un vispār – dabā trešā modeļa, kurš paredz izveidot tikai patstāvīgu ziņu nodaļu, bet pārējo iepirkt no neatkarīgajiem producentiem, nemaz neesot. (D. Kazāka gan iebilda: pērn apgalvots pretējais, ka tas esot reāls modelis, kas darbojas Nīderlandē.) Viņš uzsvēra, ka, izstrādājot NEPLP atbalstīto modeli, rūpīgi izvērtēti arī pārējie un par šo nobalsots kā par vissabalansētāko.
Uz jautājumu, vai koncepcijai paredzēta sabiedriskā apspriešana, NEPLP vadītājs atbildēja, ka visdrīzāk ne, jo jau dokumenta izstrādāšanas gaitā, kas faktiski notikusi divus gadus, piedalījās plašas sabiedrības grupas un apmēram 200 ekspertu. Turklāt – kamēr koncepcija nokļūs līdz Saeimai, par to vēl notiks 100 diskusiju. Dokuments tuvākajā dienās nonākšot Kultūras ministrijā (KM). Ja iebildumu nebūs, KM to virzīs uz Ministru kabinetu un tad – uz Saeimu.
Klātesošajiem bija daudz ieteikumu un kritikas, tāpēc dokumentu nolemts turpināt skatīt nākamajās sēdēs.