Kazāka: LTV un LR apvienošana ir draudi redakcionālajai neatkarībai

Sabiedriskie mediji – Latvijas Televīzija (LTV) un Latvijas Radio (LR), kas tiek finansēti no politiķu ik gadu apstiprināta valsts budžeta, allaž bijis politisko interešu objekts. Pastarpinātā saikne ar tiem ir Saeimas ievēlēta Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP).

Nu tās paspārnē tapusi jauna sabiedriskā medija izveides koncepcija, kura pretēji Ministru kabineta (MK) uzdevumam detalizēti preparējusi nevis vairākus sabiedrisko mediju turpmākās attīstības variantus, bet izcēlusi tikai pilnīgas LTV un LR saplūšanas modeli. Iepirkumu par koncepcijas detalizāciju, kam atvēlēti 80 000 latu, uzvarēja un projektu vada Gints Miķelsons, kurš neilgi pēc tam arī tika iecelts par LTV pagaidu administratoru, pēc atsevišķām parādībām spriežot, izskatās, ka viens no būtiskiem jaunās LTV valdes atlases kritērijiem ir nekritiska attieksme pret šo abu mediju saplūšanas plānu. Kādēļ ir tāds spiediens uz mediju pilnīgu apvienošanu, kādi tai riski, vai tiešām tās būs efektīvākās zāles sabiedrisko mediju kaitēm, kādas būtu alternatīvas, Neatkarīgās intervija ar Reformu partijas (RP) deputāti Dainu Kazāku, kas vienīgā no Saeimas Cilvēktiesību komisijas deputātiem koncepcijas prezentācijas dienā izrādīja vēlmi tajā iedziļināties nopietnāk.

– Valdībā izskatīta un droši vien tālāk tiks virzīta jaunā sabiedriskā medija koncepcija, kuru Saeimas atbildīgajā komisijā bez jums nopietni analizēt deputātiem nebija lielas intereses. NEPLP un koncepcijas izstrādes vadītājs Gints Miķelsons no trim variantiem dod priekšroku pilnīgai LTV un LR saplūšanai. Jūsuprāt, tā nav laba izvēle?

– Kad pērn aprīlī Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā runājām par šā pētījuma nepieciešamību, uzskatījām, ka jāanalizē visi trīs modeļi, kā varētu attīstīties sabiedriskais medijs, bet šajā koncepcijā redzam plašāku izklāstu tikai par 2. – pilnīgas LTV un LR saplūšanas modeli, un nav pietiekamas informācijas par 3. modeli, kas paredz radošās industrijas lielāku iesaistīšanu. NEPLP vadītājs Ainārs Dimants teica, ka alternatīvu 2. modelim nav, lai gan mēs, komisijas deputāti, tieši prasījām pētīt alternatīvas visās trīs platformās – televīzija, radio, internets. Uz vairākiem neskaidriem jautājumiem komisijas sēdē ne no NEPLP, ne projekta vadības nesaņēmu atbildes, lai varētu pilnvērtīgi salīdzināt visus trīs modeļus. Šobrīd esošā koncepcija par 2. modeli neizvērtē iespēju vairāk iesaistīt un attīstīt radošo, inovatīvo industriju. Ja tikai 15% sabiedriskā pasūtījuma deleģēs neatkarīgajiem producentiem, bez konkurences raidījumu veidošanā varētu tikt apdraudēta viedokļu daudzveidība, satura kvalitāte un izmaksu efektivitāte.

– Ja visas ilūzijas piepildās un tiek piešķirti budžeta līdzekļi spēcīga sabiedriskā medija izveidei, kurā, citastarp, tiek izveidots mācību centrs – nevar nodrošināt šo viedokļu daudzveidību?

– Nav vēl īstas skaidrības par finansējumu, cik īsti izmaksās šis projekts.

– Kā saskaitījušas raidorganizācijas visu koncepcijā minēto – tie esot 152 miljoni latu piecos gados.

– Tā ir patiešām liela nauda! Kad NEPLP pārstāvjiem un pētījuma vadītājiem vaicāju, kāds ir nepieciešamo investīciju apjoms, tekošās izmaksas, salīdzinot, piemēram, 2. un 3. modeli, diemžēl atbildi viņi nesniedza. Savukārt neatkarīgie auditori, kas bija piesaistīti pētījuma izstrādē, atzina, ka viņiem tika dots uzdevums analizēt tikai 2., nevis visus 3 modeļus. Secinājums: sabiedrībai un deputātiem nav pieejama pilnīga informācija apspriešanai, lai pieņemtu lēmumu par sabiedriskā medija efektīvāko mērķu sasniegšanas veidu, pārvaldību un finansējumu.

– Varbūt jums kā koalīcijas partijai ir informācija no Finanšu ministrijas (FM), cik tas ir reāli?

– Nav. Un tieši tāpēc gribējām saprast, kā efektīvāk izmantot līdzekļus un kā veidot sabiedrisko pasūtījumu. Var atsevišķi runāt par saturu, organizācijas uzbūvi, ēku. Ēkas jautājumu es gribētu nodalīt atsevišķi, jo tur ir ļoti daudz neatbildētu jautājumu. Ļoti kritiski jāizvērtē gan piešķiramais finansējums, gan kas to procesu vadīs. Ir daudz atsauču uz Eiropas struktūrfondu izmantošanu, bet nav skaidrs, kuras programmas tās ir un vai tās ir pielāgojamas Zaķusalai, kur plānota vērienīga rekonstrukcija. Kā zināms, Zaķusalas ēkā ir azbests, kādēļ ēka neatbilst ES standartiem. Koncepcijā norādīts, ka sabiedriskajam medijam nepieciešami

19 000 m2, savukārt Zaķusalas ēkā pieejami 38 000 m2 un rekonstrukcijas izmaksu aprēķins tiek veidots par 28 000 m2. Kādai telpu platības rekonstrukcijai paredzēti 17–20 miljoni latu? Ja atlikusī telpu daļa netiks izmantota, vai šīs apsaimniekošanas izmaksas būs jāsedz no sabiedriskā medija budžeta? Vai ir izskatītas alternatīvas, un kādi ir secinājumi par Zaķusalas kompleksa pārdošanu?

Ja koncepcijas autori liekās telpas, kas lēstas puse no ēkas, plāno piedāvāt radošās industrijas pārstāvjiem, vai ir aplēses par to, cik liels ir šis pieprasījums? Ir uzburta skaista aina, jautājums – cik tā ir reāla?

– Dimants jau it kā komisijā atbildēja: jūs ievēlējāt padomi, padome izvēlējās šo modeli, akceptējiet! Kādam jau it kā jāizdara izvēle!

– Politiski vēl nav viedokļa par to, arī MK uzdevums bija pētīt visus trīs modeļus, nevis tikai vienu. Lai izvērtētu un salīdzinātu 1., 2. un 3., modeļa stiprās puses, man pašai jātaisa informācijas apkopojums – koncepcijas autori man to nepiedāvā.

– Kas, jūsuprāt, ir lielākie riski, pilnībā apvienojot LTV un LR?

– Iespējama horizontāla ziņu dienesta vadība un draudi redakcionālajai neatkarībai. Neesam dabūjuši skaidru atbildi, kā šis risks tiks novērsts. Divu viedokļu paudēju – LR un LTV – vietā mēs varētu saņemt tikai vienu viedokli.

– Varbūt tas arī ir mērķis?

– Katrā ziņā ne mūsu. RP atbalsta viedokļu daudzveidību, konkurenci saturā un tā kvalitāti un efektīvāku nodokļu maksātāju naudas izmantošanu sabiedriskā medija mērķa sasniegšanai.

– Vai lielās investīcijas dotu atbilstošu efektu paaugstinātā kvalitātē, un vai to pašu vai pat vēl labāku efektu nevarētu sasniegt, kaut vai pusi no šiem miljoniem iedodot LR un LTV esošajā veidolā?

– Tā ir viena no alternatīvām. LR šobrīd jau labi autonomi strādā – vai nezaudēsim vienu spēcīgu mediju, apvienojot divus? Kāda ir šīs apvienošanas pievienotā vērtība? Mums vairāk jādomā par saturu, sabiedrisko pasūtījumu, cik daudz to veikt pašam sabiedriskajam medijam un cik daudz nodot ārpakalpojumiem? Koncepcijā ir tikai pāris atsauču. Prezentācijā tika minēts, ka 15% no sabiedriskā pasūtījuma tiks iepirkts no tirgus, bet koncepcijā – 20%. Starpība varētu veidoties no tā, ka LTV iepērk vairāk nekā LR.

– Jūsuprāt, sabiedriskajiem medijiem vajadzētu ievērojami vairāk iepirkt no neatkarīgajiem producentiem?

– RP darba grupa pauž viedokli, ka vajadzētu vairāk iepirkt no neatkarīgajiem producentiem, tādējādi veidojot dažādāku skatījumu uz problemātiku, vienlaikus visas nacionālās, reģionālās un starptautiskās ziņas veidot sabiedriskajam medijam pašam, bet nišu produktus var likt uz ārpakalpojumiem. Izskanēja arguments, ka mums nav pietiekami radošās industrijas, lai pasūtījumu tādā apjomā veiktu.

– Vai ir normāli, ka nosacīti jaunā NEPLP nodarbojas pamatā tikai ar jaunā sabiedriskā medija koncepciju un sabiedriskajiem medijiem, privātajam sektoram pievēršoties tik vien, lai kontrolētu, vai netiek pārkāpti kādi ierobežojumi, reklāmas limiti u.tml.? Vai NEPLP nebūtu jādomā vairāk par to, kā industrija kopumā attīstīsies, vai arī tas jāatstāj privātā biznesa kompetencē?

– NEPLP atrodas sava veida interešu konfliktā, jo padome vienlaikus ir arī kapitāldaļu turētāja LTV. Šo sistēmu vispār vajadzētu sakārtot. Jā, NEPLP lielāko uzmanību velta jaunā sabiedriskā medija izveides koncepcijai un tieši 2. modelim, un ir daudz neatbildētu jautājumu.

– Ja sabiedriskajos medijos grūdīs iekšā lielu naudu, plus vēl, iespējams, abonentmaksas un palikšana reklāmas tirgū, tie būs privileģētā situācijā un komercraidorganizācijām varētu būt grūti izdzīvot un konkurēt ne tikai ar ārvalstu retranslētajiem kanāliem, bet arī ar sabiedrisko mediju. Vai sabiedriskais medijs no tā iegūs, ja nacionālie komerckanāli, nozare kopumā vājināsies?

– Par to mums ir lielas bažas. Vēl ir jautājums, cik daudz būs reorganizācijas, izveidojot sabiedrisko mediju. Ja tas pats personāls vienkārši tiks pārcelts, bez izvērtēšanas, kas mainīsies? Ir ļoti daudz neatbildētu jautājumu. Piemēram, kā tiks nodrošināta redakcionālā neatkarība sabiedriskajā medijā?

Kā tiks nodrošināta sabiedrības līdzdalība koncepcijas apspriešanā, kas būšot līdz 11. martam? Pēc kādiem principiem veikta ekspertu atlase darba grupās? Kādi bija ekspertu vērtējumi visos trīs koncepcijas variantos attiecībā uz vadību, darbinieku skaitu, uzņēmuma struktūru, finansējumu, telpām, mācību centru – nav salīdzināmas analīzes.

Kāda informācija tiks sniegta mazākumtautību auditorijai? Vai saglabājam raidījumus krievu valodā LTV7? Kā sabiedriskais medijs plāno sasniegt Latvijas valsts piederīgos ārzemēs?

Kādi būs mehānismi satura kvalitātes nodrošināšanai sabiedriskā medija pašražotajos produktos? Ja nav pietiekamas konkurences ar ārējo industriju, tad ir risks ieslīgt pašapmierinātībā un stagnēt.

Kad – pirms vai pēc sabiedriskā medija padomes izveidošanas paredzēta LTV un LR juridiskā apvienošana? Pēc viņu shēmas vispirms plānotas likumdošanas izmaiņas, kam atvēlēts tikai pusgads, un tikai pēc tam veidos sabiedriskā medija padomi. Varbūt mērķtiecīgāk to veidot jau tagad, lai tā vada šos procesus, nevis lai to dara NEPLP?

– Kāpēc, jūsuprāt, tieši tagad aktualizēts šis jautājums un kāpēc tieši pilnīgās apvienošanās modelis tik aktīvi tiek stumts uz priekšu?

– Tas jājautā NEPLP. Man prieks, ka jautājums tiek skatīts, jo LTV ir jāsapurina, tur problēmas ir jau gadiem. Bet vai nebūtu lietderīgāk vispirms reorganizēt vienu organizāciju un pēc tam pievienot otru? Protams, arī LR šis tas ir uzlabojams, bet konceptuāli tur nav tik lielas izmaiņas nepieciešamas kā LTV.

– Nav riska, kā lēsts koncepcijā, ka mediji katrs atsevišķi nepaspēs attīstībā tikt līdzi auditorijas mediju lietošanas paradumu maiņai, tehnoloģiju attīstībai?

– Tāpēc tā jāforsē apvienošana? Neredzu garantijas, ka tas apvienotā medijā automātiski izdotos. Nebūtu pret, ja tiktu analizēti visi trīs modeļi un mēs skatītos, ko, kā var kombinēt, bet, ja tiek uzspiests tikai viens viedoklis un redzējums un deputātiem netiek sniegtas atbildes, bet liek iesniegt jautājumus rakstiski, man rodas aizdomas par šādas forsēšanas slēptiem iemesliem.

– Koncepcijā mediju apvienošanas nepieciešamība tiek argumentēta ar nepieciešamību «attīstīt un aizsargāt nacionālo kultūras telpu», attīstīt pētniecisko žurnālistiku, kam traucē nelielā mediju tirgus zemā ekonomiskā kapacitāte. Vai šī kapacitāte celsies un nacionālā kultūrtelpa labāk tiks nosargāta apvienojoties? Kas to garantē?

– Tas atkal ir jautājums NEPLP. Viedokļu daudzveidību un redakcionālo neatkarību šī koncepcija negarantē. Bet tas ir nacionālās drošības jautājums – mums ir nepārtraukti jākonkurē ar Krievijas informatīvo telpu. Teorētiski mums tiešām vajag spēcīgu sabiedrisko mediju, bet jautājums ir – kādā veidā.

– Vai LTV un LR apvienošana būs īstās zāles? Vai to nevar darīt ne tikai ar sabiedrisko mediju stiprināšanu, sākot kaut vai ar to budžeta atgriešanu pirmskrīzes līmenī un beidzot ar apraides maksu normalizēšanu nacionālajiem komerckanāliem, must curry regulējumu, ļaujot nacionālajiem komerckanāliem iekasēt maksu no operatoriem par sava kanāla iekļaušanu viņu paketē? Vai nav taustāmākas un vienkāršāk paveicamas lietas bez sasapņotajām 152 miljonu latu investīcijām apvienotajā medijā?

– Jā, tas pilnībā nav izvērtēts. Tāpēc mani ļoti interesē turpināt dialogu ar NEPLP par šo koncepciju. Diemžēl mani jautājumi palika neatbildēti, tāpēc esmu rakstiski vērsusies padomē.

Ir arī lielas bažas par plānotajiem 0,36% IIN jeb 36 latiem gadā no katra darbaspējīgā mājsaimniecības iedzīvotāja, kas plānots kā sabiedrības līdzmaksājums par saturu – vai tas ir objektīvākais un labākais finansēšanas veids? Cik no tā aizies nodevas administrēšanai, un vai tas vispār ir saskaņots ar FM, kas nodokļa iezīmēšanu neatbalsta.

– Sabiedriskā medija nodevas vai abonentmaksu ieviešanas jautājums jau tiek cilāts gadiem, bet allaž noraidīts, jo tas ir ļoti nepopulārs lēmums, papildus vēl šaubas par administrēšanas izmaksām, saturu. Ja kaut viena, piemēram, šī abonentmaksu sadaļa nerealizējas, vai var iziet cauri pārējais?

– Tur jau tā lieta, ka mēs neredzam plānu B! Ja šis neiziet cauri, nav versijas, kas notiek tālāk. Te viss ir vienos vārtos, rezerves nav, analīzes par to, kādas ir prioritātes un no kā varam atteikties, no kā ne, neparādās. Bet principā mēs atbalstām to, ka sabiedriskajam medijam jābūt no politiķu gribas neatkarīgam finansējumam.

– Bet kādā veidā?

– Mēs gaidījām piedāvājumus šajā koncepcijā, diemžēl dots tikai viens variants, kas nav tas labākais.

– Nosacīta neatkarība līdz šim tika dota, savulaik Radio un televīzijas likumā nosakot, ka LTV un LR finansējums nedrīkst būt mazāks kā iepriekšējā gadā, kas krīzes laikā Valda Dombrovska valdībai nešķita būtisks. LTV budžeta dotācija apmēram 7 miljoni latu ir par pusotru diviem miljoniem mazāka nekā pirms krīzes, par līdzīgu procentu samazināts arī LR budžets.

– Šis ir ļoti smags jautājums, kas jārisina. Svarīgi, lai sabiedrība sajūt, ka tas ir tās medijs. Svarīgi ir arī esošo finansējumu izlietot efektīvi un caurspīdīgi.

– Bet jums pašai nav redzējuma, kādā veidā labāk nodrošināt šo finansējuma neatkarību?

– Mēs sākam strādāt pie šī jautājuma, tiešām biju cerējusi šādus piedāvājumus ieraudzīt koncepcijā, bet diemžēl tā nav. Pēc šīs koncepcijas publiskošanas NEPLP sāk diskutēt, ka varbūt ir rodams labāks piedāvājums par esošo. Jāturpina runāt ar industriju, iedzīvotājiem, sociālajiem partneriem, kā to atbilstošā apmērā nodrošināt.

– Kaut ko mainot, reformējot, vienmēr kādam kas nepatiks. Kas, jūsuprāt, ir primārās lietas, kas, neraugoties ne uz kādu pretestību, tomēr būtu jāmaina?

– Mērķis, kā minēts koncepcijā, ir nodrošināt nacionālo identitāti, demokrātiskas un saliedētas sabiedrības veidošanu, piederību Eiropai un starptautiskajām kopienām, izglītības, zināšanu, radošuma un uzņēmējdarbības spēcināšanu, bērnu un jauniešu iesaisti. Tas viss ir ļoti skaisti. Jautājums, kā dabūt maksimālo efektu, un, manuprāt, konkurence un radošo industriju iesaiste būtu veicinošs apstāklis.

– Jūsuprāt, 3. modelis ar lielāku ārpakalpojuma iepirkumu ir īstenojams?

– Ne tieši tādā veidā, kā tas ir piedāvāts, bet maksimāli jāattīsta iespējas radošajām industrijām konkurēt šajā tirgū.

– Ar apvienotu LTV un radio vadību vai atsevišķu?

– Jābūt ciešākai sadarbībai. Es gribētu, lai LTV sakārto savus problēmjautājumus neatkarīgi no LR, un tikai tad, kad saorganizēta iekšējā struktūra, tematika un kvalitāte, varētu runāt par apvienošanu.

– Vaina ir nestrukturētībā vai finansējuma trūcīgumā?

– Vaina ir procesos, kā tie līdz šim ir notikuši, kāda pieredze veidojusies. Jābūt lielai apņēmībai uzlabot kvalitāti.

– Tas ir normāli, ka G. Miķelsons, kurš ir iecelts par LTV pagaidu vadītāju, vienlaikus bīda sabiedrisko mediju apvienošanas projektu un lobē to pilnīgu saplūšanu?

– Daļēji tur redzu interešu konfliktu. Viņš gan pašlaik ir pagaidu vietas izpildītājs, cits jautājums, ja viņš būs viens no kandidātiem LTV valdē.

– Visi brēc, ka nauda vajadzīga papildus – izglītībai, veselības aprūpei, ceļiem, bērniem, sabiedriskajā sektorā strādājošajiem, sākot ar pedagogiem, policistiem. Cik šī sabiedriskā medija lieta ir prioritāra?

– Tā ir viena no prioritātēm. Mums ir jāspēcina saturs latviešu valodā. Zinot, cik novājināta ir LTV pēc spēcīgāko žurnālistu aiziešanas, ir jādabū auditorijas uzticēšanās. To var panākt ar objektīvu, daudzveidīgu informāciju, plašu viedokļu spektru. Vairāk arī jāraugās, cik un kā informējam latviešus par citu tautību iedzīvotāju dzīvi mūsu valstī un otrādi, kā arī jāinformē diaspora par notikumiem Latvijā.

– Kad paskatās, cik daudz krievvalodīgie Latvijas iedzīvotāji skatās raidījumus LTV7 krievu valodā un cik PBK (Pervij Baltijskij kanal) un citus no Krievijas retranslētos kanālus, rodas bažas par to, cik daudz jēgas liet tuksnesī.

– Jā, jūsu jautājums precīzi atspoguļo problēmu. Šis ir ļoti būtisks Latvijas nacionālās drošības jautājums.

– Jau pērn vasarā koalīcija vienojās par darba grupas izveidi mediju darbības pilnveidošanai, likumu izmaņu izstrādei, un ar tieslietu ministra lēmumu tāda janvārī izveidota. Vai jaunā sabiedriskā medija izveidi nevajadzētu skatīt tās ietvaros, kompleksi?

– Par darba grupas izveidi lēmām komisijā, uz to deleģēti deputāti Ināra Mūrniece (NA) un Boriss Cilevičs (SC), un es pieteicos fakultatīvi to apmeklēt.

Bet principā es cerēju, ka šī jaunā sabiedriskā medija koncepcija mums dos bāzi tālāku lēmumu pieņemšanai, secināšanai, kas ir labākais veids, kā sabiedriskajam medijam attīstīties. Diemžēl koncepcijā redzam tikai vienu piedāvāto modeli bez izanalizētām alternatīvām. Bet mums nav iespējas salīdzināt, tāpēc arī nevar pieņemt atbildīgus lēmumus bez papildu informācijas par 1. un

3. modeļa analīzi. Pētījums izmaksāja 80 000 latu, tajā ieguldīts liels darbs, tomēr tas nav paveicis savu uzdevumu.