Latvijas izlases hokejisti Jānis Sprukts, Edgars Masaļskis un Mārtiņš Cipulis nolēmuši paralēli sportošanai nodarboties ar biznesu – slieku audzēšanu un vermikomposta ražošanu.
Šajā rūpalā viņus iesaistījis aktīvās sporta gaitas beigušais Oļegs Sorokins, kas kopā ar biznesa partneriem tuvāko gadu laikā plāno nopietni attīstīt Mālpils novada eksperimentālajā ražotnē sākto uzņēmējdarbību.
Stāsta sākums bijis tāds: Mālpils biotehnoloģiju centra valdes loceklis un Slieku audzētāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Rihards Pulturs, arī bijis sportists, šajā biznesā iesaistījis hokejistu O. Sorokinu, bet viņš tālāk uzrunājis savus kolēģus. Kā investori piekrituši piedalīties seši. Taču galu galā tikai trīs bija gatavi teikt biznesam jāvārdu un ieguldīt tajā pa 100 000 latu katrs. Hokejistus nebiedējot tas, ka atdeve varētu nenākt tik drīz – iespējams, tikai pēc pieciem gadiem, jo ražotne, kura ierīkota bijušajā cūku fermā, tikai tagad uzņem apgriezienus un plāno palielināt ražošanu tik tālu, lai varētu domāt par eksportu – vispirms uz Skandināvijas valstīm un Eiropu, bet pēc tam skatīties vēl tālāk – uz Āziju un Āfriku. Bet pirmais uzdevums esot – ieiet vietējā tirgū, tāpēc tuvākajā laikā veikalos parādīsies SIA Eko Era produkcija. Skaidrs esot arī tas, ka ar personīgo ieguldījumu vien nepietiks, jo plāns esot tāds: gada laikā saražot ap 50 tonnām slieku un 2000 kubikmetru biomēslojuma. Lai nodrošinātu tādu apjomu un attīstītu ražotni, nepieciešami aptuveni trīs miljoni eiro, tāpēc vajadzēs ņemt aizdevumu, skaidro O. Sorokins.
Paši hokejisti neslēpj, ka pirms tam nebija domājuši, ka iznāks iesaistīties šādā lauksaimnieciskā lietā, taču tagad ar interesi sekojot līdzi ražotnē notiekošajam. «Oļega piedāvājumam atsaucāmies, jo likās, ka ideja ir dzīvotspējīga un perspektīva. Mani tā jo īpaši uzrunāja, jo zaļā domāšana vienmēr bijusi tuva, un esmu pārliecināts, ka visai pasaulei agri vai vēlu vajadzēs tai pievērsties. Daudzviet šādas slieku audzētavas un biohumusa ražotnes ir ļoti populāras. Skaidrs, ka mums ir tālu līdz tām, kādas ir, piemēram, Amerikā, taču – solīti tai virzienā varam spert,» uzsver E. Masaļskis. Viņš atzīst, ka viegls tas ceļš neesot, jo sākumā ir jāiegulda nauda eksperimentos: nācies nomainīt vairākus audzēšanas galdus, kamēr atrasts īstais. Taču tādi vajadzīgi vēl trīs, lai varētu nopietni ražot. «Kad nespēlēšu hokeju, man būs vairāk brīvā laika, tad noteikti tajā visā iesaistīšos nopietnāk. Patlaban, ik reizi, kad atbraucu uz Latviju, cenšos apmeklēt ražotni, pārliecināties, kāds tur ir progress. Izrunājam, ko darīsim, kādus virzienus izmēģināsim,» teic E. Masaļskis, piebilstot, ka cerot: šis esot īstais virziens, kurā iet un ieguldīt naudu.
Bizness jau vienmēr ir risks, taču ideja esot ļoti laba, tāpēc – vajadzīgi tikai apjomi, noiets noteikti būšot, ir pārliecināts arī J. Sprukts. To, ka produkts esot perspektīvs – varot apliecināt pašu radi un draugi, kas to esot izmēģinājuši savos dārzos un siltumnīcās. Arī Ozo golfa klubs ar labu vārdu atsaucies par biohumusa efektu uz zāliena augtspēju, bet Mālpils zemeņu audzētāji mēslojumu esot ar mieru izmēģināt šogad.