Jaunieši, kuri lepojas ar savu valsti
Jaunākā Latvijas paaudze ir lielāka savas valsts patriote, nekā varētu šķist, un tā jūt ciešu saikni ar savu zemi, tradīcijām, svētkiem, vēsturi. Daļa no jauniešiem tikai šeit iedomājas sevi un savu nākotni.
Ja arī ceļš kādu brīdi aizvedīšot aiz Latvijas robežām, viņi noteikti plāno atgriezties, sarunā ar Neatkarīgo apgalvoja Rīgas Franču liceja 12. klases skolēni – Zanda, Liene, Edgars, Artūrs, Ēriks, Oskars Jēkabs un Katrīna.
Izglītības kvalitātes valsts dienesta pētījums, kurā skolēniem bija jāatbild uz jautājumiem arī par patriotisma tēmu, rāda: daudziem vārdi – valsts, dzimtene un tēvija – saistās ar vietu, kur dzimis un dzīvo, tātad ar Latviju. Taču lielāku saikni viņi izjūt ar savu skolu, pilsētu, novadu, daudz mazāk – ar valsti.
«Bērni ir sava novada, bet ne valsts patrioti,» Saeimas Valstiskās audzināšanas apakškomisijas sēdē bažījās Janīna Kursīte. Viņa un arī pārējie deputāti atzina, ka pie vainas ir kopējas audzināšanas programmas trūkums. Katrs pedagogs, katra skola dara, kā grib, paužot savu individuālo attieksmi un dažādo pieeju vērtībizglītības īstenošanā, un tad nav jābrīnās, ka tiek kultivēts uzskats: es mīlu šo zemi, bet ne valsti.
Jaunieši gan pauž pārliecību, ka ģimene ir būtiskākais vērtību un piederības ieaudzināšanas pamats, bet skola var dot vēsturiskās zināšanas. Viņiem tās esot labi apgūtas, tāpēc, piemēram, nebūtu jāminstinās, ja kāds vaicātu – kas ir 4. maijs, 11. vai 18. novembris. Taču vairākums uzsver: īpaša patriotisma programma diez vai spēs ko ieaudzināt – uzspiest neko nevar, tajā var tikai iesaistīt, parādot, kāpēc vajadzētu lepoties ar valsti. Arī viņu ģimenes nekad neko nav uzspiedušas, tā ir viņu pašu vēlme: iekļauties vai nē.
«Man ir svarīgi apzināties, ka esmu daļa no kopienas, tas attiecas arī uz valsts svētkiem, kuros es un mana ģimene aktīvi iesaistās – tie palīdz apliecināt piederību pie Latvijas,» teic Zanda Meinarte. Viņas klasesbiedrs Edgars Feldmanis uzskata – ne vienmēr svētkiem jābūt kā ārējām izpausmēm. Nereti lielo masu pasākumu dalībnieki pat īsti nezina, kam tas veltīts un kas tas īsti ir par datumu. Galvenais – lai viss notiktu sirdī, tāpēc vienai iedegtai svecei un sarkanbaltsarkanai lentītei pie krūtīm var būt lielāka nozīme nekā salūtam un ziedu pušķim.
Arī Artūrs Strautmanis īpaši ar svētku svinēšanu neaizraujas, bet tas neliedzot viņam būt lepnam, ka viņš ir šīs valsts pilsonis – lūk, viņam ap rokām esot lentītes karoga krāsās. Tā tiešām neesot izrādīšanās, bet lepnums par to, kas viņš ir. Sava artava gan esot saknēm – tās viņa dzimtai esot stipras, piemēram, vecvectēvs piedalījies brīvības cīņās pret Bermontu, saņēmis Lāčplēša ordeni, un tas šo piederību zemei padara vēl ciešāku. Šā iemesla dēļ Lāčplēša diena viņam esot ļoti nozīmīga un personiska, un tas mudinājis rūpīgāk iedziļināties Latvijas vēstures lappusēs. Ērika Klētnieka un Oskara Jēkaba Otaņķa ģimenēs gan lielāks akcents likts uz latviskajiem gadskārtu svētkiem, un, pēc viņu domām, tieši tautiskie svētki dod vislielāko piederību zemei. Oskars pauž: «Esmu patriots, taču ar to nevienam neuzplijos. Tā ir mana iekšējā izjūta, man netīk ārēja izrādīšanās.» Arī Katrīna Daugule nemīlot ārišķīgumu, dažs nepārtraukti vaimanājot – cik viss te ir slikti, bet pēkšņi vienā dienā kļūst par valsts patriotu: «Man ir svarīgi, ka mēs esam ieguvuši neatkarību, ka esam valsts, ka mums ir tik daudz kopīga, taču ne plātīties ar to.»
Vaicājot, ko viņiem nozīmē valsts: skan atbildes – latviešu valoda, iedzīvotāji, vērtības, tradīcijas, daba, piebilstot, ka nekādā ziņā nevajagot jaukt kopā politisko varu un Latviju. Lai arī cik netīkamas būtu varas spēles, tas nepadara dzīvi šeit nebaudāmu, no tā varot abstrahēties, atzīst Ēriks. Ja nu kādam te ir galīgi nepanesami, tad var jau meklēt labāku vietu. Vai viņi arī ir gatavi aizbraukt no šejienes? Jā, bet tikai lai gūtu izglītību, taču noteikti ir pilni apņēmības atgriezties. Katrīna, kas jau bijusi gadu projām, sapratusi, ka Latvija viņai nozīmē pārāk daudz, lai to pamestu uz ilgāku laiku.