Vara uzgavilē eiro, tauta skumst par latu

Apliecinot, ka izšķiroši svarīgu lēmumu pieņemšanai tautas griba nemaz nav nepieciešama, Latvijas Republika vakar iestājās eirozonā. Tehniski līdz naudas maiņai vēl jāpagaida, jo eiro ieviešanas datums ir nākamā gada 1. janvāris.

Taču visi nepieciešamie priekšnoteikumi ir izpildīti, un tas nozīmē, ka valdībai turpmāk vairs nenāksies mocīties ar stingru fiskālo politiku, inflācijas bremzēšanu un statistikas viltībām. Visi nepieciešamie lēmumi visās Eiropas Savienības institūcijās ir pieņemti, un eiro ieviešana vairs nav novēršama.

Pēdējā barjera

Daudzi pie šā mērķa strādājušie Latvijas birokrāti un politiķi vakar atradās Briselē, lai svarīgos jaunumus uzzinātu klātienē. Savukārt Latvijā atstātie uz šampanieti pulcējās Eiropas Komisijas pārstāvniecības telpās. Taču pirmavots gan vieniem, gan otriem bija finanšu ministra konts tviterī. Īsi pirms pulksten vieniem Andris Vilks @AndrisVilks no Ecofin sanāksmes telpas ziņoja:

«Lēmums ECOFIN ir pozitīvs, Latvijā būs eiro! Ir pabeigta Latvijas integrācija Eiropā! Papildu stimuls izaugsmei, labklājībai, stabilitātei.» Šī bija pēdējā, bet arī būtiskā formalitāte pirms pārejas uz eiro, jo eirozonas valstu finanšu ministri apstiprināja valūtas maiņas kursu, un tas paliek līdzšinējais, proti, viens eiro ir 0,702804 lati.

Dodoties uz Eiropas māju, Neatkarīgā pacēla vienu no pilsētā izmētātajām eiroskeptiķu skrejlapām. Tā aicina iedzīvotājus atlaist Saeimu, apgalvojot, ka, šādi rīkojoties, iespējams ne tikai novērst eiro atnākšanu, bet arī nepieļaut imigrantu pūļu invāziju, dramatisku cenu kāpumu, mazbērnu runāšanu svešvalodās un mūža verdzību bankām. Eiropas Komisijas pārstāvniecības vadītāja Ina Šteinbuka šo šausmu sarakstu dēvē par muļķībām. Pirmām kārtām jau tāpēc, ka Saeimai ar eiro ieviešanu neesot nekādas saistības, un arī nekādu šausmu nebūšot – viss būšot labi. Inai Šteinbukai šī bija ilgi gaidīta svētku diena.

Vairākums ir pret

Jāatgādina, arī premjers Valdis Dombrovskis pasludinājis, ka valdība panāks sabiedrības vairākuma viedokļa maiņu, kaut gan tagad tam vairs pat nav izšķirošas nozīmes. Ņemot vērā sabiedrības stabilo skepsi, pagaidām nav nekāda pamata uzskatīt, ka statistikas rādītājos būs vērojami nozīmīgi pavērsieni. Protams, ja tie netiks panākti ar viltīgām manipulācijām, kā to ap gadu miju jau darīja valdības algoti sabiedriskās domas aptaujātāji. Viņi respondentiem vaicāja aptuveni tā – vai esat par eiro ieviešanu tagad, un arī – vai esat par eiro kaut kad tālā nākotnē. Tad sameta abas atbildes vienā katlā un paziņoja, ka trešdaļa sabiedrības atbalsta eiro ieviešanu.

Brīvprātīgi, proti, bez valsts pasūtījuma, iedzīvotāju attieksmi mērījis arī sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS. Kompānijas vadītājs Arnis Kaktiņš vakar publiskoja kopš 2004. gada aprīļa veiktos mērījumus, un izrādās, ka nekāds kāpums nav noticis. Gluži otrādi – lielākais atbalsts bija 2005. gadā, kad eiro vēlējās 35% respondentu, bet pēc tam ar mirklīgiem palēcieniem atbalsts ir slīdējis lejup. Šā gada maijā veiktā aptauja liecina, ka pašlaik pāreju uz eiro atbalsta vien 22% iedzīvotāju, savukārt 53% neatbalsta. 21% aptaujāto ir neitrāla attieksme, bet atbildes variantu grūti pateikt izvēlas 4%. Sociologs gan atzīst, ka arī viņa skaitļi mainītos, ja, piemēram, respondentiem netiktu piedāvāta iespēja izvēlēties neitrālu attieksmi pret eiro ieviešanu. Tad varbūt daudzi teiktu – lai jau tam Dombrovskim tiek, vai – gluži otrādi – piepulcētos skeptiķu vairākumam. Kas zina. Taču jebkurā gadījumā nevienā līdz šim publiskotajā aptaujā, lai kā tās tikušas piefrizētas, pasūtītāji nav spējuši panākt, lai to cilvēku skaits, kas negrib eiro, būtu mazāks par 50%. Arī pats Arnis Kaktiņš ir šo 53 skeptiski noskaņoto procentu skaitā, un viņš šampanieti vakar nedzēra.

Pastalasjau norakstītas

Eiropas mājā rīkotajā pasākumā ceļu uz lata ieviešanu atcerējās arī kādreizējais Latvijas Tautas frontes vadītājs Dainis Īvāns. Versijas toreiz bijušas dažādas. Vēl pirms Latvijas rubļu jeb repšiku ieviešanas ar Lietuvas partnerorganizāciju Sajūdis tika runāts par kopīgu Baltijas valstu naudu. Veca fotogrāfija rāda, ka šī tikšanās 1988. gadā noritēja Ļeņina ģīmetnes stingrā uzraudzībā. Lūkojoties uz vadoni, Dainis Īvāns atminas, ka Latvija jau toreiz nebija principā pret politiskām savienībām, kā varbūt dažiem joprojām šķiet. Tā bija tikai pret Padomju Savienību, bet to, ka jaunās «kopīgās mājas» būs Eiropas Savienība, protams, tolaik neesot zinājis neviens.

Tūlīt pēc galīgā lēmuma pieņemšanas par Latvijas uzņemšanu eirozonā preses konferenci rīkoja abi šā notikuma galvenie varoņi – finanšu ministrs Andris Vilks un premjers Valdis Dombrovskis. Slavējot pašu virzītos lēmumus, viņiem tomēr nācās pakavēties arī pie fakta, ka eirozona joprojām ir krīzes situācijā. Ne velti Ecofin sanāksmē līdztekus jautājumam par Latvijas uzņemšanu nācās lemt arī par kārtējās aizdevuma daļas piešķiršanu Grieķijai. Premjers šajā kontekstā norāda, ka Latvija eirozonā būs apzinīga dalībniece un ievēros visus tās likumus, bet krīzes pārvarēšanai ir būtiski, lai arī pārējās valstis rīkotos tāpat.

Pārbaudīt, vai šis lēmums ir pareizs, nekad nebūs iespējams. Iestājoties eirozonā, mēs vairs nekad neuzzināsim, kā Latvijai būtu veicies, paliekot pie lata.