Vienmēr ar jums
Dzīve aizvien vairāk sāk atgādināt literatūru. Ja gribam būt pavisam precīzi – romānu Divpadsmit krēsli. Neticat? Citēju: «Bet tagad darboties, darboties un vēlreiz darboties! – Ostaps sacīja, pazeminājis balsi līdz pilnīgas nelegalitātes pakāpei.
Viņš paņēma Poļesovu aiz rokas.
- Vecene mūs neiegāzīs? Uzticama sieviete? Poļesovs kā lūgšanā salika rokas.
- Kāds ir jūsu politiskais kredo?
- Vienmēr ar jums! - Poļesovs jūsmīgi atbildēja.»
«Mēs esam par» - tāds, lūk, nosaukums jaunajai šonedēļ dibinātajai politiskajai kustībai. Gluži kā Antiņš tā rausīsies seglos, lai jātu augšup stikla kalnā, ja vien zirģelis uz dupša nenošļūks lejup, nesasniedzis pusceļu. Bet cilvēkiem nevar aizliegt darboties. Šī ir brīva valsts. Viss loģiski. Vēl viena nedēļa pagājusi. Latvija nav atvarā nogrimusi. Par spīti tam, ka dažs sauca - zeme, atveries, tā vairs nedrīkst turpināties. Vai nu brīnums, ka šo saukli aktīvi uztvēruši Saeimas politiķi un ekspolitiķi, kas, jūtot, ka nākamruden vēlēšanu dienā zeme tiešām kādam konkrēti atvērsies, sākuši naski rosīties, lai pārceltu vecos vēžus jaunās kulītēs.
No vienas puses, ko te pārmest? Izdzīvošanas instinkts! Ir mums vadoša labējā partija, no kuras aizvien vairāk dvako slikta smaka. Laiks to pamest, atstājot grimstošo kuģi ar visiem tā nodeldētajiem kapteiņiem. No otras puses, dažam aktīvistam šis jau kāds trešais vai ceturtais kuģītis. Tāda politiska apkārtstaigulība nudien necik koša neizskatās, lai kā arī to tagad censtos pasniegt. Pavisam nopietni - jācer jau, ka jaunais formējums būs kaut par eirocentu krietnāks par Ostapa Bendera dibināto Zobena un spīļarkla savienību. Tomēr skepses velniņi spraucas ārā ne tikai no romāna lappusēm, bet arī no empīriskās pieredzes. Šiem cilvēkiem taču neviens netraucēja īstenot sevi varas un premjeru partijā, kuras teikšana Latvijas politikā bija diezgan liela. Neraugoties uz rožainajiem solījumiem un skaļajiem saukļiem cīņā pret korupciju un ko tik tur vēl, valstij izkārtotais veiksmes stāsts ir tikpat nožēlojami neizdevies, cik senāk solītie oligarhu kapusvētki.
Kultūras aprindās šovasar trenda tēma ir iešana politikā. Tomēr, ja paskatāmies paši savā nesenajā valsts vēsturē, mums ir diezgan skarbs piemērs ar to, kas notika ar diviem izciliem ārstiem, kad tie, gan jau cēlu domu vadīti, devās politikā. Viens no viņiem spēka pilnbriedā aizgājis veļu valstībā. Otrs cīnās ar smagas slimības sekām. Politika, kāda nu tā ir, tāda ir, kaut viens no viņiem pamanījās pat Saeimu atlaist. Nekas jau nav mainījies, izņemot to, ka Latvija zaudējusi divus izcilus speciālistus, ieguvusi dažus riebīgus skandālus un pamatīgas mieles, atskārstot, ka indivīda publiska pakāršana pie āķa sistēmu nesakārtos.
Āra Audera aiziešana mūžībā uzjundīja sociālos tīklus un uz reiz aktuālām lietām lika paraudzīties jaunā gaismā. Laiki mainās. Ja toreiz daudzi alka linča tiesu, tagad nākusi novēlota atskārsme, ka asiņu skurbums ātri beidzas, bet sēdēšana pie sasista galda turpinās. Varētu jau pafilosofēt par to, kam un kāda te tomēr ir morāle, ja pacients vispirms pats dod naudu, saka paldies un ir laimīgs, ka izārstēts, bet pēc tam skrien sūdzēties? Tomēr kāda no tā jēga - visas šīs cīņu situācijas rotē pa apli gadu gadiem biedējošā vienveidībā: alkas sodīt sliktos, kukuļdošana, politiskā staigulība, runas par morāli un... kārtējo vēlēšanu rezultāti.
Mums, latviešiem, pēdējos gados tas ir ļoti tipiski - izraut no kopējās sistēmas pa grēkāzim, nospārdīt un turpināt darboties līdzšinējā sistēmā: ar aploksnītēm, mazākuma interesēs pieņemtiem greiziem likumiem, lēmumiem un visu pārējo sodību. Nu jau vairākas nedēļas gandrīz ik pārdienas piezvana kāds sašutis cilvēciņš un plāj vaļā - «nu *******maķ, kā tie m****s Rīdzenē runā. S**i viņi ir un d****s. Šausmas!» Ko lai te komentē? Attāli tas atgādina stāstus no vēstures grāmatām par to, kā viduslaiku bruņinieki cietokšņu pamatos un pagrabos mēdza iemūrēt pa nelaimīgai jaunavai, cerībā, ka tie tāpēc stāvēs mūžīgi. Bet nestāv, visa vecās Livonijas teritorija ar savām cietokšņu drupām ir labs tā piemērs. Vai tagad, ģimenes ārstu streika un permanentās medicīnas krīzes laikā, kāds vēl mēģinās apgalvot, ka Audera rituālā «iemūrēšana» deva kādu labumu Latvijas medicīnai?