Galīgi neveicās ar meklēšanu: tūdaļ pēc 18. jūnija postošā ugunsgrēka Slokā, kur, jautri smirdēdami, teju trīs diennaktis dega atkritumi, vēlējos atrast medijos un mājaslapās bažu pārpilnus partiju vēstījumus, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) veiktu analīzi un Valsts vides dienesta (VVD) rosīšanās pēdas. Nekā nebija. Nu, jā, VVD priekšniece Inga Koļegova par smirdīgo atkritumu izgāztuves ugunskuru uzzināja tikai tad, kad pacēla acis no adīkļa, lai ielūkotos tālrādes zilajā ekrānā. Varbūt viņa klusā svētdienas vakarā ieslēdza datoru, lai pačalotu ar draudzenēm, un tad no monitora izlēca briesmu stāsts par Sloku.
Divas dienas pēc notikuma VARAM mājaslapā parādījās pārdesmit rindiņu par to, ka «ugunsgrēks, kas svētdien sākās nelegālā atkritumu glabāšanas vietā Slokā, Ventspils šosejā 47, ir radījis ietekmi uz vides kvalitāti». Tiešām? Tie zilimelnie dūmi, kas gāzās pāri Jūrmalai, ir radījuši kaut kādu ietekmi? Nu, beidziet. Jūrmalnieki ir izturīgi kā kirzas zābaki, viņiem nekas nekaitēs. Vējš vienmērīgi izkliedēja dūmus, pelnus un lidojošus plastmasas vāciņus, tālab VARAM spečuki atzina, ka «tas nerada bīstamību apkārtnes iedzīvotāju veselībai». Lai galīgi nomierinātu dažus uztrauktus Jūrmalas astmatiķus un tomātu audzētājus, Koļegovas kundze publiski atzina, ka «tā nav atkritumu izgāztuve, (..) šeit ir uzglabāti atkritumi, kas jau daļēji ir pārstrādāti». Paldies liktenim, tātad viss kārtībā! Un savus tomātus jūs varat ēst uz vella paraušanu. Kamēr zobos neieķeras kāds paklīdis dioksīns. Bet ūdeni, kas jūsu dziļurbumos sagandēts ar indi, kas dzēšanas laikā tonnām noplūda augsnē, varat uz kādu laiku aizmirst. Gan jau līdzjūtīgas dvēseles trīslitru burkās atvedīs jums kādu tīru valgmi.
22. jūnijā pamodās arī Latvijas Zaļā partija Edgara Tavara personā: viņš partijas mājaslapā secināja, ka «vides aizsardzības uzraudzība Latvijā nonākusi kritiskajā punktā». Viņš sirsnīgā izbrīnā iesaucās, sak, ievesto atkritumu plūsma, par spīti tam, ka Robežsardzes pienākums ir ziņot VVD par atkritumu ievešanu Latvijā, iespējams, netiek kontrolēta, tātad kāds uz to pelna, tāpēc šāda situācija jāizbeidz nekavējoties! Ziniet, ir jābūt, maigi sakot, vientiesim, lai domātu, ka šis mēslu kalns Latvijā ir nokritis no debesīm un bez finansiālas iesmērēšanas. Jautājums tikai - kas par to ir dabūjis un cik? Kaut kāda firmiņa Prima M, kuras darbalauks ir kafijas un kakao vairumtirdzniecība un kuras pamatkapitāls ir 2846 eiro, diez vai būtu varējusi dabūt uz Latviju 23 000 tonnu mēslu. Tātad jāmeklē īstie saimnieki šai mēsluvabolei.
Nav saprotams, kāpēc mums ir vajadzīgs tāds Valsts vides dienests, ja tas nespēj (vai nevēlas?) kontrolēt situāciju? VVD nu stāsta, ka Latvijā tādu izgāztuvju vairs neesot... Kā jūs to varat zināt, ja pat Rīgas pievārtē nepamanījāt 1,2 hektārus lielu mēslu lauku?! VVD jau pērnvasar zināja par situāciju Slokā, tomēr inspektorus uz turieni nesūtīja - daudz efektīvāk taču ir uzsūtīt inspektoru kādai večiņai, kas savā pagalmā dedzina pērnās lapas. Toties tagad tiek stumdīti vainas akmeņi no VVD uz Jūrmalas domi un atpakaļ. Ar «nekādu» attieksmi izceļas arī VARAM: ir feins vasaras brīvlaiks, un vides ministrs Kaspars Gerhards (NA) ir aizdevies baudīt atvaļinājumu. Kādi tur, ellē, nelegālie atkritumi...
Arī Saeima atpūšas un neliekas ne zinis par 6. pakāpes ugunsgrēka sekām. Pat Nacionālā apvienība, kuras ministrs Gerhards ir tieši atbildīgs par vides problēmām Latvijā, ir klusāka par saspiestām alus bundžām Slokas izgāztuvē. Bet kam tad visvairāk piestāvētu rūpēties par Latviju un tās tīrību, ja ne Nacionālajai apvienībai?
Tomēr sirds visvairāk līksmo par mūsu dāsno valdību. Ar tauriņa vieglumu un grāciju tā vienā mirklī, daudz neprātojot, izsmēla 700 000 eiro no bezdibenīgās akas ar nosaukumu «Neparedzētiem gadījumiem» - lai sakoptu Slokas ekoloģiskās katastrofas vietu. Jo, raugi, firmiņai, kas to putru savārīja, neesot piķa. Nodokļu maksātāji, neaizmirstiet samaksāt visus augošos nodokļus - varbūt atradīsies vēl kāds atkritumu kalns, par kuru nāksies samest naudiņu! Toties kādā mēsluvaboles lepnumā mēs mirdzēsim, savos tukšajos, cilvēku pamestajos laukos iekārtojot arvien jaunas ārzemju mēslu izgāztuves.