Mežabrāļi aiziet debesīs
«Dzīvojiet šodienā! Lai krievi paši raud par savu vēsturi!» – kāds sejugrāmatas lietotājs virtuāli uzbruka kādam citam lietotājam, kas bija tīmeklī publicējis senu fotogrāfiju: Krievijas cara Nikolaja II ģimene neilgi pirms nošaušanas. 17. jūlijā apritēja 99 gadi, kopš Jekaterinburgas inženiera Ipatjeva mājā komunisti nošāva Nikolaju II, viņa ģimeni un vairākus kalpus. Diez vai kāds grasījās raudāt par šo faktu, tas bija vairāk kā atgādinājums par proletariāta vadoņu plānprātību un sekām, ko tās nesa ne tikai Krievijai, bet visai pasaulei. Tieši atgādinājumu dēļ vēsture ir svarīga, un ir nebūtiski, kur tā «notikusi»: ir jāizdara secinājumi, kas būs nozīmīgi šodien un rīt, un šeit.
Vēstures noliegšanu nule demonstrēja Krievijas Ārlietu ministrijas informācijas un preses departamenta direktore Marija Zaharova, kas ciema bļaures ņiprumā gānīja NATO izveidoto astoņu minūšu filmu Mežabrāļi - cīņa par Baltiju. NATO, kas šo nelielo īsfilmu (Forest Brothers - Fight for the Baltics) publicēja kanālā YouTube, sniedz ieskatu nacionālo partizānu (mežabrāļu) darbībā Latvijā, Igaunijā un Lietuvā. Zaharova pārmeta NATO vēstures falsificēšanu, nodēvējot mežabrāļus par «ņedobitije fašisti», kas esot sarīkojuši ap 3000 diversiju, kurās cietuši tūkstošiem civiliedzīvotāju. Nez vai biedrene Zaharova, kurai, izrādās, ir vēstures zinātņu kandidātes grāds, šos slima tārpa murgus sagrābusies no Krievijas propagandas atkritumu kaudzēm vai arī izpildās tikai tādēļ, lai neizkristu no oficiālās ideoloģijas ratiem?
Tomēr šādi «izpildītāji» nekad paši savus dzejoļus nerīmē. Vēsturnieks un Saeimas deputāts Ritvars Jansons (NA) uzskata: «Krievijas reakcija uz šo nelielo dokumentālo ieskicējumu ir hipertrofēta. Taču tā ir jāuztver nopietni: tā ir augsnes sagatavošanu Krievijas armijas ievešanai Baltkrievijā, kur rudenī notiks militārās mācības Zapad. Nekur nav teikts, ka Krievijas armija tur nepaliks uz visiem laikiem: Krievija taču virza savus militāros spēkus uz rietumiem, atbalsta saspīlējumu Ukrainā. Krievijā kopš PSRS laikiem NATO ir «zīmēts» par ienaidnieku - tādā veidā Krievija «attaisno» savu ekspansiju. Un mērķi diemžēl var būt tālāki un lielāki, ne tikai Ukraina... Attiecībā uz mežabrāļiem: nacionālie partizāni ir tautas kustība, kas radās pēc vāciešu aiziešanas no Latvijas. Un nav nekāds brīnums, ka cilvēki gāja mežā, lai organizētu bruņotas vienības, kas cīnās pret okupantiem: 1944./45. gadā Latvijā notika vislielākās represijas, ko veica padomju okupanti - cieta ap 80 000 cilvēku. Zaharova apgalvo, ka «aiz mežabrāļiem stāvēja Rietumu specdienesti», taču patiesība ir tāda: Rietumi patiešām mēģināja nodibināt sakarus ar nacionālajiem partizāniem, taču čeka visus šos mēģinājumus apslāpēja.»
Krievijas murgoloģija parasti nav tik prasta kā šajā reizē, iespējams, tāpēc, ka histērisko primitīvismu raisa NATO spēku stabila klātbūtne reģionā. Tāpēc jākurina informatīvais karš. To neviļus apstiprinājis arī Krievijas vēstnieks Latvijā Jevgeņijs Lukjanovs, savā diplomātiski pludenajā intervijā Neatkarīgajai (2017. gada 13. jūlijs) teikdams: «Informatīvo karu vēl sauc par psiholoģisko karu. Ja esam objektīvi, tad informatīvie kari ir tikpat veci kā pasaule. Un - mēs visi esam metafiziski. Mūs visus vada idejas, pozīcijas, pārliecības. Tad, lūk - informatīvā iedarbība ir pārvaldes elements. Tas ir cilvēku domu, uzvedības pārvaldes instruments. Ikviens dialogs ir līdzpakļaušanās.»
Nešaubīgi! Tieši tas arī tiek gaidīts: līdzpakļaušanās. Izskatās, šis vēstnieks būs viltīgāks un neies sērst pie kara noziedznieka, padomju partizāna Vasīlija Kononova kapa viņa dzimšanas dienā - kā to darīja iepriekšējais vēstnieks Vešņakovs...
Taču diplomātiskā izmanība nemaina saimniekvalsts nostāju, pret kuru mums jābūt vērīgiem. Lietuvā ļaudis izsaka savu attieksmi pret Krievijas ideoloģisko ekspansiju: sociālajā tīklā Facebook tūkstošiem cilvēku ievietojuši mirkļbirku Kremli, mūsu vēsturi nepārrakstīsi! Un ko mēs? Mēs klusējam. Mūsu Ordeņu kapituls nav pat spējīgs piešķirt Triju Zvaigžņu ordeņus nacionālajiem partizāniem, kas bija gatavi atdot dzīvību par Latviju. Protams, ko par to teiks Krievija?! Bet cīnītāji aiziet debesīs, un drīz jau arī viņi neraudās ne par vēsturi, ne šodienu. Un paliks tikai mūsu līdzpakļaušanās.