Augstākās izglītības sistēma ir nesakārtota un to neuzlabotu arī papildu 21 miljona eiro piešķiršana nākamā gada budžetā, ir pārliecināts privāto augstskolu asociācijas priekšsēdētājs un biznesa augstskolas Turība rektors, pedagoģijas doktors Aldis Baumanis. Ar viņu Neatkarīgā runāja ne tikai par finansēm, bet arī par akreditāciju, programmu dublēšanos un citām problēmām ne tikai augstākajā, bet vispārējā izglītībā.
- Kā vērtējat augstākās izglītības jauno finansēšanas modeli? Vai tas labi izskatās uz papīra vai arī dzīvē?
- Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) tā saucamā trīs pīlāru konstrukcija ir visai liels bēdu stāsts. Patiesībā ir tikai viens īsts pīlārs - augstskolu bāzes finansējums, rezultāti balstās tikai uz puspīlāru, bet inovācijai un attīstībai neiedeva vispār neko. Tad jūs varat iedomāties, kā gravitācijas spēku ietekmē pārvietosies šī būve. Lai tas viss būtu vēl interesantāk - bāzē ir iekļauts katras augstskolas finansējums, kas starp tām sadalīts pēc aplokšņu principa. Skan skaisti, diemžēl nauda tajās palikusi nemainīga. Es to dēvēju par sociālistiski vēsturisko pieeju: sak, ja pērn ar iedoto iztikāt, tad arī šogad dosim tikpat. Taču tādā gadījumā tam visam ar attīstību nav pilnīgi nekāda sakara, un nav iespējams jelkā sekmēt tās augstskolas, kas gribētu kaut ko attīstīt.
- Laikam jau panaceja nebūs arī ministra Kārļa Šadurska apņemšanās augstākajai izglītībai nākamgad piešķirt vēl 20 miljonus eiro.
- Tā būtu zemē nomesta nauda, jo sistēmā, kas nav pareizi strukturēta un nedarbojas uz efektīviem principiem - varat likt iekšā, cik lielas summas gribat, bet tam visam nebūs atdeves. Piemēram, var jau eksaktajās programmās vilkt izglītojamos iekšā arvien vairāk, daudz nebēdājot, kāds būs gala rezultāts, jo galvenais taču ir nokomplektēta grupa, kas nozīmē aizpildītas likmes un algas akadēmiskajam personālam. Kāda tādā gadījumā ir atdeve? Ne tāda, ko gaida. Patiesībā būtu jānovērš iemesls, kāpēc zināšanas eksaktajos priekšmetos ir vājas. Un tas ir meklējams vispārējā izglītībā.
- To jau allaž ir uzsvēris Latvijas Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības uzņēmumu asociācijas valdes priekšsēdētājs Vilnis Rantiņš.
- Un viņam šajā ziņā ir taisnība. Kāda ir izeja? Vajag ieviest nulles kursus, kā bija padomju laikā, ko lielākoties izmantoja pēc dienesta atnākušie. Taču es iebilstu pret Rantiņa atbalstīto ideju, kas it kā ir pareiza, par obligātā eksāmena ieviešanu dabaszinātnēs. Tas neko nedos, jo šajā gadījumā tiek novērtēts tikai tas, vai skolēns zina vai nezina. Bet tālab jau viņš gudrāks netop. Būtu jādara, lūk, kas: redzot, ka eksāmena rezultāti ir slikti, jāsaprot - kāpēc viņam radušies robi? Lielākoties tas notiek ap 4. un 5. klasi, kad nereti bērns, kas nav apguvis šā posma zinības, lai tikai neatstātu uz otru gadu, tiek celts uz priekšu. Tā viņš ceļo no klases uz klasi, kamēr viņš pilnīgi neko vairs nesaprot. Jo var iemācīties tikai to, ko spēj saprast. Jūs nevarat kāpināt, ja nesaprotat, kas ir reizināšana, bet reizināt nevar iemācīt, ja nezina, kas ir saskaitīšana utt. Uzskatu, ka vidējā posmā uz priekšu var iet tikai tad, ja bērns lasa tādā līmenī, kad domā nevis kā izlasīt, bet par saturu, un skaitļo tā, ka šie skaitļi nesagādā problēmas, kā arī spēj analizēt dažādas situācijas. Pats, mācot fiziku skolā, saskāros ar situāciju, ka 7. klases skolēni, kuri tolaik sāka apgūt fiziku, nebija gatavi to mācīties, jo bija problēmas ar skaitļošanu. Tad kāpos atpakaļ iepriekšējo gadu apgūtajā matemātikas kursā, citādi nebūtu jēgpilni mācīt ko jaunu. Patiesībā vajadzētu izmantot Somijas pieredzi - tur ir izlīdzinošās klases. Tas ir dārgs pasākums, taču rezultāti ir labi. Lūk, ja tos 20 miljonus eiro ieliktu šajā lietā, tad zināšanas eksaktajos priekšmetos uzlabotos un būtu labums arī augstākajai izglītībai.
- Runājot par Latvijas augstskolām - kā tām dzīvot un attīstīties sīvajos konkurences apstākļos?
- Jā, tā tiešām ir sīva gan vietējā, gan starptautiskajā tirgū. Svarīgi ir spodrināt ne tikai augstskolas, bet arī valsts tēlu. Un to nu mēs vieni paši nevaram. Valsts tēlu var izveidot spēcīga augstākās izglītības (AI) sistēma kopumā. Jāņem vērā, ka studētgribētāji vairāk izvēlas tās valstis, kurās augstākā izglītība ir vairāk atzīta. Piemēram, tā tas ir Lielbritānijā. Runājot par vietējo līmeni, konkurence ir neizbēgama - ja vēl pirms divpadsmit gadiem kopumā bija 135 000 studentu un 35 000 budžetnieku, bet maksas studentu p 100 000, tad tagad tie ir 80 000 studentu (tikpat valsts budžeta apmaksātas studiju vietas), tad AI tirgū paliek vairs 45 000.
- Vai tas nozīmē, ka gaidāms augstskolu samazinājums?
- Gluži loģiski - jo mazāk studentu, jo mazāk augstskolu. Tā, lūk, divas privātās augstskolas jau pirms kāda laika apvienojās un pareizi darīja, jo tas palielina saimniekošanas efektivitāti. Domāju, ka studentu skaita ziņā kritums gaidāms vēl par 10-15% (vadoties pēc vidusskolas absolventu skaita). Pirmkārt, tas skars bakalaurus, tad arī maģistrantus. Toties ceru, ka doktorantu skaits pieaugs. Kāpēc? Grāds ir svarīga lieta, lai izskatītos cienījami arī starptautiskajā telpā, kā arī - lai varētu nomainīties zinātnieku paaudzes. Doktorantūrā ir jāiet tīsdesmitgadniekiem. Jo viņi būs tie, kas veidos nākotnes zinātni. Ir jābūt dabiskam atjaunošanās procesam. Ja tas nenotiks, kas būs pēc 15 gadiem? Tad tie, kas šobrīd ir jau pirmspensijas vecumā, būs ļoti nopietnos gados un diez vai vairs varēs pilnu sparu darboties nozarē. Ja aiz viņiem būs tukšums, tad tajā brīdī mēs zaudēsim pasaules konkurencē.
- Tas atsauksies arī uz mācībspēkiem. Jau tagad ieskanas kritiskas balsis par to kvalitāti.
- Mēs Turībā, par laimi, orientējamies uz profesionālo AI. Mūs vairāk interesē nevis zinātniskie raksti, bet gan tas, lai pasniedzējs spēj dot tādu informāciju, kas palīdzēs mūsu absolventiem iziet darba tirgū. Jāteic, ka starp Latvijas augstskolu beidzējiem ir zemākais bezdarbnieku procents, salīdzinot ar ārvalstu augstskolām. Vienīgais reģions, kur tas ir augstāks, ir Latgale. Taču tas nekādā ziņā nav pārmetums Latgales augstskolām - labi, ka tās tur ir un darbojas.
- Starp citu, vislielākais studējošo skaita kritums vērojams nevis Daugavpils universitātei vai Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijai, bet Vidzemes augstskolai Valmierā.
- Domāju, ka te darbojas tas mehānisms, ka no Vidzemes viegli var nokļūt Rīgā. Īpaši neklātnieki uz sesijām spēj izbraukāt ik dienu. Bet no Rēzeknes uz Rīgu nav tik viegli izskrienams. Tāpēc Latgalē izglītība noteikti jāattīsta uz vietas, taču, uzmanīgi raugoties, lai nenotiek programmu dublēšanās. Te ir runa arī par valsts resursu efektīvu izmantošanu.
- Kā tad ir ar studiju programmu dublēšanos? Ir kāds pozitīvs scenārijs?
- Šķiet, ka nekādas būtiskas izmaiņas nav notikušas, jo studiju programmu skaits nesamazinās. Te ir divas lietas: studijās par maksu diez vai vajadzīga kāda valstiska iejaukšanās, jo to visu regulē tirgus. Jo, ja studentiem nav intereses par augstskolu, tad tā vienkārši tiek slēgta, kā tas notika ar Attīstību. Cits jautājums ir par valsts sektoru, kas tiek uzturēts par nodokļu maksātāju naudu. Un tad ir pilsonisks pienākums tam, kurš šo naudu sadala, ar galvu atbildēt par tās maksimāli racionālu izmantošanu. Patiesībā programmas tiek dublētas ar visu mūsu naudu.
- Vai dublētās programmas nevajadzēja krietni izvētīt arī akreditācijai?
- Grūti tur ko komentēt. Akreditācija pati par sevi bija ļoti laba ideja, kas vairāk nāca no Augstākās izglītības padomes, nevis IZM. Jā, nu realizācija bija, kā bija. Atceraties, toreiz IZM vadīja Roberts Ķīlis, kam sadarbība ar AIP izvērtās visai sarežģīta. Tika pat aicināta prokuratūra palīgā utt. Skaidrs, ka tādā veidā nevar normāli vērtēt AI sistēmu, nenoliekot malā subjektīvās lietas - patīk vai nepatīk. Taču pati ideja par studiju virzienu akreditāciju bija pareiza. Bēdu stāsts sākās pēc tam, kad tas atdūrās pie ierēdņiem. Atceros, Turībā bija zinātniskā konference, atbrauca OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija) augsta ranga ierēdņi ar prezentācijām, kurās parādīja, ka Latvijā procentuāli ierēdņu sektors ir lielāks nekā vidēji Eiropā. Un tā ir atbilde uz to, kāpēc akreditācijas procesi tādā strupceļā nonāca. Bija domāts un solīts - tad, kad jums būs akreditēti studiju virzieni, šo virzienu ietvaros līdz nākamajai akreditācijai varēsiet brīvi darboties akadēmiskās kapacitātes un brīvības ietvaros. Tāpēc bija atbalsts no augstskolu puses šim akreditācijas procesam. Jo bija arī uzstādījums, ka studiju programmas atvēršanai studiju virziena ietvaros jākļūst lētākai nekā iepriekš. Taču nu ir pretēji - pat licences saņemšanai jaunai programmai ir jāmaksā tuvu pie 1000 eiro Augstākās izglītības centra (AIC) ekspertiem un mēnešiem jāgaida rezultāts. Un tas tikai jūsu akreditētā studiju virzienā! Bet, ja gribat atvērt jaunu studiju virzienu, tad ar AIC nepietiek, vajag vēl saņemt Ministru kabineta lēmumu. Visa šī birokrātiskā mašīna saliek tādus spieķus riteņos, ka mēs tiem pašiem poļiem zaudējam. Polijā AI attīstās krietni straujāk lielākas brīvības dēļ, arī Lietuvā, kur veiksmīgi realizēja AI finanšu reformu. Tas gan radīja pamatīgas problēmas privātajām augstskolām, jo lielākā studentu plūsma aizvirzījās uz valsts sektoru. Taču kopumā reforma bija pareiza, jo students, saņemot tādu kā vaučeru, pats var izlemt, kur studēt.
- Kā vērtējat Augstākās izglītības centra darbību?
- AIC ir vienīgais spēlētājs Latvijas tirgū, kas arī rīkojas tā, kā jau monopolists to dara - sarežģī akreditācijas procesu un paaugstina cenu. Starp citu, vērtēšanas ekspertam darba stundas cena ir daudz augstāka nekā Ministru prezidentam. Nu labi, varbūt arī var tik daudz maksāt, ja tas ir ļoti gudrs cilvēks. Bet - ja viņš ir tik gudrs, tad taču nevajag vest līdzi vēl veselu svītu par tikpat lielām algām. Bez tam viņi vēl ir jāizgulda, jāpabaro, jāatved un jāaizved. Finālā - rēķinot pēc jaunā preiskuranta, akreditācijas process, pārejot uz studiju virzieniem, ir kļuvis dārgāks, nevis lētāks. Bez tam AIC nav reģistrēts EQAR (Eiropas kvalitātes vērtēšanas reģistrs), jo tam vēl nav vajadzīgās pieredzes un vēl trūkst citu kritēriju. Ar monopolistu var cīnīties, tikai ielaižot tirgū citus spēlētājus. Tas ir, dot augstskolām tiesības iziet akreditāciju jebkurā EQAR reģistrētā institūcijā. Taču pie tādiem, Eiropā atzītiem - viņu akreditāciju Latvija neatzīst. Tāds, kurš pats nav atzīts Eiropā, to Latvijas AI birokrātiskā sistēma atzīst. Kaut kāds absurds iznāk! Privāto augstskolu asociācija ir iesniegusi priekšlikumu Saeimas atbildīgajā komisijā: sagatavot grozījumus Augstskolu likumā, kas atļautu akreditēšanos jebkurā no EQAR institūcijām, jo esam ieinteresēti kaut daļu savu programmu akreditēt pie EQAR aģentūrām. Principā - vienam jēdzīgam juristam tur būtu darbs divām dienām, bet nu kopš priekšlikuma iesniegšanas pagājis gads, bet nekas uz priekšu nav pavirzījies.
- Gluži vai rodas iespaids, ka AIC radīts tikai kā naudas slaucamā ietaise.
- Valsts augstskolām, protams, par to visu tikai nošķaudīties, jo tās paņem no valsts budžeta naudu un atdod to AIC. Augstskolas nostrādā kā tādas pastkastes. Bet privātajām augstskolām jāņem no studentu iemaksātās naudas. Ja mēs saimniekotu tā, kā valsts sektors, tad mēs gada laikā bankrotētu. Ir jau anekdotiska situācija izveidojusies attiecībā uz AI sistēmu vispār. Piemērs? Nesen AIP sēdē bija runa par skolotāju izglītību - lūk, ir par daudz studentu, kas mācās pedagoģiskajās nozarēs par valsts naudu. No otras puses, ir informācija, ka skolās trūkst skolotāju. Es uzdevu naivu jautājumu: vai ir zināms, kuru pedagoģisko programmu beidzēji aiziet uz skolām un kuri - ne? Būtu taču loģiski finansēt tās, kuru absolventi aiziet uz skolām. Izrādās, ka neviens to vispār nav apkopojis. Taču valsts nauda tiek dota, nebēdājot - ir vai nav efektivitāte. Bagāts tā var darīt. Rīgas Tehniskā universitāte (RTU) izveidojusi programmu, cik augstāko izglītību saņēmušie ir nomaksājuši nodokļos. Vai to kāds ņēmis vērā? Neviens!
- Tiešām absurda situācija! Uzturēt programmas, no kurām nav atdeves.
- Nu, teiksim, cilvēks izlēmis kaut ko studēt savam priekam. Bija dzirdēts, ka Einars Repše mācās glezniecību. Ja viņš par to maksā, lai tā būtu. Ir cits jautājums, ja kāds vēlas to darīt par valsts naudu. Nevar teikt, ka esam īpaši bagāta valsts, bet esam gana pārtikuši (par spīti tam, ka tiek vaimanāts par pretējo). Ja redzam, ko mēs no IKP tērējam AI, tad paskatīsimies, ko par to saka OECD. Izrādās, mēs publiskajai AI tērējam 1% no IKP. Ir lietas, kas tiek finansētas mazāk - tā ir vispārējā izglītība (procentuāli mazāk nekā vidēji pasaulē). Jāsaprot, ka šo procentu ņemam no relatīvi maza IKP. Un te tas paradokss - jo mazāks IKP, jo rūpīgāk un caurspīdīgāk ar to jārīkojas. Runājot par akreditāciju, tādējādi tiek sadārdzināta viena studenta budžeta vieta. Vai zināt, cik maksā šobrīd studiju vieta?
- Šobrīd IZM par studiju vietu maksā 1300 eiro...
- Jā, mazāk nekā viens skolēns skolā. Gribu redzēt tos grāmatvežus, kas šajā summā spēj iekļaut to visu. Mums Turībā tik lēti neiznāk, objektīvi visu aprēķinot, tie ir ap 2000 eiro, un to jau pierādīja arī RTU un Latvijas Universitātes eksperti, kam arī iznāca ap 1800 eiro (lētākajai studiju programmai). Bez tam jāņem vērā, ka - jo mazāka augstskola, jo dārgākas viena studenta izmaksas. Un vēl - šie 1800 eiro bija 2014. gada veiktās lielāko augstskolu aplēses. Jāatceras tas, ka - jo gads, jo viss paliek dārgāks, nemainīgs paliek tikai činavnieku sen noteiktais skaitlis. Fināls ir anekdotisks: pie mums nāk studenti, kas grib ņemt studiju kredītu (šī sistēma Latvijā ir labi sakārtota - it īpaši, ja students kārtīgi mācās, netaisa parādus, neņem akadēmiskos gadus un pēc beigšanas aiziet strādāt savā specialitātē). Diemžēl to var saņemt tikai vēsturiski noteiktās studiju vietas izmaksas apjomā, bet pārējais jāpiemaksā klāt. Vai nav absurds? Banka ir gatava dot aizdevumu, students ir gatavs to ņemt, bet kaut kur sēž ierēdnis, kas pasaka, ka tā nebūs. Un tad čīkstam, ka augstākajā izglītībā ienāk pārāk maz naudas, bet paši bremzējam tās ienākšanu.