Starptautiskie eksperti iesaka sākt skolot četrgadīgos
Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) ieteikumi Latvijas izglītības nozares darba uzlabošanai skar visus tās posmus – sākot no pirmsskolas un beidzot ar mūžizglītību.
Kopumā īpaši pārsteigumi rekomendācijās nav atrodami, lai gan pa kādai odziņai tomēr ir. Piemēram, paplašināt pirmsskolas iestāžu tīklu, palielinot tajā arī visjaunāko audzēkņu skaitu līdz diviem gadiem, bet pirmsskolas izglītošanu sākt no četru gadu vecuma.
«Kopumā Latvijā bērnudārzus apmeklē procentuāli mazāk bērnu nekā citās OECD valstīs. Šobrīd trīs gadu vecumā tie ir 80%, bet līdz 2020. gadam varētu sasniegt 85%. Iespējams, būtu vairāk jāpiesaista mazuļu loks arī līdz divu gadu vecumam,» Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē skaidroja Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) valsts sekretāre Līga Lejiņa, iepazīstinot deputātus ar OECD ieteikumiem un iespējām tos īstenot dzīvē. (Nacionālās apvienības deputāts Raivis Dzintars iebilda: ir pētījumi, kas liecina tieši pretējo - bērniem labāk ir pēc iespējas ilgāk palikt kopā ar tuviniekiem.) Līdz 2018. gadam būtu jāizstrādā pirmsskolas izglītības vadlīnijas, paredzot, ka «mācīšanās» sākama no četru, nevis piecu gadu vecuma, bet obligātās skolas gaitas - no sešiem gadiem. Diemžēl šobrīd pat daļa septiņgadīgo vēl atrodas bērnudārzos, lai gan viņiem vajadzētu būt skolā. Tāpat būtu jānodrošina labāka pirmsskolas iestāžu pakalpojumu pieejamība laukos.
Pamatizglītība ekspertu skatījumā arī prasa vairākus uzlabojumus. Viens no tiem - augstu sasniegumu veicināšana, talantīgo skolēnu atbalsts. Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas pētījums (PISA) rāda, ka tieši šajā segmentā rezultāti ir vājāki: lasītprasmē, matemātikā, dabaszinātnēs 2012. gadā tie procentuāli bija 4,2%, 8%, 4,3%. 2020. gadā ir iecerēts sasniegt 8% visos trijos priekšmetos. Tajā pašā laikā ir plānots samazināt vājo skolēnu daudzumu iepriekšminētajos priekšmetos: no 17%, 19,9%, 12,4% uz 13%, 15%, 10%. Diemžēl vājākas sekmes ir tieši lauku skolu audzēkņiem, un nereti viņi zināšanās atpaliek teju par gadu no saviem vienaudžiem lielajās pilsētās. Gan pamata, gan vidējā izglītībā daudzas problēmas ir kopējas - tostarp skolu tīkla sakārtošana, skolēnu skaita samazināšanās, bet ne pedagogu. Aktuāla ir arī skolotāju algu reformas īstenošana (Latvijas pedagogi ir vismazāk atalgotie starp 37 OECD valstīm), mācību vides uzlabošana, izglītības kvalitātes uzlabošana un vēl daudz kas cits - gadiem jau gluži labi zināmas problēmas.
Arī augstākajā izglītībā akcentētās izmaiņas pārsteigumu nerada: stiprināt akreditāciju, turpināt ieviest jauno finansēšanas modeli, uzlabot pārvaldību, internacionalizācija un studentu un akadēmiskā personāla mobilitāte. Tāpat uzsvērta nepieciešamība optimizēt augstskolas. IZM Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktore Agrita Kiopa akcentēja: dzirkles vispirms varētu skart Rīgas mācību iestādes. Visai skeptisks par brīvprātīgu savienību bija Rīgas Tehniskās universitātes pārstāvis Artūrs Zeps - bez normatīvajiem aktiem un piespiešanas nekas tāds nenotiks. Savukārt Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs Jānis Vētra izteica nožēlu, ka eksperti neko nav teikuši par kultūrizglītību, kas Latvijā ir ļoti būtiska.