Sabiedrība vēlas, lai pedagogs būtu smaidīgs, erudīts, interesants, mūsdienīgs, saprotošs, radošs, īsāk sakot – pārcilvēks, taču realitātē lielākā daļa jeb 83% skolotāju darbā izjūt stresu un profesionālo izdegšanu, kas ir vairāku apstākļu rezultāts – sāpīgais algu jautājums, nemitīgās reformas, cieņas trūkums no bērniem un vecākiem, kā arī apziņa, ka sabiedrības acīs viņu darbs nav novērtēts, liecina pētījuma Skolotāju profesijas prestižs Latvijā rezultāti.
Aptaujā, ko veica Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA), tika uzrunātas trīs mērķgrupas - skolotāji, vidusskolēni un plašāka sabiedrība, tostarp vecāki, kopumā vairāk nekā 2600 personu.
Prestižs krītas
Vairākums pedagogu (80,3%) uzskata, ka viņu pārstāvētās profesijas prestižs Latvijā nav augsts, tāpat domā aptuveni puse vidusskolēnu un 63% sabiedrības. Viņuprāt, skolotāja profesijas prestižs ir līdzvērtīgs sociālā darbinieka, medicīnas māsas, veikalu pārdevēju prestižam. Arī tās ir profesijas, kuras ir salīdzinoši zemu atalgotas un ar lielu darba slodzi.
Turklāt, līdzīgi kā agrākos pētījumos, arī šajā aptaujā pausts pārliecinošs atbalsts apgalvojumam, ka skolotāja profesijas prestižs Latvijā ir krities un kādreiz tas bijis augstāks. «Senāk pedagogs bija viens no izglītotākajiem cilvēkiem vidē, kurā viņš darbojās. Šodien ir daudz citu ietekmju informācijas avotu un konkurēt uz to fona ir sarežģīti,» secina LIZDA eksperte augstākās izglītības, zinātnes un pieaugušo izglītības jautājumos Līga Paula.
Saviem bērniem tādu darbu nenovēl
Liela daļa respondentu (vidusskolēni un sabiedrība) piekrīt, ka profesija būtu daudz pievilcīgāka, ja skolā būtu mazāk disciplīnas problēmu. «Vidusskolēni atzīst, ka skolēni ir izlaisti, nedisciplinēti un ārkārtīgi grūti viņus savākt, līdz ar to daudz laika pedagogs tērē nevis mācīšanai, bet cīņai ar uzvedības problēmām,» norāda L. Paula.
Aptaujātie domā, ka profesijas prestižs lielākoties ir atkarīgs no pašiem skolotājiem un profesija būtu daudz pievilcīgāka, ja paši pedagogi par to veidotu pozitīvāku viedokli. Taču kur saskatīt šo pozitīvismu, ja, kā norāda uzrunātie pedagogi, viņi nejūtas adekvāti novērtēti atbilstoši ieguldītajam un it īpaši finansiālajā ziņā, tāpat gan no audzēkņiem, gan vecākiem viņi izjūt cieņas trūkumu pret sevi, darbu neatvieglo arī bērnu visatļautība, kā arī vairāk nekā puse (52,5%) apstiprina, ka kolektīvā novērojama spriedze un iekšējā konkurence, kas rada saspīlētu psiholoģisku klimatu. Tāpat pedagogi jūtas pakļauti lielai kontrolei un uzraudzībai no valsts un pašvaldību institūcijām, skolas vadības, vecākiem, piemēram, 78% pedagogu norāda, ka vecāki uz skolotājiem mūsdienās izdara pārāk lielu spiedienu. «Mēs tagad ejam uz kompetencēs balstītu mācību saturu, kur ietverts liels pedagogu radošuma un brīvības moments. Taču šobrīd grūti spriest, vai pedagogi jutīsies pietiekami brīvi un neierobežoti to realizēt,» akcentē L. Paula.
Jāpiebilst, ka tikai 9% skolotāju gribētu, lai viņu atvases ietu viņu pēdās un strādātu par pedagogiem.
Veicamie darbi
Lai arī jau 2007. gadā veiktā pētījumā par iespējām paaugstināt pedagogu profesijas prestižu tika izstrādātas rekomendācijas, taču šo nepilno desmit gadu laikā nekas daudz nav darīts lietas labā. LIZDA aptaujā iezīmējas vairāki faktori, kas varētu paaugstināt specialitātes prestižu, piemēram, augstāks skolotāja darba finansiālais novērtējums, mazāka kontrole un uzraudzība, mazāka darba slodze, augstākas sociālās garantijas pedagogiem, izglītības sistēmas sakārtošana, skolas un vecāku konstruktīvāka sadarbība, augstāka izglītojamo disciplinētība.
Arī paši aptaujas veicēji norāda uz vairākiem veicamiem darbiem. Pirmkārt, izglītības politikas veidotājiem būtu jāmaina attieksme pret pedagogiem, sakārtojot izglītības nozari. Ir nepieciešams uzlabot sociālo dialogu, lai plānotās reformas būtu laikus izdiskutētas, sagatavotas, un jāturpina darbs pedagogu sociālo garantiju pilnveidē, nopietni jāapsver iespēja nodrošināt izdienas pensijas. Otrkārt, sadarbībā ar vecākiem un skolēniem ir jāskaidro tiesību un pienākumu sadale starp skolēniem, vecākiem un pedagogiem un ģimenēs jāveido pozitīvāka attieksme pret skolu un skolotājiem, kā arī jāiemācās problēmjautājumus risināt konstruktīvā sarunu ceļā.
Izglītības kvalitātes valsts dienesta vadītāja Inita Juhņēviča informē, ka dienā dienests saņem vismaz divas sūdzības, - tās gan neesot naida pilnas sūdzības par pedagogu darbu, bet gan vairāk sāpes, kuras vecāki nav spējuši atrisināt skolā, jo bijusi nepilnīga komunikācija no iesaistītajām pusēm.