Valsts kontrole (VK) savā revīzijā šovasar secinājusi, ka katru gadu Latvijā sagatavoto vairāk nekā 1000 pedagoģiskās izglītības programmu absolventu un 81% absolventu uzsāk darbu nozarē. Tomēr 33% jauno pedagogu pamet darbu jau pirmo piecu gadu laikā. Lai spriestu, kā mainīt situāciju, izglītības profesionāļi un pašvaldību pārstāvji 10. oktobrī pulcējās VK rīkotajā diskusijā "Kā stiprināt pedagoga motivāciju darbam profesijā?".
"Varam iet soli tālāk par “pietrūkst cilvēku, jāmaksā lielas algas, tad viņi būs”, iet dziļāk, jo katrai nozarei ir sava specifika, kas rada izaicinājumus konkrētajai nozarei," atklājot diskusiju, sacīja valsts kontrolieris Edgars Korčagins.
VK revīzijas galvenie uzdevumi bija noskaidrot, vai mums ir sistēma, kas nodrošina skolotāju ataudzi, un vai tā strādā efektīvi, kā arī kāda ir skolotāju noturība profesijā. Revīzijas rezultāti balstās uz aptaujas rezultātiem un atspoguļo vairāk nekā 3000 respondentu - pedagogu un topošo pedagogu - atbildes no visām pašvaldībām, kā arī VK veica revīziju klātienē piecās pašvaldībās.
VK padomes locekle Maija Āboliņa, izklāstot revīzijā gūtos secinājumus, uzsvēra, ka ir trūkumi skolotāju ataudzes plānošanā,
pārmaiņu vadībā, profesionālajā atbalstā un atalgojumā. Tāpat skolā viss nav tikai direktora atbildība, bet atbildība tiek sadalīta starp valsti un pašvaldību. Plānošana ir Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā, bet par skolotāju noturību profesijā jādomā visiem kopā.
VK dati ir gana satraucoši. Latvijā ir 548 skolas. 2023. gadā Latvijā bija 24 000 skolotāju un 50% no viņiem bija vecumā virs 50 gadiem. 498 dabaszinību skolotāji ir pensijas vecumā, un tuvākajā laikā pelnītā atpūtā dosies vēl 1000 no viņiem. Katru gadu Latvijā augstskolas beidz ap 1000 pedagoģijas studentu, bet sešu gadu laikā sagatavoti tikai 180 dabaszinību skolotāji.
Tāpat skolās trūkst speciālās izglītības pedagogu un sociālo pedagogu. Un kā lai netrūktu, ja augstskolās šajās specialitātēs par 72% samazināts budžeta vietu skaits, bet 2023. gadā nebija nevienas sociālā pedagoga budžeta vietas...
Katru gadu pedagoģijas studijas pārtrauc 12% studentu, no viņiem 54% pirmajā kursā. Lai gan pēc augstskolas beigšanas 80% jauno skolotāju ir motivācija strādāt skolotāja profesijā, 33% pamet darbu piecu gadu laikā. Kāpēc?
Iemeslu pirmajā vietā ir pārmaiņas un neziņa par reformu virzību, otrajā - metodisko materiālu trūkums, un tikai trešajā - atalgojums. Ceturtajā vietā ir skolotāja profesijas prestižs un slodzes sabalansētība, kam tālāk seko atbalsta personāla trūkums, mobings, bet atsevišķos gadījumos arī pārāk maza slodze var būt iemesls aiziešanai no darba skolā.
Skolās trūkst izglītības metodiķu un mācīšanās konsultantu, bet diskusijas laikā noskaidrojās, ka ir skolas, kas ar to nesamierinās un mācīšanās konsultantus gatavo pašas. Tomēr būt par mācīšanās konsultantu vai mācību jomas koordinatoru, saņemot pārdesmit eiro mēnesī, nav motivējoši. Nerunājot par to, ka skolotājiem trūkst emocionālā atbalsta, bet jaunajiem - mentoru. 65% pedagoģijas studentu sāk darbu studiju laikā, t.sk. 36% jau pirmajā kursā.
Lai gan valstī 1,2 miljoni eiro gadā tiek tērēti pedagogu profesionālajai pilnveidei, skolotāji norādījuši, ka tie galvenokārt tiek tērēti kaut kā jauna mācīšanai, nevis viņu ikdienas vajadzību stiprināšanai. Saņemtas sūdzības arī par mācību kvalitāti. Diskusijā izskanēja piemēri no skolotājām, kuras skolas direktoram stāstījušas, ka profesionālās pilnveides kursos viņām lektors vīrietis mācījis, kā pievilināt vīrieti, bet citas savukārt apguvušas Ķīnas tējas dzeršanas ceremoniju.
Valsts finansējums skolotāju algām ir 371 miljons eiro, taču skolotāji, sākot iet uz darbu, nezina, cik saņems, to uzzina tikai oktobrī. Skolotāju algas atpaliek no vidējās algas sabiedriskajā sektorā, kas ir 1397 eiro. Trūkst līdzekļu skolotāju sociālajai apdrošināšanai - 18,2 miljonu eiro trūkst apdrošināšanas polišu iegādei.
Asas diskusijas ir par skolotāju slodžu sadalījumu, kas ir 65%/35%, lai gan "Skola 2030" paredz sadalījumu 50%/50%. Slodžu sadalījums neizpildās nevienā punktā, jo skolotāji pārstrādā slodzes, viņiem nav izvēles, jo jāaizpilda trūkstošās amata vietas, vai arī viņi grib nopelnīt vairāk un tāpēc strādā vairāk.
Skolu reorganizācija bieži vien ir notikusi "uz papīra", apvienojot administratīvo aparātu, kas neatrisina pamatproblēmas - mazo skolēnu skaitu, joprojām pastāv apvienotās klases, nesamazinās ēku uzturēšanas izmaksas, lai gan šeit ir arī labie piemēri, piemēram, Saldus novads, konstatējusi VK. Tomēr visumā izglītības nozarē vērojama liela izvairīšanās ņemt vērā izmaksas uz vienu skolēnu vai skolēnu attiecību pret skolotāju skaitu.
Diskusijā tika secināts, ka visticamāk būs jāatsakās no skolotāja tēla, kāds tas ir iesakņojies mūsu apziņā, ka tas būs cilvēks, kurš savā profesijā strādās visu mūžu. Tagad ir normāli pastrādāt pāris gadus vienā darbavietā un tad to mainīt. Tā ir realitāte, ar ko jārēķinās.
Turklāt aiz kalniem nav brīdis, kad skolās ienāks mākslīgais intelekts, un neviens īsti nezina, kāda būs skola 2030. gadā. Tika secināts, ka skolotāja nākotnes loma ir vairāk būt mentoram, līderim, personībai, cilvēkam, kas vada citu cilvēku mācīšanos.
Ogres novada Izglītības pārvaldes vadītājs Igors Grigorjevs atgādināja - vai skolotājs gribēs strādāt konkrētajā skolā, faktiski ir atkarīgs no skolas vadības, bet skolas vadības komandas veidošana, stiprināšana un direktora kompetences pilnveidošana šobrīd ir atstāta novārtā. Turklāt nav skaidri definēta direktora kompetence.
Un tad iznāk tā, ka var pieņemt darbā labu, aizrautīgu skolas direktoru, bet viņš nonāk vidē, kur viņam nav tiesību veidot savu vadības komandu. Diskusijā tika minēti piemēri, ka mazās skolās direktors ir viens pats, viņam ir pusslodze, un viņš strādā bez vietnieka. Turklāt izrādās, ka, realizējot izglītības reformas, ir "aizmirstas" izglītības pārvaldes, kā stiprināt to kapacitāti.
Latvijas Universitātes Starpnozaru izglītības inovāciju centra direktore un vadošā pētniece Dace Namsone šovasar publiskojusi savu pētniecisko darbu. Viņa uzskata, ka Latvijas skolās joprojām ir padomju skolas pārvaldības modelis pretstatā, piemēram, Singapūras skolas modelim, kur skolās uz 8-10 cilvēkiem ir darbu vadītājs, kas strādā ar personālu. Tas varētu būt metodiķis vai vadošais matemātiķis, kurš tikai daļēji strādā par skolotāju, taču, nemainot skolas pārvaldības modeli, tas nebūtu iespējams.
Turklāt Latvijā skolotājam, viņasprāt, nav profesionālās karjeras iespēju - šobrīd viņš nevar būt vadošais matemātiķis skolā, pēc tam pašvaldībā vai valstī. "Mēs atļaujam pirmā kursa bakalauram strādāt, bet gribam rezultātus kā Singapūrā. Vai tas dos labus rezultātus? Nedos," uzskata D. Namsone.
"Lai būtu ideāls skolu tīkls, pašvaldībām nepieciešami 80 miljonu lieli ieguldījumi," sacīja Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētāja vietniece, Latvijas Pašvaldību savienības Izglītības un kultūras komitejas priekšsēdētāja Rita Vectirāne. Tāpat viņa atgādināja, ka pēdējo piecu gadu demogrāfijas dati turpināsies un tie būtu jāpārskata ik pēc diviem trim gadiem.
Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas direktors Oskars Kaulēns atzina, ka pats māca savus skolotājus un viņus pievilina ne tikai ar atalgojumu, bet arī ar metodisko atbalstu. Tika daudz diskutēts par skolotāju pārpirkšanu un pārvilināšanu, jo acīmredzot valstij īsti neesot skaidrs, cik pedagogu nepieciešams, ja no jauna uzņemamo studentu skaits tiek aprēķināts, ņemot vērā datus par iepriekšējā gada studiju beidzējiem.
Tāpat tika secināts, ka skolas vadītāja amats nav dzīves ērtība, ko esi nopelnījis ar ilgiem darba gadiem, bet direktora misija ir stāvēt un atbalstīt savu komandu.
D. Namsone ir pārliecināta, ka ir jābūt skaidram mērķim, uz ko mēs ejam, ko mēs gribam, un šī situācija mums ir daudzās jomās - mēs nezinām, ko gribam, nevaram pateikt, kas skaitās tas labais, ceram uz burvju nūjiņu, domājam, ka, izdodot Ministru kabineta noteikumus, viss izmainīsies. Viņasprāt, galvenais, kas skolotājiem ir jāiemāca bērniem, ir pašmācīšanās prasmes, jo digitāli mācīsimies arvien vairāk.
Valstij ir jāveic pasūtījums, cik skolotāju vajag, kā arī jāstrādā ar vidusskolēniem, lai viņus "ievilktu" profesijā, ierosināja I. Grigorjevs.
"Beigt skatīties uz skolotājiem kā uz upuriem un nabadziņiem. Kamēr turpināsim šo retoriku, tikmēr jaunos skolās nedabūsim," sacīja O. Kaulēns. D. Namsone piekrita, ka nabadziņa tēls ir kā bumerangs un nodara milzīgu kaitējumu.
"Jaunajiem skolotājiem svarīgs atbalsts no skolas vadības. Ja tā nebūtu, tad diez vai es turpinātu ceturto gadu strādāt skolā," atzina Kandavas Kārļa Mīlenbaha vidusskolas dabaszinību skolotāja Danuta Eva Bite.
Savukārt R. Vectirāne nākotnē skolā vēlētos redzēt katra bērna attīstības dinamiku, ne tikai skolas vai klases, bet skolu - kā mācīšanās organizāciju.
