Vēstures zinātņu doktors, Valsts izglītības satura centra vadītājs Guntars CATLAKS intervijā Neatkarīgajai raksturo gaidāmo izglītības satura reformu, tās nepieciešamību un mūsu gatavību tai.
- Jūs esat teicis, ka izglītības satura reforma ir kļuvusi par obligātu laikmeta prasību. Taču, ja runa ir par kompetencēs balstītu izglītību, tad tā, manuprāt, bijusi laikmeta prasība vienmēr un jebkurā laikā. Bet, ja tas tā kaut kur nav, tad, manā izpratnē, par kvalitatīvu izglītības sistēmu attiecīgajā valstī nav ko runāt.
- Maza atkāpe… Es esmu vēsturnieks. Vēsture mani ir interesējusi vienmēr. Esmu vienmēr lasījis, pētījis, interesējies… Un es negribētu teikt, ka kompetenču pieeja - tāda, kādu mēs to tagad aprakstām - ir bijusi vienmēr. Jāskatās uz konkrētu laikmetu. Un - nav tādas abstraktas lietas kā laba izglītība.
Laba izglītība vienmēr ir vairāk vai mazāk atbilstīga tam laikmetam, tām vajadzībām un prasībām, ko šis laikmets cilvēkiem izvirza, lai viņi būtu laimīgi, spēcīgi, varoši… Tas, kā mēs šodien saprotam izglītību gan formas, gan satura ziņā, pēc būtības ir XIX gadsimta otrās puses sabiedrības modeļa attēlojums. Fabrika. Industriāla rūpnīca, konveijera princips. Konveijeru Fords izgudroja mazliet vēlāk, bet idejiski tas jau bija tas pats. Cilvēki lielā mērā darbojās atbilstoši teicienam - kā skrūvītes kaut kādā lielā mehānismā. Mēs jau labu laiku tur vairs neatrodamies.
- Tomēr es uzskatu, ka tas, kas tagad nosaukts par «izglītības sistēmas reformu», labākajā gadījumā ir pieklājīgs apzīmējums izglītības sistēmas krīzes pārvarēšanai.
- Loģiski, ja sistēma ilgstoši neatbilst laikmeta prasībām, ja cilvēkiem dzīvē vajag kaut ko citu, nekā māca skolā, tad to vienā brīdī var saukt arī par krīzi. Bet - tā nav krīze, jo pārmaiņas notiek nepārtraukti.
- Bet vai tam, ko jūs gribat paveikt, ir kāds teorētisks pamats?
- Ir garš autoru saraksts. Pamatā viņi savas atziņas balsta uz to, ka mūsdienu skolēni mācās citādi, uztver pasauli savādāk un arī dzīvē viņiem tomēr būs vajadzīgas citas prasmes, iemaņas un kompetences, nekā mēs tradicionāli esam pieraduši par to domāt.
Turklāt - OECD pētījumi. Tie šobrīd ietekmē izglītības politiku visvairāk.
- No otras puses - vai ir bijis nopietns, aptverošs esošās sistēmas audits? Kur to var redzēt?
- Pamats mūsu darbam, pamats šai izglītības satura reformai, protams, ir Izglītības attīstības pamatnostādnes 2014.-2020. gadam. Tās ir pieejamas. Šo pamatnostādņu izstrādes gaitā tika veikta virkne dažādu pētījumu. Mēs šeit, centrā, ar akadēmiskiem pētījumiem nenodarbojamies. Mēs strādājam ar izglītības saturu, mēs nedarbojamies ar skolu tīklu, ar tehnisko vai finansiālo izglītības pusi.
Izglītības un zinātnes ministrija pēdējos desmit gados ir pasūtījusi daudzus pētījumus. Tomēr Latvijas akadēmiskais potenciāls šajā jomā nav neierobežots. Proti - Latvijā, salīdzinot ar pedagoģijai un izglītības politikai kopumā pievērstajiem starptautiskajiem pētījumiem, nav tādas kapacitātes. 2016. gadā IZM pasūtīja apjomīgu salīdzinošu pētījumu par izglītības satura organizāciju pasaulē un Latvijā, kuru izmantojam jaunā satura izstrādē.
- Tādā gadījumā - cik skaidra šī reforma patlaban ir skolotājiem? Vai viņiem šobrīd ir skaidri vismaz galvenie aspekti, kas to raksturo?
- Mēs esam mēģinājuši to visu konsekventi skaidrot. Pats esmu par to runājis kādās 50 konferencēs. Galvenais - pieejas maiņa mācību procesam. Arī tas vairs nav nekas jauns. Mēs sākām par to runāt jau deviņdesmito gadu vidū… Par to, ka jāmāca cilvēks kā viens veselums, ka pieejai izglītībā jābūt centrētai uz bērnu… Pieejas maiņa. Skolotāju sadarbība. Proti - skolotāji, kuri māca savus priekšmetus vieniem un tiem pašiem bērniem, regulāri tiekas un savstarpēji plāno, ko un kā viņi bērniem māca. Lai nebūtu tā, ka katrs māca savu priekšmetu, bet viņam nav ne jausmas, ko dara kolēģis matemātikā, kolēģis bioloģijā vai dabas zinībās. Patlaban pieeja ir fragmentēta, kā teicu, veidota pēc konveijera principa. Katram sava funkcija. Skolotājs savu izstāsta, labākajā gadījumā, dod atbilstošus uzdevumus skolēniem, bet strādā atrauti.
Īsi sakot - mēs šo saturu veidojam tā, lai bērns gūtu pilnīgu priekšstatu par pasauli un nevis tikai apgūtu, teiksim, fiziku kā teoriju.
Zināt - ir divas galējības. Jūs varat zināt visu par neko vai neko par visu. Vienmēr ir jāatrod tas pareizais vidusceļš, lai ir gan pietiekami dziļi, gan pietiekami plaši… Un šobrīd mēs esam pārāk tālu tajā spektra galā, kur ir - mazliet par visu. Tā tas saturs līdz šim ir būvējies. Ņemot klāt un klāt, un klāt… Es pats esmu vienpadsmit gadus strādājis skolā. Es zinu, kā tas bija, kad nezināju, ko citi darījuši savās stundās. Es biju autonoms. Pats par sevi.
- Bet skolotāji, ar kuriem runāju, pirms nākt pie jums, teica, ka patlaban ir zināmi atsevišķi, iespējams, pārdomāti veidoti, gabaliņi, bet nav zināms, kā tas saliksies kopā. Caur standartu netiek veidota saskare starp priekšmetiem…
- Tā ir bijis līdz šim. Taču tas ir tehnikas jautājums, un šobrīd projekta eksperti, mēs tiešām strādājam, kā jūs sakāt, pie dažādiem, pie saviem gabaliņiem. Viņi nevar strādāt visi kopā vienā auditorijā… Mūsu uzdevums ir to visu salikt kopā pārskatāmā, strukturētā veidā. Mēs to centīsimies paveikt, cik labi varēsim.
- Kādam jābūt rezultātam 2022. gadā? Vismaz skolās, kuras aptver pilotprojekts?
- Rezultāts vienmēr būs tie reālie cilvēki, kuri iegūs izglītību. Mēs raugāmies uz jaunajiem standartiem un jaunajām vadlīnijām kā uz principiāli cita veida dokumentiem. Tie būs uzrakstīti cilvēkiem saprotamā veidā.
- Bet, iespaidojoties arī no konstatācijas, šķiet, pēdējā OECD pētījumā, - Latvijas izglītības sistēmā ir stagnācija, man rodas jautājums: vai Latvijā maz ir kam šo reformu īstenot, kā jūs uzsverat, principiāli citas pieejas līmenī? Vai ir vajadzīgais skaits skolotāju, cilvēkresursu, kuriem pašiem būtu pietiekama, piemēram, sociālā un pilsoniskā vai kultūras izpratnes kompetence, ar kādu jūs vēlētos apgādāt bērnus?
- Projekta ietvaros mēs esam par to daudz runājuši un strīdējušies. Arī projekta ietvaros ir cilvēki, kuri uzskata, ka Latvijas skolotāji nav gatavi kaut ko tādu paveikt. Bet, atvainojiet, manuprāt, tas ir diezgan retorisks jautājums. Ko tad mēs darīsim? Iznāk kā anekdotē, kur, domājot par jebko, bija divi scenāriji. Reālistiskais un fantastiskais. Reālistiskais - atlidos citplanētieši un izdarīs kaut ko mūsu vietā. Fantastiskais - mēs paši saņemsimies un kaut ko paveiksim.
Jūs nevarat algot vislabākos OECD vai Eiropas Komisijas ekspertus, kuri atbrauks un uzrakstīs mums jauno saturu. Viņiem tomēr ir jādzīvo šajā zemē, jārunā šajā valodā un jāsaprot, par ko mēs domājam, kas mums sāp, kas mums patīk, kas mums nepatīk. Izglītības saturu var veidot tikai cilvēki no savas valsts. Protams, viņi var ļoti daudz mācīties no citiem. Es negribētu piekrist tam, ka mums nav šo cilvēkresursu… Kad mēs sludinājām atlasi projektam, pieteicās vairāk nekā 600 cilvēku. Apmēram divi uz vienu vietu.
- Bet tas, ko jūs gribat, būtībā ir jauna izglītības paradigma. Cik tad īsti no visas pedagogu masas spēj domāt tās kategorijās?
- Protams, cilvēki ir dažādi. Bet viņi mainās. Arī domājot, runājot šajās darba grupās. Viņi paši mācās. Tā ka - es tomēr raudzītos uz šo procesu optimistiski. Mums ir ļoti daudz radošu cilvēku. Gan jaunu, gan pieredzējušu. Gan no skolām, gan no augstskolām. Tie cilvēki, kuri šobrīd piedalās, tiešām ir ļoti domājoši un radoši. Projekta ietvaros tiks izglītoti 6000 pedagogi.
- Un tomēr - vienlaikus pastāv arī aptverošas skeptiskas konstatācijas. Piemēram, Latvijas Pašvaldību savienības vecākais padomnieks Māris Pūķis intervijā Neatkarīgajai (21.05.2017.) teic, ka pašvaldībām būs vairāk jāiejaucas tieši izglītības saturā. Jo cilvēki, kuri ir izmācīti, nav konkurētspējīgi tirgū. Lielākā problēma - gudri uzņēmēji, kuri spēj piedāvāt patiesi inovatīvus risinājumus. Nevis tie, kas strādā uz lēto darbaspēku.
- Jā, es varu tam piekrist. Un mūsu kompetenču izglītības saturā viena no caurviju kompetencēm, kas jāapgūst, ir uzņēmēja spējas kompetence. Tā prasa arī šo konkurences, inovācijas spēju. Protams, standartā un vadlīnijās mēs aprakstīsim šīs kompetences, aprakstīsim, kā tās būtu jāapgūst atsevišķās saturiskajās sadaļās. Taču - strādās un mācīs cilvēki. Rezultāts būs atkarīgs no pedagogu pieejas, attieksmes un prasmēm, kas mums Latvijā ir. Vislabākais dokuments pats par sevi to darbu neizdarīs. Tas var tikai iedot priekšstatu, redzējumu un izpratni par to, kā un ko darīt. Būtībā darbs notiks skolās un to darīs tie, kuri šobrīd sistēmā strādā.
- Tomēr pagaidām man šķiet, ka jūs šo dokumentu gatavojat pamatā kā birokrātisku direktīvu, nevis reālajā vidē efektīvu rīcības stimulu. Te atcerējos Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas direktores Ilzes Vilkārses sacīto: «Skolotāji tomēr ir izpildītāji. Izpilda pasūtījumu no valsts. Cik valsts slikti pasūta, tik slikti skolotāji izpilda» (14.01.2017., lsm.lv).
- Ja cienījamā kolēģe tā ir teikusi, tad tam es nekādi nevaru piekrist. Ja skolotājs ir tikai izpildītājs, tehniķis, tad… viņš nav profesionālis. Jo profesionālis atbild ne tikai par izpildi, bet arī par rezultātu. Par procesu. Ja mēs raugāmies, un es noteikti raugos uz skolotāju kā profesionāli, tad profesija atšķiras no tehniskas izpildīšanas ar to, ka profesionālis pats izlemj, ko un kā darīt. Un - atbild par rezultātu. Tā ir fundamentāla atšķirība. Skolotājs nekādā gadījumā nav tikai izpildītājs. Skolotājs ir radoša personība, un skolotāja, pedagoga darbs apliecina gan mākslu, gan amatu vienlaikus.
Par to, kā valsts pasūta… Protams, cilvēkiem ir atšķirīgi viedokļi, sabiedrībā ir atšķirīgas vērtības… Tad, kad mēs rudenī nodosim sabiedriskajai apspriešanai jaunā satura melnrakstu, protams, sāksies debates. Protams, tajās iesaistīsies arī politiķi. Mediji. Vecāki. Izglītības saturs, kā jūs zināt, ir ļoti politizēts. Sāksies ļoti asas debates. Katrs centīsies ieraudzīt to gabaliņu, kas viņam šķiet nepieciešams… Tas ir risks. Proti - mēs nevaram ļauties būt politiski ietekmēti, cenšoties padarīt šo saturu pieņemamāku visdažādāko sabiedrības grupu viedokļiem.
Jo - saturam tomēr nevajadzētu tapt kā kompromisam. Manuprāt, izglītības saturam jābūt veidotam profesionāli. Tādam, kas balstās teorijā un zināšanās. Nevajadzētu būt tā, ka saturs tiek pieņemts referendumā.
- Tam es piekrītu. Bet, ja notikušajos piloteksāmenos konstatēts, ka galvenās grūtības saistās ar problēmu risināšanu un rīcību nestandarta situācijās, rodas jautājums - vai jūs savu reformas piedāvājumu visiem kaut kādu ambīciju dēļ neliekat augstāk par viņu caurmēra spējām?
- Jā, ir dažādi līmeņi. Faktiski šis jaunā satura piedāvājums ir domāts arī, lai kompensētu tos deficītus, kas mums ir identificēti. Mēs Latvijā atpaliekam, nopietna mūsu problēma ir tā, ka mums ir ļoti maz skolēnu, kuri spēj sasniegt šo piekto un sesto līmeni, kuri, kā OECD to definē, prasa loģisko domāšanu, prasa problēmu risināšanas spējas, redzēt problēmu kopumā un domāt, ko ar to iesākt, nevis tikai atkārtot iemācītas darbības. Mums ir salīdzinoši maz skolēnu, kuri to sasniedz. Bet - tās ir tieši tās kompetences, kuras būs vajadzīgas mūsu cilvēkiem trīsdesmitajos, četrdesmitajos, piecdesmitajos gados mūsu gadsimtā. Jo viņu dzīves sasniegumi būs atkarīgi ne vien no tā, cik viņi spēs atkārtot kaut kādas iemācītas darbības, bet - cik viņi spēs būt radoši, izdomāt kaut ko jaunu. Vai nu kā uzņēmēji, vai arī kā izpildītāji.
- Bet - tas panākams, ja reforma spēs gādāt (par ko es šaubos), lai ikviena spējas tiek attīstītas no tāda līmeņa, kādā tās sākotnēji ir. Visi nav vienādi. Turklāt jūs sakāt - galvenais ir skolēns.
- Protams. Saturs to paredzēs. Protams, ļoti daudz būs atkarīgs no skolotāja gatavības un spējām. Es nesen Parīzē tikos ar Francijas skolotāju sagatavošanas institūta cilvēkiem… Francijā, gatavojot jaunos skolotājus, viena no pamatprasībām ir - katrā stundā skolotājam jānāk vismaz ar trim dažāda līmeņa uzdevumiem. Lai spētu vienlaikus strādāt dažādos līmeņos. Jo - viens izmērs visiem klasē neder.
- Kas, saistībā ar šo reformu, mainīsies augstskolās?
- Projektos augstskolas ir mūsu sadarbības partneri. Protams, augstskolas ir autonomas. Neviens nevar noteikt augstskolu pasniedzējiem, kas un kā viņiem jāmāca. Protams, mēs sagaidām, ka tās augstskolas, kuras īsteno pedagoģiskās, skolotāju sagatavošanas programmas, strādājot projektā, attīstīs topošajos skolotājos tās kompetences un metodiku, ko paredz mūsu projekts.
- Manuprāt, ir jāmaina likumdošana. Ja autonomās augstskolas nav spējušas sagatavot pedagogus, kuri spēj audzināt bērnus reālajai dzīves praksei un valsts nākotnei (jūsu projekts, ja to ņemt nopietni, taču ir futūristisks projekts), tad tām valsts intereses un mērķi jādefinē kā saistoši.
- Šajā ziņā es jums piekrītu. Un arī ministrija tagad strādā pie topošā pedagoga profesijas standarta apraksta, kurā tiks definēts, kādas kompetences ir jāzina, jāprot, jāvar un jāgrib profesionālam pedagogam. Kā mērķi.
Bet tomēr šī autonomija, kā to sasniegt, jāatstāj augstskolu ziņā.
Šobrīd arī skolotājiem ir radošā brīvība - izvēlēties metodes un paņēmienus, kā mācīt. Augstskolu pētniekiem, profesoriem, zinātniekiem, kuri gan māca studentus, gan arī nodarbojas ar zinātni, ir jābūt šai radošajai brīvībai. Pārveidot, attīstīt… darīt kaut ko tālāk. Vienīgais ierobežojums no mūsu puses būs mūsu satura standarts, jo augstskolām jāzina, kas topošajiem skolotājiem būs jāzina. Bet, domājot par to, kā attīstīt šos jaunos skolotājus, kādas kompetences un kā viņiem jāapgūst, šo brīvību izslēgt nedrīkst.
- Jūs esat teicis, ka šīs reformas mērķis ir kompetenti cilvēki labā sabiedrībā. Bet es ko līdzīgu savu gadu gaitā esmu dzirdējis tik bieži, ka gribas jautāt - vai atkal kārtējais ceļš uz mērķi netiek sākts it kā no kārtējā nulles punkta ?
- Nē! Nedomāju. Tas nav tikai jautājums par pētījumiem vai teoriju. Mums ir nu jau vairāk nekā divdesmit gadu pieredze, veidojot izglītības sistēmu neatkarīgā Latvijā. Mēs esam gājuši diezgan pēctecīgi un sistēmiski. Tas varbūt ir garākas sarunas temats. Es saskatu loģisku attīstību. Deviņdesmitajos gados mēs vispirms sākām ar satura informatīvo maiņu. Deviņdesmito gadu vidū mums radās izpratne, sapratne par to, kā demokrātiskā sabiedrībā jāmaina pedagoģiskais process. Pirmais radikāli jaunais pamatizglītības standarts tika izstrādāts 1999. gadā, kurā lielā mērā jau iezīmējās šī koncepcija par to, ka ir vērtības, ka ir zināšanas un ir prasmes. Protams, šis standarts bija deklaratīvs. Tas bija diezgan virspusējs, tas aprakstīja diezgan labus mērķus un nodomus, bet tam trūka, teiksim, aparāta vai mehānisma, kurš parādītu, kā tos mērķus īsti var sasniegt. 2005., 2006. gadā tapa pašreizējais satura standarts. Mēs diezgan secīgi ejam pa desmitgadēm uz priekšu un katru reizi ejam dziļāk un pamatīgāk. Apmēram tajā pašā konceptuālajā paradigmas maiņas virzienā. Tā ka - šobrīd ir uzkrāta pieredze un cilvēki, kuri sistēmā strādā, ir auguši un mainījušies. Gan skolotāji, gan satura veidotāji, gan pētnieki augstskolās. Ļoti daudzās skolās Latvijā patiesībā jau nodarbojas ar kaut ko ļoti līdzīgu kompetenču pieejai. Mēs esam sasnieguši kritisko masu, domājot par cilvēku skaitu un pedagogu skaitu, kuri strādā vai vismaz domā šādā veidā, pret kopējo masu. Mēs šobrīd saprotam arī to, kādā veidā šis jaunais saturs būtu jāapraksta, lai tas būtu praktiski pielietojams un izmantojams reālajā mācību procesā. Ne tikai, ja cilvēks ir ģeniāls un pats visu izdomājis, bet tā, lai šī metodika būtu praktiski pieejama jebkuram Latvijas skolotājam.