Sieviete – automehāniķe? Kāpēc ne

Gribam to vai ne, bet Latvijā pastāv iedalījums sieviešu un vīriešu profesijās. Pieņēmumi, kuras profesijas ir vīrietim, kuras sievietei piemērotākas, maz ticams, ka izzudīs pavisam. Arī automehāniķe Anta Baidekalne atzīst, ka ir nemitīgi jācīnās ar stereotipiem, lai pierādītu apkārtējiem, ka arī sieviete tomēr var būt mehāniķe.

«Doma kļūt par automehāniķi veidojās pamazām. Pamatskolas laikā bieži ar brāli skatījāmies auto raidījumus. Ar manāmu uztraukumu, bet ar nepārvaramu interesi devos līdzi tētim un brālim uz garāžu, jo gribējās kaut ko paskrūvēt un uzdot neskaitāmus jautājumus, mēģinot saprast - kā tas auto ir uzbūvēts. Tajā pašā laikā cīnījos ar savām domām, ka es taču esmu meitene un vai tiešām spēju sevi ieraudzīt tehniskā nozarē? Tomēr pamatskolas pēdējā klasē Ēnu dienā pārkāpu pāri savai nedrošībai un devos uz autoservisu. Atbraucot mājās, ne tikai es pati, bet arī mana ģimene saprata, ka tā būs mana sirdslieta. Es vienkārši staroju - atminos, ka pat rokas trīcēja no tās sajūsmas, ka vēlos būt daļa no tā visa.

Privāts arhīvs

Ģimene pret manu profesijas izvēli bija noskaņota pozitīvi, jo kas gan var būt patīkamāk, kā redzēt sev tuvu cilvēku, īstenojot savu sapni. Draugi jau bija pieraduši pie manas intereses par tehniku, līdz ar to viņiem tas nebija pārsteigums. Tomēr pamatskolas skolotāji savu izbrīnu neslēpa, jo skolā biju teicamniece. Stājoties Rīgas Valsts tehnikumā un iesniedzot dokumentus, bija manāms nepārprotams izbrīns par manu izvēli apgūt automehāniķa profesiju. Patiesībā jāatzīst, ka līdz pēdējam brīdim vēl šaubījos un baidījos, mēģinot sevi pārliecināt - ko tad es, meitene, tādā profesijā! Bet savu lēmumu nekad neesmu nožēlojusi,» uzsver Anta.

Strādā kopš 2. kursa

Viņa profesiju apguva četros gados, saņēma diplomu par vispārējo vidējo izglītību un kvalifikāciju - automehāniķe. «Atminos, ar cik lielu aizrautību devos uz tehniskajiem mācību priekšmetiem. Praktiskās nodarbības - metināšana, metāla apstrāde, virpošana, auto apkope un citas - man šķita vissaistošākās,» stāsta Anta.

Darba tirgū viņa sevi pieteica jau 2. kursā un sāka strādāt tīkamajā nozarē. Pirmā darba vieta bija KEMI Service, kur Anta bija auto rezerves daļu pārdevēja, pēc tam kļuva par autoservisa meistari pieņēmēju, taču, beidzot tehnikumu, radās iespēja strādāt motoservisā, līdz ar to viņa bijusi arī motomehāniķe. Pašlaik Anta strādā APE Motors kā auto rezerves detaļu speciāliste pārdevēja.

Bez grūtībām neiztikt

«Ikdienā, protams, neiztikt arī bez grūtībām, bet, manuprāt, tām ir jābūt neatņemamai sastāvdaļai ceļā uz sasniegumiem. Viss atkarīgs, kā mēs paši uz tām raugāmies un vai spējam atrast risinājumu. Vislielākais šķērslis manā ikdienā, ar ko sastopos, ir cilvēku radītie stereotipi, proti, «sieviete no tehniskām lietām neko nesaprot». Ik pa laikam klienti mēdz pajautāt, vai es tiešām spēšu viņiem palīdzēt un vai es saprotu kaut ko no tehniskām lietām, taču manā gadījumā tas ir tikai pirmais iespaids. Šīs situācijas vērtēju kā iespēju salauzt kāda izdomātos stereotipus. Un, ņemot vērā, ka darbā pārsvarā ir pastāvīgie klienti, esmu savu kompetenci pierādījusi un bez jebkādām šaubām sadarbojamies. Nereti arī gadās, ka vīrietis no automobiļu uzbūves faktiski neko nesaprot un ar grūtībām paskaidro, pēc kādas auto rezerves daļas viņš ir ieradies, tāpēc varu apgalvot, ka stereotipi mēdz būt pārspīlēti un maldīgi. Patiesībā mums katram pašam jātiek galā ar sabiedrībā izveidotajiem stereotipiem. Kad paši iekšēji spēsim būt pārliecināti par savu izvēli, mēs ar savu ticību un darbiem arī pārējiem liksim to pieņemt.

Nereti saskaros ar tehniskām grūtībām - nestandarta situāciju risināšanu. Atzīšos, ka šie gadījumi man patīk visvairāk, jo rodas gandarījums, ka esmu spējusi palīdzēt, neraugoties uz to, ka situācija šķita bezcerīga. Darbā pozitīvismu dod arī vide un sastaptie cilvēki, komunikācija ar viņiem.»

Pieprasījums pēc zināšanām

Anta savu nākotni noteikti saista ar mehānikas nozari, tāpēc nākotnes plānos viņa ietvērusi arī domu par mācīšanos. «Konkrēta plāna pašlaik nav, tomēr esmu ieinteresēta dažās mācībās pieaugušo izglītības projektā, ko nesen uzsākusi Valsts izglītības un attīstības aģentūra. Ņemot vērā plašo mācību programmu klāstu un Eiropas Savienības fondu un valsts līdzfinansējumu, uzskatu, ka šī ir ļoti pieejama un lieliska iespēja, ko vajadzētu izmantot katram! Dzīve ir kā nebeidzams kāpiens kalnā, un mums katram ir dota iespēja izvēlēties, kā mēs tur nokļūstam. Izglītojoties, padarot sevi konkurētspējīgāku un pilnvērtīgāku esošajā darba tirgū, speram soli tuvāk virsotnei. Vienmēr esmu gribējusi iemācīties metināt. Mājaslapā www.macibaspieaugusajiem.lv jau noskaidroju, ka pieaugušo izglītības projekts dod iespēju to apgūt. Kārtējais pakāpiens tuvāk virsotnei! Cilvēkiem, kuri zina, ko grib, tomēr jūt nedrošību vai nav pietiekami pārliecināti, varu apgalvot - kamēr nepamēģinās, tikmēr neuzzinās! Iespējas vienmēr ir, tās tikai jāmeklē.