Dikskusija: No šī ļoti politizētā reformas varianta jātiek vaļā

© Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Divdesmit septītajā jūnijā Baltijas Starptautiskajā akadēmijā (BSA) notika varas iegribai – lai mācības arī privātās augstskolās notiktu valsts valodā – veltīta diskusija. Informēju: privātās augstskolās mācās teju katrs piektais Latvijas students, 15–16 tūkstoši; katrs 3.–4. students privātās augstskolās ir ārzemnieks.

Krievu valodā (ņemot vērā bilingvālo apmācību) studē 5-7 tūkstoši; privātajās augstskolās strādā vairāk nekā pusotrs tūkstotis pasniedzēju un darbinieku; saskaņā ar Certus 2016. gada pētījumu, 5400 ārzemju studentu ir ienesuši valstij 148 miljonus eiro; tikai piecas privātās augstskolas ir samaksājušas nodokļos (arī vietējos budžetos) vairāk nekā četrus miljonus eiro.

Diskusija bija ļoti plaša. Te sniegšu tik vien kā subjektīvi izvēlētu atziņu, viedokļu, argumentu kopumu. To vajadzētu dzirdēt Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) ļaudīm. Taču varas pārstāvjus es BSA diskusijā ne redzēju, ne dzirdēju. Neesmu dzirdējis arī, ka pirms attiecīga lēmuma pieņemšanas būtu notikusi kāda IZM polemika ar privātām augstskolām. Taču prezidents grozījumus Augstskolu likumā ir jau izsludinājis. Manuprāt, viņš ir atļāvies muļķību. Lūk, ko par to domā privāto augstskolu pārstāvji, kuru sacīto te pamatā necitēju, bet pārstāstu.

Baltijas Starptautiskās akadēmijas (BSA) senāta priekšsēdētājs Staņislavs Buka:

TNS aptaujas liecina, ka 47% Latvijas iedzīvotāju atbalsta valodu daudzveidības saglabāšanu un krievu valodas tiesības tikt izmantotai Latvijas mācību iestādēs pilnā apjomā.

Taču šis tagad slavenais Augstskolu likuma pants... tas nav stāsts par krievu valodu. Un pat ne par angļu valodu Latvijas Republikā. Vai šie grozījumi veicinās izglītības eksportu? Vai tie vairos mūsu augstskolu konkurētspēju? Mēs taču esam pieņēmuši par savu Eiropas Savienības (ES) devīzi: Vienoti daudzveidībā. Tā ka - šis nav stāsts tikai par ārzemju studentiem, bet arī par to, kādas šī procesa sekas piemeklēs Latvijas studentus, viņu ģimenes, emigrāciju un atgriešanos...

Mēs jautājām Latgales lielāko pilsētu mēriem, kā viņi uztver šo ieceri. Mums ir viena filiāle Daugavpilī, otra Rēzeknē... Pamatā izmantota tiek krievu valoda. Piemēram, Rēzeknes mērs teic, ka mūsu filiāles slēgšana radīs pilsētai zaudējumus. Taču - tur ir arī TSI, ISM, ISEB... filiāles. Tajās ieguldīti daudzi simti tūkstošu eiro. Tāpēc, ka mēs savulaik adekvāti uztvērām IZM vadītāju signālu - izglītības eksports ir mūsu stratēģiskais mērķis. Tas ir ierakstīts koalīcijas līgumā. Bet izrādās - to, kas rakstīts uz papīra un ko nevar izcirst ar cirvi, var izmainīt, pārlasot likumu...

Parīzē 24. un 25. maijā (20 gadus pēc Sorbonas deklarācijas parakstīšanas) tikās tie 48 valstu ministri, kuri atbild par augstākās izglītības sistēmu. Ne tikai tāpēc, lai fiksētu progresu, kāds panākts ES augstākās izglītības jomā, bet arī lai uzsvērtu akadēmisko brīvību un godaprātu. Institucionālo autonomiju. Sabiedrisko atbildību. Bet - ko atļaujamies mēs, kad pēc vienotā Parīzes komunikē parakstīšanas vēl nav pagājis pat mēnesis? Mēs sākam nodarboties ar likumdošanas bāzes transformāciju.

Eiropas Komisija savulaik izvirzīja uzdevumu - iespēju sazināties dzimtajā un vēl divās valodās. Tā bija Boloņas deklarācija (2002. g.).

Bet šodien mēs nevaram atrast nevienu IZM vai koalīcijas partiju, kuras 20. jūnijā draudzīgi nobalsoja par šiem grozījumiem, argumentu. Kāpēc tas jādara, kāpēc jāatņem tiesības privātajām augstskolām?

Lai cik savādi liktos, pozitīvs impulss savulaik nāca no divām sievietēm - Baibas Rivžas un Inas Druvietes. Saprotot pasaules tendences, viņas savulaik sniedza atbalstu augstākās izglītības attīstībai, rēķinoties ar tās eksportu. Un šajā laikā ārzemju studentu (tajā skaitā - krievu valodā studējošo) skaits dažās valsts augstskolās pieauga desmitiem reižu. Mūsu privāto augstskolu studenti stipendiju nesaņem. Lai arī ES valstīs, arī Lietuvā, Igaunijā vai Polijā viņi to saņem. Turklāt tie, kuri brauc pie mums mācīties krievu valodā, grib saņemt Eiropas diplomu un kļūt konkurētspējīgāki ne tikai savu valstu darba tirgos, bet arī ES darba tirgū.

Taču ministrija nāk ar ideju - ja jau mēs īstenojām reformu skolās, tad tas pats mums jāveic arī augstskolās. Bet - te nav nekādas loģiskas saiknes. Pirmkārt, kāds sakars ārzemju studentam ar reformu mūsu skolās? Viņi ir gatavi mācīties citā valstī atbilstošā valodā un ir gatavi par to maksāt. Tātad - šis arguments neder. 2017. gadā Augstākās izglītības padomē (AIP) tika apspriesta svešvalodu izmantošana augstskolās. No 12 padomes locekļiem 11 bija par. Viens, uzminiet kurš - pret. Tad kāpēc AIP to neatskaņoja kā oficiālu nostāju? Kāpēc klusē Studentu padome, kas ir viena no Parīzes komunikē parakstītājām?

Saeimas deputāts Igors Pimenovs. Es neuzskatu sevi par speciālistu minoritāšu izglītības jomā:

Taču situācija ir veidojusies tā, ka dažos likumos esmu iestidzis. Un - tā situācija, kāda ir patlaban, periodiski atkārtojas. 2011. gadā tika atvērts Augstskolu likums. Tajā tika viesti grozījumi, kuri ļāva valsts augstskolās pasniegt ārzemniekiem. Pirmajā lasījumā tika pieņemts lēmums, ka mācības var notikt valsts valodā un ES valodās, ja vien pie mums mācās ārzemnieki vai arī tiek pildītas kādas sadarbībai veltītas starptautiskas vienošanās. Es ierosināju izņemt šo ar ES valodām saistīto ierobežojumu un dot iespēju ārzemniekiem pasniegt ikvienā svešvalodā. Atkārtoju - runāts tika par valsts augstskolām. Privātās augstskolas tolaik darbojās bez ierobežojumiem.

Galvenais mana ierosinājuma nolūks bija - paplašināt izglītības eksportu. Ņemot vērā, ka austrumu pusē ir simti studentu, kuri vēlas saņemt diplomu ar zelta zvaigznēm uz vāka. Tas paplašinātu viņu karjeras iespējas. Turklāt - ne tikai Eiropā, bet arī savās mājās - Kazahijā, Azerbaidžānā vai Ukrainā.

Taču, piemēram, Ābiķa kungs iebilda: «Ja mēs akceptēsim šo priekšlikumu, tad mums būs diezgan traģiskas sekas. (..) Kad valsts augstskolās atkal ienāks krievu valoda, līdz ar to vidusskolās vairs nebūs stimula mācīties latviski.» Lūk, tā tiek pamatots liegums izmantot krievu valodu augstskolās. Tajā skaitā - privātajās.

Socioloģijas doktors, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Vladislavs Volkovs:

Godīgi sakot, es neatradu nevienu Latvijas autoru pētījumu, kurš tādā vai citādā pakāpē spētu radīt šiem ar privāto augstskolu pāreju uz mācībām latviešu valodā saistītajiem ierosinājumiem kādu intelektuālu vai informatīvu leģitimitāti.

Latvijā jūs neatradīsiet nevienu likumu, neatradīsiet apliecinājumu tam, ka etniskajām minoritātēm nav tiesību īstenot savu valodisko identitāti. Un - ne tikai privātajā telpā. Faktiski Latvijas likumdošanā nepastāv valodu funkcionēšanas aizliegums pilsoniskās sabiedrības publiskajā telpā.

Jautājums - vai tas ir normāli, ja pilsoniskā sabiedrība pie mums funkcionē dažādās valodās? Vai arī tā ir anomālija? Pirms dažiem gadiem mēs veicām pētījumu. Latvieši, krievi, poļi... Kāda ir jūsu attieksme pret etnisko minoritāšu centieniem saglabāt savu identitāti, savu kultūru? Vairāk nekā 80% sabiedrības to uztver kā normālu vēlmi, kā normālu etnisko minoritāšu vajadzību saglabāt savu identitāti. Turklāt dažādu etnisko grupu attieksmes atšķirības šī procesa vērtējumā bija nelielas.

Tostarp augstskolas, kurās mācības notiek krievu valodā, arī rada Latvijas inteliģenci. Inteliģenci, kurai krievu valoda ir vērtība.

Latvijas Pilsoņu un nepilsoņu savienības priekšsēdētājs Vladimirs Sokolovs:

Pats smieklīgākais ir tas, ka šodien mēs no bilingvālas izglītības atkal pārejam uz monolingvālu. Paradokss. Divdesmit gados apgājām riņķi un atkal speram divus soļus atpakaļ.

Privātās ģimnāzijas Maksima pedagoģe Olga Isakova:

Vēlos atbalstīt savus augstskolas kolēģus un teikt kategorisku nē šodienas tieksmēm regulēt privāto izglītību. Tāda privātas mācību iestādes komercdarbības, tehnoloģiju, mācību procesa regulēšana ir pretrunā ar pašu privātas mācību iestādes tapšanas garu. Jo vairāk - augstskolas.

Jūs droši vien zināt, ka pats universitātes jēdziens, pati tās tapšana pirmām kārtām saistīta ar brīva gara pastāvēšanu. Tāda, kas netiek regulēts no ārienes. Bet regulēšana, kura tiek viesta ne tikai saistībā ar valodu, bet arī citām dzīves jomām, manuprāt, liecina par ļoti bīstamu tendenci. Par tendenci, kas saistīta ar antidemokrātisku mūsu valsts izpausmi visās dzīves jomās. Un - ne jau valoda un ne jau bērnu skaits klasē te ir galvenie, bet tieši šīs antidemokrātiskās izpausmes.

Ikvienu demokrātiskas sabiedrības izglītības sistēmu būtu jāraksturo, pirmkārt, atvērtībai, otrkārt, pieejamībai... Un valstij šie principi ir jānodrošina. Ja tie netiks nodrošināti, mēs liegsim bērniem, vecākiem izvēles iespējas. Tātad attālināsimies no Rietumu civilizācijai raksturīgās demokrātiskās izglītības sistēmas.

Lietas būtība te meklējama ne tikai un ne tik daudz pašā izglītībā. Tā ir vēlme piedabūt mūsu sabiedrību, tā teikt, pakļauties katrai nejēdzīgai, ekonomiski neizdevīgai, Latvijas attīstības aspektā apolitiskai to ļaužu prasībai, kuri šajā mirklī tikuši pie varas. Te var smieties, te var raudāt... Tomēr gribas jautāt - kurš te ņemas tiesāt mūsu nākamās paaudzes?

BSA students Mišels Saads:

Esmu pateicīgs par iespēju mācīties te to priekšmetu, kas man patīk. Pabeidzis skolu, devos uz Holandi un sāku studēt biznesu. Laba izglītība, labs līmenis, man tas padevās, bija labas atzīmes. Bet - tā nebija mana tēma. Es spēju mācīties gan latviešu, gan krievu valodā. Es spēju šajās valodās domāt un varu pārtulkot no tām, ko tik vajag. Angļu valodu es sāku mācīties skolā.

Man absurds ir tas, ka studentu vietā kāds cits lems, kādā valodā viņiem mācīties. Francūži ne sevišķi labi runā angliski, tomēr ar smaidu sniedz mācības angļu valodā. Mums Latvijā tas ir ļoti svarīgs jautājums. Jo cilvēku, studentu lērums brauc šurp ne jau sava prieka pēc, bet gan lai iegūtu izglītību tieši Eiropas valstī. Nav svarīgi, kādi ir viņu personiskie mērķi. Svarīgi ir tas, ka mēs viņiem dodam iespēju mācīties angļu vai, teiksim, krievu valodā. Man ir daudz draugu, kuri brauca mācīties BSA angļu valodā un ir ļoti apmierināti ar to izglītības līmeni, ko akadēmija viņiem sniedza. Tā ir absurda problēma - liegt privātām augstskolām to mācību valodu, ko tās izvēlējušās.

Latvijas vecticībnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Ilarions Ivanovs:

Ir jātiek vaļā no šī ļoti politizētā reformas varianta, kuru tagad redzam. Man ir savāda sajūta. Krievu valoda - svešvaloda, kura nav Eiropas valoda. Runāt krieviski, cik saprotu, top aizliegts. Man ir aizvainojuma, nepilnvērtības sajūta... Tostarp latviešu un krievu attiecību vēsture ir dāsnas savstarpējas bagātināšanās vēsture. Nav mazsvarīgs krievu kultūras, krievu inteliģences iespaids uz Latvijas valsts tapšanu. Taču par to sazin kāpēc netiek runāts. Vien profesors Infantjevs uzrakstīja grāmatu Baltu un slāvu kultūras sakari. Mani senči Latvijā ir vairāk nekā 200 gadus. Mana ģimene ir piedzīvojusi visus tos pārbaudījumus, kuri skāra latviešus, poļus un citas tautas XX gadsimtā. Taču šādas reformas šķeļ sabiedrību.

Vecticībnieki ir ļoti norūpēti, veroties, kas patlaban notiek. Man viens mūsu garīgais tēvs jautāja - vai mums tagad ļauts Dieva vārdu apgūt krievu valodā? Nav saprotams, kādēļ tas viss tā notiek. Taču domāju - tas ir pārejoši. Vēsturē bijis daudz kas līdzīgs, bet cilvēciskā attieksme ir vienmēr uzvarējusi.

RISEBA attīstības prorektors Igors Graurs:

Šis bez visa cita turklāt ir sabiedrības šķelšanas jautājums. Tas skar visus sabiedrības slāņus. Taču to tiecas reducēt vien līdz krievu valodai. Lai gan augstskolās būs arī kolosāli angļu valodas ierobežojumi. Bet - vai tad ne privātās augstskolas lielā mērā gādāja par ārzemju studentu klātbūtni, ar kuru mēs lepojamies? Mēs apliecinājām, ka spējam strādāt. Ārzemju students pats izvēlas, kur mācīties. Un viņš izvēlas mūsu augstskolas. Tāpēc sekas vēlmei iznīcināt mācības angļu un krievu valodā būs - ārzemju studentu zaudēšana. Tas būs kolosāls zaudējums Latvijas ekonomikai.

Tas būs kolosāls trieciens Latvijas prestižam. Vai gan var uzticēties valstij, kura tik viegli maina savus kardinālos likumus? Proti - maina visu izglītības ainu. Deviņdesmito gadu sākumā mēs pelnīti lepojāmies ar to, ka Latvija ir daudznacionāla valsts, kurā trīs valodas faktiski ir norma. Tagad mūs spiež visu reducēt līdz vienai valodai. Tas, atvainojiet, ir noziedzīgi ne tikai attieksmē pret Latvijas krieviem vai krievvalodīgajiem, bet arī pret visiem ārzemniekiem.

Turklāt runā, ka mēs ar šo reformu paši radām situāciju, kad latvieši nezina krievu valodu. Bet, piemēram, tranzīta jomā nākas zināt vairākas svešvalodas. Vismaz divas - angļu un krievu. Tikai ar latviešu un angļu valodu neviens nav mierā.

Un - mums arī ir sava skola. Tajā skolnieks no valsts nesaņem nevienu eiro. Turklāt, neraugoties uz to, ka visu darām par vecāku naudu, esam starp labākajām Latvijas profesionālajām skolām. Bet - likums radīs situāciju, kad vecāki vienkārši nespēs mācīt savus bērnus. Mūsu skolā mācās bērni no astoņām valstīm. Skolu beidzot, viņi kārto eksāmenu latviešu valodā un zina to.

Es ierosinu neapstāties un panākt, lai šie grozījumi tiek atcelti. Kad Šadurska kungs teic, ka šis likums palielinās Latvijas eksportspēju, es nedzirdu nevienu argumentu - kā tieši? Domāju - nekā! Tas ir mans viedoklis.

Filologs Aleksandrs Filejs:

Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka pastāv totāla nesodāmības sajūta. Ja cilvēks kaut ko nozog veikalā, viņš tomēr bīstas, ka viņu agri vai vēlu noķers. Bet valdošā elite ir absolūti pārliecināta par to, ka varēs turpināt Latvijas krievu kultūras pasaules demontāžu un viņiem par to nekas nebūs.

Esmu jauns cilvēks. Šī ir mana zeme. Es negrasos nekur aizbraukt. Es brīvi runāju četrās valodās. Un gribu panākt, lai mani bērni, mazbērni gūtu izglītību savā dzimtajā valodā, lai šī valsts plauktu un attīstītos Eiropas kopienā.

Latvijas Cilvēktiesību komitejas sekretārs Aleksandrs Kuzmins:

Galvenais arguments - šis likums un šie grozījumi neatbilst Latvijas Satversmei un virknei starptautisku saistību. Pirmkārt, Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību paredz brīvu privāto mācību iestāžu veidošanu. Otrkārt - Eiropas Cilvēktiesību konvencija. Ir skatītas lietas saistībā ar mācību valodu Piedņestrā, Ziemeļu Kiprā... Eiropas Cilvēktiesību tiesa konstatēja, ka tur aizliegumi pārkāpj tiesības uz izglītību. Mūsu gadījumam vistuvākais ir Eiropas Padomes Venēcijas komisijas pērnā gada viedoklis par Ukrainas izglītības likumu. Situācija bija analoģiska - priekšroka oficiālajām ES valodām. Venēcijas komisija to nokritizēja.

****

Es pie sava agrāk paustā viedokļa (politisks, neprofesionāls pasākums, t.i. - nav krieva, nav problēmas) te varu piebilst vien to, ka atjaunotās neatkarības laikā pieaugušie un skolojušies ļaudis latviešu valodu pārvalda brīvi. Šodien pamatproblēma tiešām ir ekonomiska. Arī tāpēc, ka to mūsu jauniešu vietā, kurus nespējam atturēt no emigrācijas, augstskolās vajadzētu ienākt uzbekiem, ukraiņiem, baltkrieviem un daudziem citiem. Beiguši augstskolu, saņēmuši labu izglītību, viņi, lai kur arī neatrastos, būs mūsu valsts draugi. Bet mēs gribam viņus izcūkot. Kā vārdā? Ceru, ka uzvarēs veselais saprāts.