Papule: Šuplinskai nav nedz naudas, nedz reformu plāna

Evija Papule: «Ir pārāk neapdomīgi izmantot skolotājus pozīcijas partiju savstarpējā politiskajā cīņā» © Kaspars Krafts/F64 Photo Agency

Par to, cik sekmīgi norit vai nenorit vairākas iesāktās reformas izglītībā, to vadītspēju un partiju politiskajām spēlītēm ar pedagogiem Neatkarīgās intervija ar Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas deputāti Eviju Papuli (Saskaņa), savulaik ilggadēju IZM augsta līmeņa ierēdni, 2004. gada mazākumtautību izglītības reformu līdzautori.

Neatkarīgā: - Kā kopumā vērtējat jaunās varas, jaunās ministres sniegumu izglītības lauciņā? Cik daudz tur ir vairāk vai mazāk veiksmīgs iepriekšējās varas iestrāžu turpinājums, izpildījums, cik savas iniciatīvas, vērtīgas ierosmes?

Evija Papule: - Iepriekšējā valdība izsludināja, manuprāt, pārāk daudz reformu tā vietā, lai koncentrētos uz vienu svarīgāko, tostarp, ekonomiskai attīstībai nozīmīgāko, reformu, kuru tad skatīt, kā tā darbojas kontekstā ar citām, pakārtotām izmaiņām. Visaptverošas izmaiņas mācību saturā nav veiktas kopš 1998. gada, un pāreja uz kompetenču saturu neapšaubāmi ir galvenā prioritāte, kurai vajadzēja koncentrēt visus spēkus. Tā skar bērnus, sākot no pirmsskolas, un beigsies ar izmaiņām augstskolās. Pārmaiņu veikšanai ir jābūt arī atbalsta instrumentiem, kas parasti ir nacionālais vai Eiropas struktūrfondu finansējums. Iepriekš šādām pārmaiņām nekad nav bijis pietiekams finansējums. Vēl, man esot ministrijā, šīs reformas īstenošanai ieplānojām Eiropas struktūrfondu atbalstu vairākām lietām. Jau kopš 2005. gada domājām par kvalitātes monitoringu, kam efektīva, sistēmiska risinājuma nav joprojām. Ar izglītības kvalitāti saistīts arī paredzētais atbalsts bērniem ar mācību grūtībām un talantīgiem bērniem. Visas šīs darbības tika saplānotas kontekstā. Kompetenču pieeja mācību saturā prasa arī citu pieeju skolotāju tālākizglītībai un sagatavošanai, citu infrastruktūru un arī citu klases (arī mācību stundas) uzbūvi, skolēnu skaitu un iespējas, kā mācīties. Bija arī izmaiņas profesionālās izglītības saturā, infrastruktūras modernizācija. Skolu infrastruktūras modernizēšana, protams, saistīta ar skolu tīkla izmaiņām, īpaši vidusskolu posmā.

- Satura reformai vajadzēja iet kopā ar skolu tīkla efektivizēšanu?

- Jā, tās ir savstarpēji pakārtotas.

- Kā pakārtotas šīs citas reformas arī tiek īstenotas?

- Nē, šobrīd ir atvērtas vienlaikus visas problēmas, tajā skaitā vēl speciālā (arī internātskolu) un iekļaujošā izglītība, kur daudz neatrisinātu sociālo problēmu. Nevar visu šo lauku pārraudzīt bez plāna, kā visas šīs pārmaiņas tiks vadītas. Tas atgādina 1995. gada un citas kļūdas, kad, mainot izglītības sistēmu no vienas politiskās iekārtas uz citu, pateica: būs tā, bet ne to, kā pārmaiņas īstenot. Lai sasniegtu rezultātu, pārmaiņas ir jāvada!

Jaunajai ministrei Ilgai Šuplinskai bija jānosaka svarīgākā prioritāte. Ja tas ir izglītības saturs, tad pakāpeniski jārisina jautājumi, kas ar to saistās, nevis tikai jākritizē iepriekš darītais. Arī teikt, ka «es zinu labāk, izdarīšu labāk un ātrāk kā visi pirms tam», ir nepareizi no komunikācijas viedokļa, jo pēc tam ir grūti sarunāt sadarbības partnerus. Reformas izglītībā nevar īstenot viens ministrs, ir jābūt sarunām ar skolām, pašvaldībām. Izņemot iepriekšējo ministru, izglītības ministriem parasti nedod naudu, bet nevar īstenot reformas, ja nav finansiālā atbalsta. Tagad ir ačgārni - prasa īstenot reformas un tikai tad sola naudu.

- Runājot par naudu, neilgi pēc tam, kad izglītības ministre intervijā Neatkarīgajai apgalvoja, ka nepieciešamā nauda pedagogu algu grafika pildīšanai būs, Finanšu ministrija paziņoja, ka nav saskaņojusi attiecīgus noteikumu grozījumus, kuros bijusi virkne nepilnību, trūkusi informācija par skolu tīkla optimizāciju un tajā ieekonomēto. Par ko tas liecina? Ministru nekomunicēšanu, ierēdniecības paviršību, sagatavojot dokumentus, nespēju īstenot reformas, naudas vai politiskās gribas trūkumu?

- Te ir divi aspekti. Domāju, tā ir ministres un ministrijas administrācijas kapacitātes mazspēja, vienlaikus arī politiska spēle. Bet ir pārāk neapdomīgi izmantot skolotājus šajā spēlē, politiskajā cīņā.

- Kas ar ko cīnās?

- Koalīcijas partijas savā starpā.

- Varbūt tiešām naudas nav?

- Ja naudas nav skolotājiem, tad kam ir?

Nevar runāt par to, ka izglītība ir prioritāte, ja nedod nozarei finansējumu.

Saprotu, ka finansējums pedagogu algām tomēr būs, un, ja visu pārējo koalīcijas partiju politiķi JKP saka, ka nauda būs, tad jājautā, kāpēc tā vēl netiek piešķirta, vai no JKP kaut ko gaida pretī?

Bet domāju, ka valdībai ar to tā nevajadzētu spēlēties, jāņem vērā, ka ir pieteikts skolotāju streiks, ko nevajadzētu pieļaut, jo tas varētu izvērsties neprognozējami. Pedagogu vidū pašlaik nejūt lielu optimismu, sparu visam skriet līdzi, jo ir pārāk daudz negāciju, pārmetumu: sākot ar to, ka «esat veci», kaut gan vidējais vecums ir vēl vismaz desmit gadu līdz pensijai. Vai tiešām pedagogiem jāiet pensionēties agrāk?

- Tad jau arī skolotājiem jāpiešķir izdienas pensijas, ja jau pirmspensijas vecuma skolotājus uzskata par nederīgiem, ar trūkstošām digitālajām un vēl kādām prasmēm!

- Jā, un vienlaikus, cilvēki dzīvo ilgāk, līdz ar to visiem jāstrādā ilgāk, sabiedrība noveco, tādēļ nevar teikt, ka šie 50-65 gadu vecie cilvēki ir sistēmai nevajadzīgi. Jo tad nevar gaidīt, ka viņi būs priecīgi, optimistiski, nestreikos...

Ja grib veikt pārmaiņas, pirmkārt, jāmēģina motivēt cilvēki sadarbībai, otrkārt, jādod atbalsts skolotājiem, kas ne vienmēr ir tikai tālākizglītība un interesanti kursi.

Ministrei bija iespējas salikt akcentus, tā vietā viņa pievēršas kaut kam vienam, otram, trešajam... Daudzas lietas izglītībā stagnē arī aplama uzskata dēļ, ka naudas izglītībā ir pietiekami, ka tā ir pārfinansēta.

- Tā nav? Aplami ir arī saistīt pedagogu atalgojumu ar skolu tīkla reformu?

- Tas nav saistāms! Ja prioritāte ir ieviest jaunu standartu, jaunas prasības, prasīt pedagogiem jaunu pieeju, jocīgi ir par to pienācīgi neatalgot. Var teikt, ka skolu ir par daudz, skolēnu klasē - par maz, ka, samazinot skolu skaitu, varēs pacelt skolotāju algas, bet tā nedrīkst domāt, jo algas ir jāpalielina visiem skolotājiem, neatkarīgi no tā, vai viņi māca desmit vai 30 bērnu! Tam vienkārši ir vajadzīgi papildu līdzekļi, citādi pedagoga prestižs nemainīsies, un jauni cilvēki neizvēlēsies profesiju, kurā ir zems atalgojums. Ar zemu atalgojumu valsts arī signalizē, ka tai šo profesiju ne pārāk vajag.

- Šuplinska nedaudz pakoriģējusi iepriekšējās valdības noteikto skolēnu skaitu skolās, to diferencējot dažādās teritorijās. Pašlaik kritērijiem neatbilstot 63% vidusskolu, 43% sākumskolu. Cik liela skolu tīkla konsolidācija var būt efektīva un cik - jau kaitnieciska?

- Kā var ministrija izstrādāt kritērijus, pasakot, ka 60% vidusskolu tiem neatbilst?

- Varbūt jāpadomā, vai pareizi ir kritēriji?

- Tieši tā! Ir kuriozi noteikt neizpildāmus kritērijus un gribēt, lai visi skrien! Vajadzīgs, pirmkārt, pārejas posms, otrkārt, atbalsta mehānisms, treškārt, motivācija. Protams, skolotāji ne vienmēr strādā algas dēļ, bet šobrīd tam ir vitāla nozīme - dzīves dārdzība nesamazinās, sociālekonomiskā plaisa palielinās.

Piekrītu, ka mazās lauku skolas ir jāatbalsta, nav normāli mazu bērnu vadāt pusi dienas autobusos. Uz septembri tiek solīta jauna skolu karte, bet, manuprāt, nav pareizi ministrei no augšas norādīt, kur būt vai nebūt skolām.

- Kur jāiet atbildības robežšķirtnei starp valsti un pašvaldību? Vai valsts, kura, iespējams, kā neatkarīgāks arbitrs, bez nosacīti savtīgas ieinteresētības var labāk noteikt šo tīklu, vai pašvaldībām tomēr uz vietas situācija ir labāk redzama?

- Pašvaldībām, no vienas puses, ir labāk redzams, kur, kurai skolai būt, var vai nevar izvadāt bērnus un cik tas izmaksā, no otras puses - kā var IZM būvēt skolu tīklu, ja ir procesā administratīvi teritoriālā reforma (ATR)? Liela daļa pašvaldību jau 2017., 2018. gadā bija saplānojušas savu skolu tīklu, kas, mainot administratīvās robežas, atkal var mainīties. Reģionālā reforma pašlaik tieši piebremzē skolu tīkla pārskatīšanu, jo, kamēr nav novilktas jaunās robežas, ir grūti plānot, ko tagad reformēt, ko ne. Nevar skolu tīklu būvēt atdalīti no ATR!

- Vēl pieteikts, ka tiks mainīts arī «nauda seko skolēnam» skolu finansēšanas princips.

- Skolotāja atalgojums neveidojas tikai no viena bērna izmaksām, bet no vairākiem parametriem, tāpēc pateikt, ka atcels «nauda seko skolēnam» pieeju, atkal ir tikai virsraksts, jo skolēnu skaits tik un tā būs viens no parametriem. Var jau atvērt veselu kaudzi ar jautājumiem un neko neatrisināt, bet labāk būtu koncentrēties uz galveno prioritāti, protams, pakārtoti risinot arī visu pārējo.

- Nevar jau arī apstādināt citas iesāktās lietas!

- Protams, nē, bet arī efektīvāk jāizmanto ierēdņu un ministrijas kapacitāte. Izskatās, ka ministre viena grib darīt visu un to nespēj! Arī, ja nav atbalsta finanšu izpausmē. Mums ir bijuši ministri, kam nav bijis arī politiskais atbalsts.

- Piemēram, Mārīte Seile.

- Jā. Lai gan viņas idejas bija ļoti labas, bet tās nevarēja īstenot finanšu un politisku iemeslu dēļ. Pašlaik, vismaz vārdos, izskatās līdzīgi. Bet ministres komunikācija ar nozari, ar pedagogiem ir nepiedodami nihilistiska.

- Vēl viena reforma - pakāpeniska pāreja uz mācībām latviešu valodā. Kā jūs kā iepriekšējā - bilingvālās izglītības - modeļa atbalstītāja vērtējat šo lēmumu un gatavību tā ieviešanai?

- Lielākā daļa lēmumu par reformām izglītībā pamatā ir politiski. Kaut vai 1995. gada mazākumtautību skolu reforma, kad Saeima augustā nolēma, ka jau no tā paša gada septembra trīs priekšmeti vidusskolā un divi - pamatskolā būs jāmācās latviešu valodā, kam sekoja 1998. un 2004. gada izmaiņas, kuras bija pakāpeniskas. Pakāpenība nenozīmē to, ka tās ir lēnas vai atliekamas, tā nozīmē jēgpilnu atbalsta pasākumu iedošanu. Iepriekšējā reformā vismaz runājām ar cilvēkiem, uz kuriem tā attiecās, kas netiek darīts pašlaik. Tā ir galvenā taktiskā kļūda - politiķi pieņem lēmumu, bet, kā to īstenot, jūsu problēma, bet rēķinieties, ka jūs kontrolēs, pārbaudīs, ar spēku spiedīs. Tas nemotivē, tostarp tos daudzos, kuriem ir pozitīva attieksme pret pašu reformas mērķi. Jaunieši grib mācīties arī svešvalodās - jābūt aklam, lai to neredzētu. Tas saistīts ar pasaules globalizāciju, to, ka izvēlētajā profesijā viņiem ir vajadzīga svešvaloda, arī strādājot Latvijā.

Par vidusskolu nav diskusijas, bet citādāk, manuprāt, jāskatās uz sākumskolu. Nosakot striktus procentus sākumskolai, bet neiedodot pedagoģiskajam procesam brīvību, mēs ignorējam bērna kā indivīda attīstību, skolotāja profesionālās iespējas atbalstīt bērnu, lai mācības neiesprūstu valodas grūtību dēļ. Bērni no pirmsskolas atnāk ar dažādu sagatavotību, domāšanu, attīstību, ir bērni, kuri jau lasa un prot valodas, un ir bērni, kuri nelasa, - nosakot, ka 1. klasē 50% ir vienā vai otrā valodā, mēs zināmā mērā degradējam pedagoģisko procesu.

- Kā šai brīvībai jāizpaužas? Ļaujot izmantot to pašu bilingvālo metodi?

- Tieši tā! Šīs skolas prot to darīt.

Šī statiskā pieeja neiet kopsolī ar skolu iespējām kompetenču saturā brīvi izvēlēties izglītības programmas un to apguves veidus, tajā skaitā latviešu, angļu vai vēl kādā valodā. Un tam būtu jāiedod resursi! Kad Rīgas Tehniskā universitāte veica pētījumu par profesionālās izglītības izmaksām, atklājās, ka finansējuma nepietiek, lai gan tiek runāts, ka arī tur tiek ieguldīti milzu līdzekļi! Ja nepietiek valstij, tad meklējam, kā var piesaistīt citu finansējumu! Bet skolām jādod lielāka brīvība, kuru pašlaik ļoti ietekmē nenormālā kontrole.

Šī reforma turpina pēc inerces iet uz priekšu, neņemot vērā to, ka tikai vienas valodas izmantošana mācībās ir nevis 21., bet iepriekšējā gadsimta risinājums. Vecāki, kuri, lielākoties paši mācījušies bilingvāli, saka, ka viņiem nav pretenzijas pret to, ka jāmācās latviešu valodā, bet - viņiem ar to nepietiek! Lietojot ģimenē divas valodas, viņi redz valodu prasmju priekšrocības, un viņi grib bērniem nevis tikai nacionālā līmenī starp skolām konkurējošu konkurētspējīgu izglītību, bet tādu, lai var brīvi studēt Eiropā.

- Tajā pašā laikā pētījumi uzrāda sliktākus izglītības rezultātus mazākumtautību skolās. Kādi, jūsuprāt, tam ir iemesli un iespējamie risinājumi?

- Iemesli var būt vairāki, turklāt datus arī var dažādi interpretēt. Liela daļa spējīgo skolēnu no mazākumtautību skolām aiziet uz ģimnāzijām, kur mācības notiek latviešu valodā, daļa bērnu, kam dzimtā ir krievu valoda, kuri ir ar augstāku mācību motivāciju, aiziet uz labajām vidusskolām ar novirzienu izglītības programmām. Būtiski ietekmē arī sociālekonomiskais rādītājs - ja paskatītos, kur ir mazākumtautību skolas, un saliktu kopā ar sociālekonomisko situāciju attiecīgajā teritorijā, iespējams, te arī slēptos atbilde.

Nezinu, vai jaunajā politiskajā mērķī noteiktais 50%, 80% un 100% priekšmetu īpatsvars latviešu valodā nodrošinās augstākus izglītības rezultātus, ja to nesaista ar kompetenču standarta ieviešanu, ja ar pakāpenību saprot šos procentus, nevis laiku sagatavošanās pasākumiem un atbalsta instrumentus. Turklāt, arī iecerētie atbalsta instrumenti ne vienmēr ir pareizi ieviesti. Minēšu kaut vai vienu kuriozu: IZM uzraksta skolām, lai tās atsūta skolotāju sarakstu, kuriem vajag latviešu valodas kursus!

- Būtībā prasa nosaukt tos, kuriem ir nepietiekamas valodas zināšanas, ko skolas nedarīs, baidoties no sankcijām.

- Jā. Labu iniciatīvu var sabojāt ar vienu šādu vēstuli. Visi zina, ka skolas tikai valodas aspektā vien kontrolē divas inspekcijas. Tā arī notiek - mazākumtautību skolās ik mēnesi bija viena vai otra inspekcija. Turklāt, redzu, ka šāda attieksme saskan ar pašreizējo politiķu vēlmi valstī kopumā plašāk izmantot spēka struktūras.

Jā, atbalsts un finanses valodas kursiem ir, oficiālās atbildēs visi pieklājīgi atbild, ka kursi bija noderīgi, bet vai kāds ir aprunājies, vai tie patiesi iedeva kaut ko kompetenču standarta ieviešanai, priekšmeta mācīšanai latviski? Nē! Tie bija valodas kursi! Jautājums ir par saturu! Šiem skolotājiem vajag profesionālo valodu, nevis valodu kā tādu, ir jāiedod tieši viņiem nepieciešamie atbalsta mehānismi. Ārpus oficiālām sarunām pedagogi šaubās, ka šo kursu apguve viņiem palīdzēs mācību stundā. Diemžēl procesā iesaistītajiem cilvēkiem nejautā, ko viņi vēlas. Vaina nav atbalsta trūkumā reformas būtībai, bet ir problēmas ar ieviešanas mehānismu. Bērni ir gatavi, skolotāji redz, ka bērni vēlas apgūt valodas, vecāki arī grib izmaiņas - jautājums ir par profesionālu atbalstu, kompetenta plāna esamību reformu īstenošanai un rezultāta sasniegšanai.

Līdzīgi arī kompetenču satura ieviešanā - nevis uzrunā cilvēkus, bet saka: «Jūs esat veci, esat padomju cilvēki, jūs nezināt, nevarat...»

- Kopumā vērtējot, cik slikti ir ar mūsu izglītības kvalitāti, kāpēc vajadzīgas tik daudzas reformas, vai tās atrisinās galveno problēmu, vai tomēr daļas reformu mērķis nav vērsts tik daudz uz kvalitāti, cik uz ieekonomēšanu vai kādu politisku mērķu sasniegšanu?

- Manuprāt, pārāk dominē ieekonomēšana. Vismaz šobrīd, skatoties uz izglītības politikas kuģi un tā vadītāju, ir skaidrs, ka mērķa nav, nav skaidrības, ko grib panākt pusgada, gada laikā. Deklarācijās ir tikai vispārīgs apraksts, kuram nav seguma, pat pedagogu algām. Ja ārpus kārtas pēdējā sēdē pirms budžeta pieņemšanas tajā iebalso starpbrīdī atrastus 70 miljonus eiro pedagogu algām, tas neliecina par mērķtiecīgu darbību vai deklarācijas nopietnību. Izglītības sistēmai ir jāmainās, bet ir jābūt pirmajām prioritātēm, pakārtotiem uzdevumiem, un varbūt no kaut kā arī jāatsakās. Ja ir skaidrs reformu ieviešanas plāns, ir instrumenti, tad var grozīt likumus, nevis otrādi! Vispirms var grozīt likumus tad, ja ir stabils politiskais un finanšu atbalsts. Bet šobrīd ir pieeja: uztaisi reformas - iedosim naudu! Bet Šuplinskas kundzei nav nedz naudas, nedz reformu plāna, viņa turpina grābt no visa pa gabaliņam, tādēļ acīmredzot viņai veidojas iespaids, ka ir haoss, slikta kvalitāte. Kurš gribēs ieguldīt izglītībā, ja paši daudzinām, ka izglītības un tās reformu vadības kvalitāte ir slikta? Jau virsraksts nav pareizs. Jā, mums ir problēmas, bet sāksim risināt to un to, lai rezultāts būtu šāds! Nosauc prioritāti, piemēram, satura reforma, un strādājam uz to!