Jānis Gardovskis: Ārzemju studenti katru gadu uz Latviju atved ap 15 miljoniem latu

© F64 Photo Agency

Intervija ar Rīgas Stradiņa universitātes rektoru profesoru Jāni Gardovski: par augstskolas akreditāciju, «Oksfordas standartiem», mediķu algām un pateicību kriminalizēšanu.

– Kādu iespaidu uz Rīgas Stradiņa universitāti atstāj nemitīgie skandāli un nesaprašanās studiju akreditācijas jautājumos?

– Studiju akreditācija ir viens no pamatjautājumiem, un tas svarīgs ne tikai augstskolai, bet arī pašiem studentiem un doktorantiem. Akreditēta programma ļauj izsniegt diplomu, kas garantē kādu konkrētu standartu, un akreditācijas process nav formāls, bet arī vērtējošs, un tā ir gan augstskolas, gan studentu vislielākā interese – saprast, ka viņi studē programmā, ko izvērtējuši neitrāli eksperti gan infrastruktūras, gan mācību līdzekļu, gan profesūras ziņā. Mēs iegūstam objektīvu skatījumu uz mūsu radīto produktu – vai tas ir gana labs, vai vēl uzlabojams. Augstskolas nedrīkst iegrimt pašapmierinātībā, sak, mums ir 30 gadu veca, bet laba programma, un mēs esam gatavi to tiražēt arī turpmākos 30 gadus. Labāk tomēr sadzirdēt konstruktīvu kritiku un mēģināt tomēr paveikt savus līdz galam nepadarītos darbus. Ir labi, ka mūsu augstskolā ir simbioze starp blokiem – starp veselības un sociālo bloku, kas visu laiku mums liek domāt par progresu. Mēs taču nevaram saviem topošajiem ārstiem mācīt Pirogova vai padomju medicīnas standartus, kas šobrīd vairs nav pieņemami. Tiem, kuri nāk pie mums mācīties, ir skaidrs, uz kurieni viņi ir atnākuši un kas viņi beigās būs – vai tikai gudri cilvēki, kas zina kaut ko, vai arī viņi būs apguvuši tādas kvalifikācijas un prasmes, lai būtu vajadzīgi darba devējiem.

– Tas ir saprotams. Bet ko jums nozīmē nemitīgās neskaidrības ar akreditāciju? Vai tas nedraud ar to, ka studenti, beidzot augstskolu, saņems tikai lapiņu ar apliecinājumu, ka viņi noklausījušies kaut kādus kursus?

– Ne visas programmas mums ir apdraudētas, gala termiņi to vērtēšanai vēl nav pietuvojušies. Protams, tas ir nepatīkami, ja students, pretendējot uz valsts atzītu izglītības dokumentu, beigu beigās iegūst tikai izziņu par kursu noklausīšanos. Šāda izziņa nedod tādas pašas tiesības kā valstiski atzīts diploms.

– Kāpēc tad šāda situācija tomēr izveidojusies?

– Domāju, tāpēc, ka pārāk ilgi vilkusies valstisku iestāžu nespēja vienoties par kopīgu redzējumu, kādā veidā iet uz priekšu. Vieni domā, ka šo procesu var realizēt tikai ārzemju speciālisti, otri apgalvo, ka mēs paši to varam izdarīt. Protams, paši mēs varam daudz ko izdarīt, taču profesijās, kurās izsniedzam Eiropas atzītu diplomu, mēs vieni nevaram iztikt, sevišķi veselības blokā, kur mēs varam Eiropā konvertēt savas augstskolas diplomu. Tieši tāpēc pie mums studē tik daudz ārvalstu jauniešu. Ja studiju programmas vērtēs tikai pašmāju eksperti, tas nebūs pietiekami nopietni, jo visiem vērtētājiem būs lielāks vai mazāks interešu konflikts – mūsu ir ļoti maz, mēs cits citu pazīstam. Mēs, protams, nevaram uz šejieni uzaicināt visus Oksfordas profesorus un maksāt viņiem miljonus, lai viņi beigās pateiktu, ka, ziniet, līdz Oksfordas standartiem jums vēl ļoti tālu. Paši zinām, ka neesam vēl tādā līmenī, tomēr neitrālu skatījumu no malas mēs gribētu gan.

– Radies iespaids, ka studiju programmu akreditāciju ir kavējusi Izglītības un zinātnes ministrija (IZM).

– Domāju, ka ir daudz savstarpēju nesaprašanos starp IZM, Augstākās izglītības padomi (AIP) un augstskolām. Jau no paša sākuma komunikācija bija nepareiza, kas radīja esošo situāciju. Cilvēkiem ir jāprot sēdēt pie viena galda un sarunāties, tikai tad var pie kaut kā nonākt. Bet ja mēs nevaram... Piemēram, Ziemeļkoreja pasaka: mēs nesēdīsimies pie viena galda ar Dienvidkoreju! Nu, ko tad var sarunāt? Neko! Ja ministrijai ir padomā kādas reformas, tad tai ir jāprot komunicēt ar tiem, kuri spēj darīt, jo jaunus darītājus nezin no kurienes taču neatvedīs. Nav taču mums rezervē turēta kāda jaunā maiņa, kuru tūlīt laidīs pie šprices un kas visu izdarīs pareizi. Kaut kāds kompromiss ar ministriju jau ir panākts, bet varbūt tomēr par to vajadzēja vienoties daudz agrāk?

– Vai jūsu studenti kaut kā reaģēja uz akreditācijas kavēšanos?

– Pirms dažām dienām tikos ar mūsu studentu pašpārvaldi, un tas bija viens no svarīgākajiem jautājumiem, ko apspriedām. Protams, ka studenti par to uztraucas. Tas nav labākais veids, kā attaisnot sešu vai septiņu gadu mācīšanos augstskolā, par ko piešķir vien izziņu par kursu noklausīšanos. Kaut arī mūsu apdraudējums nav tik liels, tomēr satraukums ir par to, ka šis process veļas un veļas – beidzot taču ir jāatrod risinājums, vienojoties par kompromisa variantu, jo bez tā neiztikt.

– Jūs viegli ironiski izteicāties, ka līdz «Oksfordas standartiem mums vēl tālu». Man gan šķiet, ka mums ir arī labas augstskolas. Bet vēl lielāka pārliecība ir par to, ka savulaik – 70. gadu beigās –, piemēram, Latvijas Valsts universitātē studijas bija ļoti nopietnas: mums katru dienu bija četras lekcijas, sestdienās – divas, pēc lekcijām – bibliotēka, arhīvi. Tagad nereti ir tā, ka nedēļā ir pāris lekcijas, pārējais laiks – brīvs. Kas tad tās par studijām?! Savukārt gan padomju laikos – Rīgas Medicīnas institūtā, gan tagad – Rīgas Stradiņa universitātē studijas, manuprāt, arī ir nopietnas.

– Viss atkarīgs no tā, kā attīstās un saglabājas tradīcijas. Var būt dažādas ietekmes, var būt finansējuma samazinājums, un beigu beigās sanāk tās pāris lekcijas nedēļā. Es arī nesaprotu – kā tas var būt: pilna laika studentam vienreiz nedēļā divas lekcijas? Kādam manam draugam meita studēja un līdztekus varēja strādāt pilnu laiku par skolotāju. Tas nav saprotams, no mūsu augstskolas pozīcijām. Jā, arī mūsu studenti kaut kur strādā, bet ne pilnu laiku – tas vienkārši nav iespējams. Nozīmīgi, ko mēs ieliekam studiju paketē, un tāpēc arī ir vajadzīgs neatkarīgs skatījums uz studiju programmu. Cik daudz laika students pavada mācoties? Ja ir par daudz brīvā laika, studijas pārvēršas par viegliem kursiem. Un kādu tad izglītību iegūst studenti? Diezgan paviršu. Varbūt kādam šķiet – ai, cik labi, tik daudz brīva laika! Bet tad, kad neviens šo augstskolas beidzēju nevēlas ņemt darbā vai nevēlas maksāt to naudu, ko viņš grib nopelnīt, viņš sajūt, ka patiesībā ir piemānīts. Tāpēc Eiropas augstākās izglītības koncepcija virzās uz skaidri definētiem studiju rezultātiem: studentam jau no pirmās dienas jāzina, ko viņš iegūs, studējot konkrētā augstskolā, – kādas būs zināšanas, prasmes un kompetences, un rezultātā – kas viņš īsti būs, beidzot augstskolu.

– Kāpēc blakus medicīnai Rīgas Stradiņa universitātē tika ieviestas arī sociālo zinātņu studijas?

– Tas tā ir jau piecpadsmito gadu. Tāds bija tirgus pieprasījums. Bija arī daudz mācībspēku, kas meklēja jaunu vietu, un augstskolai līdz ar to bija iespējas attīstīties. Toreiz tika nospriests, ka ar inženierzinātnēm medicīna īsti neies kopā. Taču ar sociālajām zinātnēm gan varētu būt laba sazobe. Tagad jau ir trīs fakultātes, kas labi iekļāvušās mūsu universitātes sistēmā. Taču nav nevienas valsts apmaksātas budžeta vietas, kaut gan sociālajās zinātnēs mums ir ap 3000 studentu. Šo zinātņu programmas mums ir novērtētas ar visaugstāko kategoriju, tāpēc, domāju, tas būtu pamats valsts apmaksātu budžeta vietu saņemšanai. Ja Latvijā iedzīvotāju paliks mazāk un mēs apaugsim ar mežiem un purviem, tad varbūt sāksim domāt par studiju programmu samazināšanu. Bet skarbā realitāte ir tāda, ka vairāk mēs tiešām nepaliksim, un tad likumsakarīgi vajadzēs sākt domāt par studiju koncentrāciju.

– Pie jums mācās arī topošie žurnālisti un politologi. Kā viņi sazobojas ar mediķiem?

– Ļoti labi! Ir vairāki zinātniski projekti, kur topošie politologi un žurnālisti pieslēdzas medicīniskām tēmām, kur nepieciešamas aptaujas un socioloģiskie pētījumi. Tā, piemēram, Juridiskās fakultātes studenti pieslēdzas veselības aprūpes tiesisko normu pētījumiem un tamlīdzīgi. Tiek pētīts arī agresivitātes indekss: kas tam cilvēkam kaiš, ka viņš raksta tik agresīvus komentārus internetā? Ir katedras, kas strādā gan vienā, gan otrā nozarē: ārstiem, piemēram, tiek mācītas juridiskās pamatzināšanas, lai viņi zinātu, kā rīkoties tajā vai citā juridiski vai ētiski strīdīgā gadījumā.

– Kādreiz esmu dzirdējusi sakām tā: mūsu ārsti ir vislabākie, un, ja viņiem būtu tādi darba apstākļi kā ārzemēs, viņiem līdzvērtīgus mediķus nekur nevarētu atrast, līdz ar to arī medicīniskā aprūpe būtu visaugstākajā līmenī. Vai arī šobrīd tā ir?

– Tam varētu piekrist. Gados, ko studenti pavada augstskolā, sevī ir jāuzsūc milzum daudz zināšanu. Daļa pasaka: es negribu tik daudz mācīties, man tas ir par smagu, es aizeju mācīties citur. Domāju, ka tas ir godīgi. Pateicoties tam, ka mācības notiek ne tikai teorijā, bet arī praksē – slimnīcās, mēs esam saglabājuši pieeju pacientiem, līdz ar to studenti nav attālināti no realitātes un nevēro slimniekus pa gabalu, bet gan kopā ar pasniedzējiem piedalās diagnostikas un ārstēšanas procesā. Tāpēc domāju, ka mūsu studenti ir spēcīgāki par Rietumu studentiem gan praksē, gan teorijā, kaut arī viņiem, iespējams, ir labākas bibliotēkas un plašākas pieejas datubāzēm. Rietumu studenti, domāju, ir labi teorētiski sagatavoti, taču praksē mūsējie ir spēcīgāki. Medicīnā prakse ir ārkārtīgi svarīga, jo diferenciāldiagnoze ir atkarīga ne tikai no studenta apgūtās teorijas, bet arī no praktiskās bagāžas. Tātad – ko tu esi redzējis, ko tu esi ārstējis, ar ko tu vari salīdzināt? Skandināvu studenti šādu pieeju augstu novērtē un paliek pie mums visu studiju periodu: viņi ir integrēti klīnikās, viņiem ir reāla pieeja slimniekiem.

– Kādā veidā jūs dabūjat tik daudz ārzemju studentu savā augstskolā?

– Ārzemju studentus sākām pie sevis aicināt jau 90. gadu sākumā, un pirmās bija gruzīnu grupas, kas studēja krieviski – toreiz tas bija atļauts. Vēlāk, kad ārzemniekiem sākās apmācības tikai angļu valodā, parādījās pirmie arābu studenti, arī no Šrilankas. Šodien pārsvarā orientējamies uz Eiropas tirgiem, un šobrīd 95% ir studenti no ES. Tas ir pietiekami prestiži, ka studenti no ES izvēlas mūsu augstskolu, bet, no otras puses, mēs uzskatām, ka mums ir jāsaglabā arī Austrumu tirgus. Mēs strādājam ar dažādām valstīm, braucam uz izstādēm, mums ir nodaļa, kas profesionāli darbojas šajā virzienā. Valstīs, kurās piedalāmies izstādēs, esam jau labi pazīstami. Kāds mans kolēģis, medicīnas profesors no Vācijas pilsētas Esenes, teic, ka Rīga vāciešiem ir labi pazīstama: daudzu turienes mediķu bērni brauc mācīties uz mūsu augstskolu, uz Rīgu.

Pats galvenais – ārzemju studenti ir apmierināti ar studiju kvalitāti. Faktiski mēs sevi varam dēvēt kā diezgan lielus investorus: ārzemju studenti katru gadu uz Latviju atved ap 15 miljoniem latu. Daļu naudas viņi samaksā par studijām, pārējo iztērē par īri, izklaidēm, transportu, ēdienu: esam aptaujājuši savus studentus, un aprēķini rāda, ka vidēji viens ārzemju students Latvijā mēnesī iztērē ap 850 latu.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"

Svarīgākais