Pagājušajā nedēļā ģimenes ārstu streika gaidās veselības ministre Anda Čakša metās organizēt streiklaužus. Kā potenciālie streiklauži tika izraudzīti rezidenti. Lūk, rezidenti dežurēs ārstu vietā, un ārsti patiesībā nav vajadzīgi. Ļoti iespējams, ka rezidentūra ir lieka un nav nepieciešama. Tā ir tukša resursu šķiešana, jo ārstēt var visi medicīnas augstskolu beidzēji arī bez tālāko oficiālo formalitāšu nokārtošanas. Iespējams, ka šāds ceļš ir pat pareizs. Kara apstākļos kvalifikācijas piešķiršana notika bez ilgām rezidentūrām – ļoti ātri. Tomēr, ja rezidentūras mērķis ir praktiskas pieredzes apgūšana, tad divas darba dienas pirms ārstu streika nebija īstais brīdis rezidentūras sistēmas reformai.
Kāda Neatkarīgās lasītāja ideju streika laikā ģimenes ārstus aizvietot ar rezidentiem salīdzināja ar transporta nozari. Tas būtu apmēram tāpat, ja, sākoties pasažieru autobusu šoferu streikam, attiecīgās nozares vadītājs piedāvātu streikojošos šoferus aizstāt ar tiem autoskolu audzēkņiem, kuri jau ir nokārtojuši teorijas eksāmenu, bet vēl nav nokārtojuši praktiskās braukšanas eksāmenu…
Diemžēl, vērtējot no ārpuses, nav saprotams, vai valsts budžeta līdzekļu izlietojums Veselības ministrijā ir racionāls, saprātīgs un taisnīgs. Latvijas valdībā Veselības ministrija ir struktūra, kura vismazāk atklāj informāciju par valsts līdzekļu izlietojumu. Noslēpumainības ziņā Veselības ministrija pārspēj pat Aizsardzības ministriju.
Viens piemērs. 2017. gadā no valsts budžeta Veselības ministrijai ir piešķirti iztērēšanai 786 miljoni eiro. Valsts budžeta likuma 4. pielikumā par to, kā ir jāiztērē 786 miljoni eiro, ir atsegtas 18 pozīcijas. Viss. Veselības ministrijas mājaslapā par dažiem gadiem (ne visiem) budžeta izdevumi ir atsegti pat 40 pozīcijās. Ne grama vairāk. Būtu saprotami, ja ģeopolitisko izaicinājumu iespaidā Aizsardzības ministrija neatsegtu pilnīgi visas izdevumu pozīcijas. Taču notiek pilnīgi pretējais! Par Aizsardzības ministrijas tēriņiem, kurai 2017. gadā ir piešķirti 450 miljoni eiro, Valsts budžeta likuma 4. pielikumā ir atsegtas 228 izdevumu pozīcijas.
Visi ģeopolitiskie riski ir štrunts pret tiem noslēpumiem, kas ir nomaskēti Veselības ministrijas valsts budžeta izdevumu daļā.
No informācijas drumslām, kuras ir pieejamas, var saprast, ka no 2014. gada mediķu atalgojuma jautājumi nebija Veselības ministrijas prioritāte. Tieši pretēji. Izskatās, ka Veselības ministrijas galvenais uzdevums bija farmācijas nozares virspeļņas nodrošināšana.
2014. gada valsts budžeta izdevumos kompensējamo medikamentu un materiālu apmaksāšanai bija paredzēti 117 miljoni eiro. Taču 2014. gadā par veselības ministru kļuva ar farmācijas nozari cieši saistītais Guntis Belēvičs. Belēviča vadīšanas rezultātā jau 2016. gada valsts budžetā izdevumi kompensējamo medikamentu un materiālu apmaksāšanai pieauga līdz 145 miljoniem eiro (24% pieaugums). Belēviča pēdējā ministrēšanas gadā kompensējamo medikamentu un materiālu izdevumu daļa pieauga līdz pat 21% no visiem izdevumiem veselības aprūpes nodrošināšanai.
2017. gada valsts budžetā Veselības ministrijas izdevumi jau ir par 2,36% mazāki nekā 2016. gadā, lai gan izdevumi par kompensējamajiem medikamentiem ir nedaudz samazināti, tie tik un tā ir lielāki nekā 2014. gadā.
Veselības ministrijas miljonos ir ar abām kājām ir iekāpusi ne tika farmācijas nozare, bet arī celtniecības un citi biznesi. Un tad šajā skaistajā, labi sakārtotajā shēmā pa vidu lien kaut kādi tur streikojoši ģimenes ārsti un kaut ko grib.
Ja ar streikojošo ārstu taurēm varētu iekliegt vēl vairāk miljonu Veselības ministrijas melnajam caurumam, tad būtu labi, bet valsts kase ir patukša.
Tāpēc atbilde uz ārstu streiku nedrīkst būt citu nozaru finansējuma samazinājums par labu Veselības ministrijai.
Racionālai atbildei uz streikiem un protestiem vajadzētu būt skābekļa piegriešanai parazītiem, kas ir tā piezīdušies pie Veselības ministrijas budžeta, ka faktiski jau nožņaudz nozari.
Taču Latvijas politiskajā tradīcijā nav piemēru, kad kāds tiktu atbīdīts no valsts pasūtījumu barotnēm, lai līdzekļus pārdalītu par labu reālo darbu darītājiem.