Latvijas kontrpropagandas feiks

© F64

7. augusta LTV Panorāma sākās ar Eiropas mēroga sensācijas pieteikumu. Norvēģijā sabiedrība ir eksplodējusi no sašutuma, uzzinot, ka 2013. gadā profesors Andrejs Vilks nenozīmīgā seminārā Rīgā esot visai neglaimojoši un aplami izteicies par Norvēģijā īstenoto dzimumu audzināšanas sistēmu. Tiesa, LTV Panorāma tā arī neparādīja kadrus, kuros būtu redzams tūkstošiem demonstrantu liels protests pie Latvijas vēstniecības Oslo, bet gan parādīja rakstu, kas 6. augustā tika publicēts vietnē dagbladet.no.

Norvēģu vietnē publicētā raksta beigās tā autori (Gunnar Thorenfeldt un Tomm W. Christiansen) norāda, ka attiecīgo publikāciju veicināja «pētnieks un tulkotājs» Jānis Zvērs.

Ja LTV Panorāma gribētu būt korekts masu informācijas līdzeklis, tad precīzāks attiecīgā notikuma nosaukums būtu «Latvijas žurnālists panāk Latviju apkaunojoša raksta publicēšanu lielā Norvēģijas medijā».

Tā vietā, lai intervētu raksta tapšanas galveno varoni - Jāni Zvēru, LTV Panorāma intervēja pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica pētnieci Ingu Spriņģi, kura apgalvoja: «Jo tikumības grozījumi ir reāls Krievijas propagandas un šo pustrako vecāku organizāciju rezultāts.»

Profesora Vilka neveiksmīgā uzstāšanās notika 2013. gadā. 2014. gadā par šādu uzstāšanos sašutumu pauda Norvēģijas vēstniecība Latvijā, kura panāca, ka biedrībai Asociācija ģimene tika atņemts Eiropas Ekonomiskās zonas grants - 45 000 eiro. Taču tagad ir jau 2017. gada otrā puse. Kāpēc pēc četriem gadiem ir vēlreiz jāatgādina kāda profesora klamzīga uzstāšanās, par kuru organizācija, kas profesoru iekļāva runātāju sarakstā, jau pirms trim gadiem tika finansiāli sodīta?

Tāpēc, ka 2017. gadā Latvijā jau ir jauni granti un jauni informatīvie pasūtījumi. 2017. gadā visienesīgākais mediju bizness ir valsts finansējuma apgūšana, atmaskojot «melīgo Krievijas propagandu». Lai arvien vairāk un vairāk atmaskotu «melīgo Krievijas propagandu», tiek meklētas arvien jaunas un jaunas Krievijas propagandas izpausmes. Ja pārrok Krievijas trešās šķiras ziņu portālus, tad var atrast visādas dumjības un, tās atmaskojot, to var uzdot par «reālu Krievijas propagandu» (Ingas Spriņģes termins).

Ja noticam Ingai Spriņģei un viņai līdzīgajiem, tad «melīgā Krievijas propaganda» top šādi. Kremlī, Vladimira Putina kabinetā, viens pēc otra ierodas žurnālisti, un Krievijas prezidents katram no viņiem dod svarīgu uzdevumu: «Tu izveido melīgu sižetu per tikumību Norvēģijas bērnudārzos! Tu izveido melīgu sižetu par Norvēģijas skolu seksuālās audzināšanas programmu!...» Utt.

Pēc tam uzdevumus saņēmušie skrien uz TV studijām, lai ražotu un izplatītu melīgos sižetus. Vēlāk melus atkārto un izplata Latvijas vietējie portāli, tos lasa ne tikai vienkāršie lasītāji, bet pat profesori un deputāti, kas piesūcas ar Krievijas propagandu kā grīdas lupata ar netīrumiem.

Cilvēki mīļie! Ļaudis, kuru peļņas avots ir «melīgās Krievijas propagandas» atmaskošana, nodarbojas ar glupībām. Tā vietā, lai patiešām dotu pretsparu Krievijas dezinformācijas straumei, šie Latvijas un citu zemju grantu apguvēji meklē un atmasko neprofesionāļu dumjības.

Gan Latvijā, gan Krievijā, gan Amerikā interneta vietnes cīnās par skatījumu skaita pieaugumu. Lai to panāktu, ir vietnes, kurās strādājošie izzīž no pirksta notikumus vai izdomā sensācijas. Tas papildus summējas ar profesionālisma trūkumu un sociālo tīklu politikas radītā ikviena cilvēka informatīvā burbuļa robežām.

Esmu diskutējis ar Krievijas TV žurnālistiem par profesionālisma trūkumu viņu sižetos par vecāku tiesību atņemšanu Krievijas izcelsmes imigrantiem Norvēģijā un Somijā. Šie ļaudis bija pilnīgi pārliecināti, ka bērnus atņem tikai krievu ģimenēm, un viņi iepleta acis, kad demonstrēju piemērus, ka vēl vairāk bērnu tiek atņemti latviešu, poļu un rumāņu imigrantiem. Kad izmisuma pārņemtie Norvēģijas krievi stāstīja savas rūgtuma pilnās izjūtas par Norvēģijas bērnu tiesību likumiem, tad Krievijas TV vecāku teikto pārraidīja viens pret vienu, ticot intervēto vecāku pieredzei un neizprotot to, ka vecāki daudzus jautājumus uztvēra emocionāli sakāpināti un tos būtiski sagrozīja. Gadījumā ar bērna atņemšanu Lielbritānijā Latvijas valsts piederīgajai Lailai Bricei 2015. g. daudzi Latvijas mediji rīkojās tieši tāpat. Tagad sanāk, ka vēlme nekritiski atbalstīt savējos svešumā ir nevis neprofesionāla (lai gan ļoti cilvēciska) rīcība, bet daļa no «melīgās Krievijas propagandas».

Latvijas propagandisti, masveidā apgūstot kontrpropagandai iedalīto finansējumu, jau ir aizmirsuši, kādas ir Krievijas patiesās informatīvās intereses. Tās var formulēt pat ļoti īsi. Pašlaik Krievijas varai draudzīgajiem medijiem ir jāatbalsta Krievijas prezidenta īstenotā ārpolitika. To nedrīkst kritizēt. Jāatbalsta un jāmeklē fakti, kas pierāda tēzi, ka Krievija atrodas naidīgu valstu ielenkumā, kuru mērķis ir sagraut krievu savdabīgo etnosu. Piemēram, «Ukraina ir neveiksmīga valsts, kura patstāvīgi nevar eksistēt, un to pie dzīvības uztur tikai tie spēki, kas Ukrainu vēlas pārvērst par militāru placdarmu iebrukumam Krievijā» (šī tēze attaisno Krievijas politiku Krimā un Doņeckā).

Viss ārpus šiem tēmu blokiem ir pašdarbība, sensāciju meklēšana utt., kas ir līdzīga jebkuras citas zemes mediju vidē.

Diemžēl, ja kontrpropagandai iedalītā finansējuma apgavēju ālēšanās neatstātu ekonomiskas sekas, tad par to varētu tikai uzjautrināties. Taču no Latvijas valsts līdzekļiem finansēto kontrpropagandas publikāciju blāķi Krievijas varas pārstāvji uztver kā daļu no pret Krieviju vērstās politikas. Tāpēc šīs neprofesionālās rosīšanās blaknes būs mazāki ienākumi Latvijas tranzītā - mazāki kravu apjomi Latvijas dzelzceļā un ostās. Tomēr ir arī laba vēsts. Darba vietu zudumu tranzīta nozarē nedaudz kompensēs jaunās darba vietas kontrpropagandas sektorā.