Valsts institūciju vēlme tērēt daudzus tūkstošus latu juridisko pakalpojumu pirkšanai ir attaisnojama un pat nepieciešama, ja tiek pirkti augsti kvalificētu juristu pakalpojumi šaurā specifiskā nozarē, uzskata Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa.
Saeimas mājaslapā publiskota apjomīga informācija par ministriju, to pakļautības iestāžu un valsts kapitālsabiedrību tēriņiem par juridiskajiem pakalpojumiem. Šajā sakarā Neatkarīgā vaicāja S. Āboltiņai, vai tas ir valstiski pareizi, ka tik plaši tiek izmantoti juridiskie ārpakalpojumi, vienlaikus ministrijām un valsts iestādēm nesamazinot darbinieku skaitu juridiskajos departamentos; kur būtu velkama robeža juridiskajiem ārpakalpojumiem – vai par ārpakalpojumu varētu kļūt arī daļa no konsulārajām funkcijām vai Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes funkcijām, kā arī pielaides izsniegšana valsts noslēpumam; vai ārpakalpojumu līgumu slēgšana ar juridiskajiem birojiem nenozīmē atbildības noņemšanu no ierēdņiem par juridisko darbību sekām.
Uz minētajiem jautājumiem S. Āboltiņa atbildēja ar padomnieces sabiedrisko attiecību jautājumos Gitas Valtenbergas starpniecību: «Juridisko ārpakalpojumu izmantošana valsts institūcijās katrā gadījumā jāvērtē atsevišķi. Var būt gadījumi, kad valsts institūcijai ir jāpiedalās nozīmīgā nacionālā vai starptautiska līmeņa tiesvedībā, jāveic apjomīga jautājuma juridiskā izpēte vai citi pienākumi, kur nepieciešamas speciālas zināšanas vai profesionālā pieredze bieži vien ārkārtīgi šaurā un specifiskā juridiskā jautājumā. Šādos gadījumos juridisko ārpakalpojumu izmantošana ir attaisnojama un pat, iespējams, nepieciešama, jo valsts pārvaldes ietvaros diez vai būs iespējams pastāvīgi nodarbināt augstākā līmeņa juridiskos ekspertus pietiekamā skaitā. Piemēram, Latvijas valstij būtiskajā lietā Konovovs pret Latviju Eiropas Cilvēktiesību tiesā Latvijas valsti Lielajā palātā pārstāvēja ne vien Ārlietu ministrijas ierēdņi, bet arī starptautisko tiesību profesors Viljams Šabass. Arī citās valstīs ir ierasts tām nozīmīgās tiesvedībās līdzās valsts pārvaldes juristiem piesaistīt attiecīgās jomas lietpratējus, kuri sniedz juridisko palīdzību konkrētas lietas ietvaros.»
Saeimas mājaslapā apkopotajās ministriju atbildēs uz deputātu pieprasījumiem par Valda Dombrovska trešās valdības laikā ministriju, kā arī to pakļautībā esošo iestāžu un kapitālsabiedrību tēriņiem juridiskajiem pakalpojumiem redzams, ka šie izdevumi lēšami vairākos miljonos latu. Vienlaikus ikvienā ministrijā un valsts iestādē ir juridiskais departaments, kurā nodarbināti profesionāli juristi. Viņu tiešajos pienākumos ietilpst viss, kas saistīts ar juridisko jautājumu risināšanu.
Valsts mantas izšķērdēšanas novēršanas likumā stingri noteikts: «Publiskai personai aizliegts slēgt līgumus par pakalpojumiem jautājumos, kuru risināšana ietilpst attiecīgās institūcijas amatpersonas vai darbinieka pienākumos.» Šo aizliegumu var neievērot tikai izņēmuma gadījumos, piemēram, ja «nepieciešams veikt padziļinātu ekspertīzi nozares jautājumos (attīstības plānošana, būvniecība, informāciju tehnoloģijas, medicīna u. tml.)», kā arī, ja «pakalpojuma sniedzējs, ņemot vērā viņa pieredzi, reputāciju, kvalifikāciju un citus pamatotus kritērijus, to var veikt efektīvāk».
Tomēr gandrīz visas ministrijas ir slēgušas līgumus par juridisko ārpakalpojumu pirkšanu. Advokātu biroju pakalpojumus nav smādējusi izmantot pat Jāņa Bordāna vadītā Tieslietu ministrija. Visvairāk juridisko biroju pakalpojumus izmantojušas un visdāsnāk tos apmaksājušas S. Āboltiņas partijas biedra Andra Vilka (Vienotība) vadītā Finanšu ministrija un Daniela Pavļuta (Reformu partija) vadītā Ekonomikas ministrija.