Grūtups: Staļina ļaunais ģēnijs strādā efektīvi
Intervija ar advokātu un rakstnieku Andri Grūtupu: par Krimas un Latvijas okupāciju līdzību, par ASV karabāzēm Latvijā un par Krievijas patriarha Kirila vizīti Latvijā.
– Atceros, ka dažās senākās intervijās esat cildinoši izteicies par Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Kā tagad raugāties uz viņa darbībām?
– No paša teiktā neatsakos. Cildinādams Putinu, vienmēr esmu domājis: kaut mums būtu tāds prezidents – tieši patriotiskās stājas ziņā. Bet tādam cilvēkam vienmēr jārēķinās ar to, ka viņš nekad nedrīkst pārkāpt sarkano līniju, aiz kuras tas patriotisms uzsprāgst kā tāds vulkāns. Klasisks piemērs ir Slobodans Miloševičs, kas līdz 2000. gadam bija Dienvidslāvijas prezidents: viņš uzkurināja nacionālismu un patriotismu kā Jāņu ugunskuru līdz četru piecu metru augstumam. Un kas notika pēc tam? Lija asinis, Dienvidslāvija sabruka. Manuprāt, sarkanā līnija patriotisma celšanā Krievijā ir pārkāpta, un tas viss bīstami sāk atgādināt bijušās Dienvidslāvijas situāciju. Pirms dažām dienām kādā Krievijas TV kanālā noskatījos diskusiju. Saprotiet, es kādus 40 gadus esmu dzīvojis aukstā kara apstākļos, es šāda kara retoriku zinu no galvas. Un, ieklausoties diskutētājos, man šķita, ka es atrodos Padomju Savienībā, bet, palūkojoties uz skatītājiem, kas arī piedalījās raidījumā, bija sajūta, ka reportāža ir no Ziemeļkorejas. Diskusija notika tūdaļ pēc «referenduma» Krimā, un bija jaušams diskutantu varas skurbums, kurā dominēja «amerikāņu imperiālisti», «ukraiņu fašisti», «satrunējusī Eiropa». Pilnā nopietnībā raidījumā tika runāts par to, ka Ukrainā jāorganizē diversantu grupas, jāsāk visas Ukrainas teritorijas pilnīga aneksija, kā arī jāatjauno Padomju Savienība. Tas, ka Krimā «referendums» notika svešas armijas klātbūtnē, viņiem šķita normāli. Tie nebija kaut kādi ekstrēmisti, bet Krievijas domes deputāti, politologi. Vienīgi Žirinovskis, kas sāka dalīt Ukrainu, atstāja prātā jukuša cilvēka iespaidu. Skanēja padomju laiku aukstā kara retorika – labi atceros Kubas krīzi un padomju karaspēka ienākšanu Čehoslovākijā 1968. gadā. Nekādi citi viedokļi raidījumā netika pieļauti.
– Kā tad diskutanti vērtēja situāciju Ukrainā?
– Vienkārši: Ukrainai nav nedz armijas, nedz rūpniecības, apkārt trako nacionālisti un fašisti. Atcerējos Putina vārdus par to, ka 20. gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa ir Padomju Savienības sabrukums. Tas nebija tikai īpatnējs viedoklis: ar šo teicienu Putins ieskandināja savu PSRS atjaunošanas programmu, un šīs «katastrofas» sekas patlaban tiek aktīvi un mērķtiecīgi minimizētas. Un kas šīs programmas ietvaros tagad notiek Krimā? Banku kontu apturēšana, īpašumu nacionalizācija...
– ...un parlamentārieši brauc uz Maskavu lūgties, lai tā uzņem Krimu savā draudzīgajā PSRS saimē. 1940. gads Latvijā.
– Protams. Un citu viedokļu nav. Bet Latvijā 1940. gadā bija 20 000 vīru armijā un 40 000 vīru aizsargos. Tie bija apmācīti, bruņoti cilvēki. Šodien mūsu armijā ir četras reizes mazāk cilvēku, tāpat arī Zemessardzē ir četrreiz mazāk vīru. Tagad, kad dzirdu premjerministres Straujumas teikto par to, ka militāro budžetu mēģinās «palielināt nākamgad», man rodas jautājums: varbūt mēs līdz nākamajam budžeta gadam nemaz neizdzīvosim?... Tā ir ļoti dīvaina atraušanās no realitātes. Tas izskatās pēc ierēdņu zelta likuma ievērošanas; ja atnāk kāds papīrs, tas jānogrūž pēc iespējas tālāk. Bet es domāju, ka nākamo divu gadu laikā mums vajag četrkārt palielināt gan armijas, gan Zemessardzes skaitlisko sastāvu. Turklāt mums oficiāli jālūdz Amerikas Savienotajām Valstīm bezmaksas palīdzība bruņojuma piegādei. Jo kas tad ir Baltijas valstis? Tās veido NATO bloka priekšposteni. Valsts ieplāno 100 miljonus eiro Eiropas prezidentūrai, bet šādā situācijā varbūt vajadzētu 50 miljonus no šīs summas uzreiz atdot aizsardzībai?
Visu interviju lasiet Neatkarīgās Rīta Avīzes 20. marta numurā.