Dainis Liepiņš: Valdībai nav mugurkaula [pilns intervijas teksts]
Pašvaldības akciju sabiedrības Rīgas centrāltirgus nesenā vēsture ir viegli krimināla – tieši pirms gada, decembrī, uz aizdomu pamata par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu tika aizturēta Centrāltirgus valdes priekšsēdētāja Naina Cibuļska.
Jaunieceltā valdes priekšsēdētāja Edvīna Vēja kabinetā šā gada jūlijā notika kratīšana, savukārt augustā valdes priekšsēdētāja amatu ieņēma Dainis Liepiņš. Akcionāru pārstāvji skaidroja, ka Vējš amatu atstājis "veselības problēmu dēļ".
Iespējams, "veselības problēmas" bija saistītas ar to, ka Vējš pārstāvēja Tautas partiju, kas neiekļuva Rīgas domē, savukārt Liepiņš – LPP/LC.
Rīgas mēra Nila Ušakova preses sekretāre Anna Kononova toreiz teica, ka Liepiņa kandidatūru izvirzījis Ainārs Šlesers, kuru ar Liepiņu saistot ilgstoša sadarbība, savukārt konkurss par Centrāltirgus vadītāja amatu netika rīkots, jo "tāds bija koalīcijas lēmums". "Šlesers ir proponējis, ka, lai īstenotu savu politiku, viņam ir nepieciešami uzticami cilvēki. Liepiņš ir pierādījis sevi, un Šlesers viņam uzticas," augustā izteicās Šlesera preses sekretārs Ģirts Dripe. Taču galvenais kritērijs esot bijusi Liepiņa līdzšinējā darba pieredze, kurā netrūkst amatu valsts uzņēmumu valdēs un padomēs.
Partiju cilvēkus, kas, sastumti dažādu uzņēmumu vadības struktūrās, izceļas vienīgi ar tukši partijisku muldēšanu un lielas algas saņemšanu, esam jau redzējuši gana daudz. Liepiņa gadījums pirmajā acu uzmetienā atšķiras no daudziem citiem ar izteiktu darbaholismu – viņš strādājis Rīgas brīvostas valdē, Latvijas valsts mežu padomē, bijis padomes priekšsēdētājs Latvijas pastā, lidostā Rīga, Ceļu satiksmes drošības direkcijā, uzņēmumā Latvijas valsts ceļi. Pirms šiem valsts darbiem Liepiņš bijis vadošos amatos, kas saistīti ar presi: izveidojis Plus punktu, bijis tā direktors, savulaik – Preses apvienības ģenerāldirektors, kā arī laikraksta Diena realizācijas nodaļas vadītājs. Nav svešs arī nekustamo īpašumu bizness – Liepiņš bijis Aināra Šlesera un Viestura Koziola Salienas pilsētiņas projekta vadītājs.
Šķiet, sākoties karjerai valsts darbā, ir sācies arī Liepiņa – ziedotāja laiks: vairāku gadu laikā viņš LPP/LC ziedojis ap 65 000 latu. Tas acīmredzot nozīmē, ka savstarpēja uzticība attaisnojas. Kaut arī, salīdzinot ar viņa partijas bosu Šleseru, Liepiņš pagaidām nav ne tuvu tik pazīstams, viņā var nojaust spēcīga harismātiska vadītāja aizmetņus. Iespējams, vēl nav pienācis viņa laiks. Taču Dainis Liepiņš prot un var runāt par valsti un uzņēmējdarbības vidi, arī stāvēdams ēnā. Pagaidām – ēnā.
– Kā nonācāt Centrāltirgus valdes priekšsēdētāja amatā?
– Ainārs Šlesers palūdza. Sešus gadus biju nostrādājis valsts labā – biju padomnieks Satiksmes ministrijā, vadīju valsts uzņēmumus. Sabiedrība gan vairāk vēlējās saskatīt lielo algu, ko saņēmu, taču reti kurš vēlējās analizēt, par ko man tā alga – par atsēdēšanu vai par rezultātiem. Nedz lasītājiem, nedz lielai daļai žurnālistu diemžēl nav pieredzes, lai izvērtētu, vai darbs ir, vai arī tā nav. Valstī tagad notiek parasta pokazuha*: visi taisa skaistumkonkursus, un, kurš savā CV izskatīsies smukāks, to arī paņems darbā. Bet es zinu uzņēmumus, kuru vadībā ir cilvēki bez augstākās izglītības, toties viņiem ir milzu pieredze, talants vadīt un pārredzēt laukumu.
– Cik ilgi jūs pats vadāt uzņēmumus?
– Esmu vadījis dažādus uzņēmumus pēdējos 17 gadus. Kad Ainārs Šlesers kļuva par satiksmes ministru, viņam vajadzēja cilvēku, kas uzraudzītu saimniecisko darbību, un viņš aicināja mani strādāt par padomnieku. Tajā brīdī man nebija nekādas sajēgas par to, ko šāds darbs nozīmē. Domāju – vai par šo darbu kāds algu arī maksā? Nolēmu tomēr piekrist, sak, kādu laiciņu pastrādāšu, un viss. Un tā dažādos ar Satiksmes ministriju saistītos amatos esmu nostrādājis sešus gadus.
– Jūs bijāt arī Latvijas pasta padomes priekšsēdētājs.
– Jā, biju. Neteikšu, ka man būtu briesmīgi paticis labot to, ko Gints Škodovs (bijušais Latvijas pasta ģenerāldirektors – E.V.) bija salaidis grīstē. Gints ir foršs cilvēks, viņš nav muļķis, taču kā uzņēmuma vadītājs – galīgi garām. Viņš neredz laukumu. Viņam arī pietrūka drosmes nostāties pret padomi, nostāties pret lēmumiem, kurus tā uzspieda, un iet pie ministra aizstāvēt un pierādīt savu viedokli. Vēl arī pašam bija daži muļķīgi saimnieciskie lēmumi, kas nogrūda uzņēmumu vēl dziļākā bedrē. Man Pastu iedeva ar mīnus 14 miljoniem, es to izvilku līdz mīnus trim miljoniem. Protams, to es viens neizdarīju, man bija apkārt cilvēki.
– Jūs minējāt skaistumkonkursus. Varat konkrēti nosaukt gadījumus, kad valsts darbā pieņem cilvēkus, pamatojoties uz apšaubāmiem kritērijiem?
– Piemēram, satiksmes ministrs Kaspars Gerhards. Jauks un simpātisks cilvēks, taču man šķiet, ka viņš pārāk pakļaujas savas partijas (TB/LNNK – E.V.) spiedienam un mēģina dzīvot pēc kaķa Leopolda principiem: davaiķe žiķ družno!** Viņš par sava biroja vadītāju paņem, piedodiet, puišeli, kurš tāds ir gan domāšanā, gan dzīves pieredzē. Un tas noticis tikai tāpēc, ka šā biroja vadītāja Emīla Jakrina tētis Leons Jakrins ir viens no lielākajiem TB/LNNK sponsoriem.
– Jā, pēdējo gadu laikā Jakrina kungs šai partijai atvēlējis ap 46 000 latu. Vai esat ticies ar Emīlu Jakrinu?
– Jā, vajadzēja nodot lietas. Es gribēju zināt, kurš cilvēks nodarbosies ar sakaru jomu, ar dzelzceļa un citiem jautājumiem. Jakrins juniors atbildēja, ka to darīšot viņš – viens pats. Tajā brīdī sapratu, ka nav vērts ar viņu diskutēt. Ja zēns, kas savā dzīvē nav patstāvīgi nopelnījis ne piecas kapeikas, stāsta, ka pārzinās nozares, kurās ir ieguldīta teju puse valsts budžeta, tā ir pilnīga nekompetence. Visur citur ir līdzīgi: kaut kādi pionieri iecelti pastā, lidostā, autoceļu uzturētājā... Un visiem šiem jauniešiem ir vienādi uzstādījumi – visi iepriekšējie darbinieki ir zagļi, visi jāsasēdina cietumā, un tikai tad iestāsies skaidrā nākotne. Savulaik ministrijās atbildīgos amatos tika ņemti speciālisti, nevis politiskie iesācēji. Protams, starp vadītājiem ir arī labi speciālisti. Skaistumkonkursos, manuprāt, sevišķi izcēlušies TB/LNNK pārstāvji, man savukārt piekarinot visādas astoņkāja birkas.
– Šā gada sākumā, kad Ainārs Šlesers vēl bija satiksmes ministrs, uzņēmuma Pasažieru vilciens valdē tika iecelts ministra šofera Elmāra Upenieka dēls Kaspars Upenieks. Arī smukumkonkurss?
– Uzskatu, ka epopeja ar šofera dēlu bija neveiksmīga. Protams, Aināra filozofija ir konstanta – viņš nepakļausies mediju spiedienam, izvēloties komandu, ar kuru strādāt. Tas, protams, pareizi – vadītājs atbild par cilvēkiem, kurus izvēlas. Taču šoreiz atbildība krita uz visu partiju, un negatīvisms, kas radās gadījumā ar šofera dēlu, bija liels – tas iespaidoja partijas reitingu un tēlu. Nereti viss aiziet līdz absurdam: viens otrs kliedz – meklējiet Šlesera un Liepiņa cilvēkus, metiet tos ārā no amatiem! Kādi ir kritēriji, kas nosaka – tie un tie ir Šlesera vai Liepiņa cilvēki? Vai galvenajai nevajadzētu būt kompetencei, izvēloties amatam kādu cilvēku? Tā, piemēram, Kaspars Gerhards. Vai kāda Satiksmes ministrijas nozare tiek attīstīta vai aizsargāta? Godājamais ministrs nevienu brīdi nav pacenties aizsargāt Valsts autoceļu fondu! Latvijas ceļinieku tradīcijas tiek iznīcinātas, ceļi ir atbaidoši. Ceļiniekiem liedzot iespēju attīstīties, mēs degradējam valsti, jo katrs taču zina, ka ceļi ir valsts artērijas.
– Valsts autoceļu fondu taču iznīcināja kādreizējais premjers Einars Repše.
– Tieši tā. Tagad, Dombrovska laikā, tas tiek iznīcināts otrreiz. Reiz paskatījos Domburšovu. Tos parasti neskatos tāpēc, ka tie ir balstīti tikai uz naudas pelnīšanu un uz viena ambicioza cilvēka izrādīšanos. Vajadzēja redzēt, kā Dombura kungs pazemoja Tāli Straumi, kas bija uzņēmuma Latvijas valsts ceļi valdes priekšsēdētājs un kuru par unikālajām ceļu būves zināšanām ciena ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā.
– Tālis Straume gan neko neparastu nepateica, vien to, ka Latvijas ceļos ik gadu jāiegulda ap 140 miljoniem latu, ja mēs gribam, lai tie nesabrūk pavisam.
– Jā. Bet, ja runājama par Repši – viņš Latvijas valstij ir izdarījis tik daudz ļauna, ka joprojām nesaprotu cilvēkus, kas histēriski metas viņu aizstāvēt – cilvēku, kurš pieprasīja naudu par to, ka viņš iet politikā! Kur ir visi knābi, delnas un citas organizācijas, kāpēc neviens nepieprasa izmeklēšanu? Tā taču bija visīstākā krāpšana un kukuļņemšana! Kad Repše atdos cilvēkiem to pusmiljonu, ko viņš izkrāpa? Un cik daudz valsts zaudēja, kad Repše apturēja būvniecību gan valsts pierobežā, gan tepat Rīgā? Par Valsts autoceļu fonda iznīcināšanu nemaz nerunāsim, viņš ar šādu darbību veselu valsti dzen postā. Mēs paši par sevi ņirgājamies, par mums ņirgājas visi pārējie – re, cik forši, mums sliktākie ceļi Eiropā! Bet kurš pie tā vainīgs? Vai ceļus var bez naudas uzbūvēt? Patlaban Latvijā redzam stulbumu un neprofesionalitāti. Nē, cilvēki valdībā ir ļoti jauki, bet jauks cilvēks nav profesija. Labāk lai ir kretīns pēc dabas, bet lai panāk to, ka mēs ne tikai iekšējā tirgū gūstam labumu, bet arī spējam kaut ko pārdot ārpus Latvijas.
– Vai redzat kādu cilvēku, kurš nevis gremdē, bet gan paceļ Latviju?
– Žēl, ka mediji nav spējīgi izanalizēt, kas ir Ainārs Šlesers. Nu labi, Šlesers kādreiz kaut ko neveiksmīgi ir pateicis, bet vajag balstīties uz to, kas ir izdarīts, nevis pateikts! Un tāpēc varu apgalvot, ka neviens politiķis, neviens saimnieciskais darbinieks Latvijas valstij nav nesis tik daudz labuma kā Ainārs Šlesers. Kad Ainārs runā uzņēmēju vidū, nav neviena, kas viņu nesaprastu. Un kas tad dod valstij pievienoto vērtību? Lielākoties tie ir uzņēmēji. Un kas ir noticis mūsu valsts pārvaldē? Tur pie varas ir proletārieši. Rezultātā – viss pieder visiem, visi zog no visiem, un neviens nav atbildīgs.
– Arī starp proletāriešiem var gadīties kāds gudrinieks, kam piemīt talants vadīt valsti.
– Nu, nezinu. Piemēram, premjers Dombrovskis. Jauks, godīgs cilvēks. Bet viņš, pirmkārt, nespēj vadīt. Viņam nav itin nekādas vadītāja harismas. Otrkārt, viņš absolūti nepārredz laukumu. Turklāt viņš nespēj Repšem neko pateikt pretim. Bet ar Repši, piedodiet, kaut kas nav kārtībā – paskatieties, kā viņš runā un uzvedas. Piemēram, šis viņa lēmums paaugstināt IIN – viņš mierīgi pauž, ka šis lēmums tomēr, kā izskatās, ir bijis nepareizs un gan jau to nāksies pazemināt! Mums, latviešiem, tās austiņas ātri nolaižas, un mēs nodomājam: nu, re, cik labs cilvēks, viņš kādreiz mums palīdzēs. Kādreiz! Tāds cilvēks pār mums valda. Nē, viņš neko nevalda, viņš kopā ar Starptautisko valūtas fondu paraksta papīrus, par kuriem mēs neko nezinām. Ko tad šis fonds – dāvanas mums dāvinās? Nē, tas ir atbraucis noslaukt vienu stulbu valstiņu, kas tam ļaujas! Mūsu valsts vadoņi nav spējīgi runāt ne ar šo fondu, ne ar skandināvu bankām, kas lielā mērā vainojamas tajā situācijā, kādā atrodamies patlaban. Tas viss parāda to, ka valdībai nav mugurkaula un tā nevar pateikt, ka mēs nepiekrītam šiem uzstādījumiem. Ja nepiekritīsim, atkal brauks kaut kādi Eiropas komisāri, kas uzbļaus – ko jūs te iedomājaties?!
– Nu, arī šeit uz vietas pietiek komisāru, kuri dod gudras pavēles. Ekonomikas ministrija ar jaunlaicieti Arti Kamparu priekšgalā izdomājusi, ka tirgus pārvaldītājam līdz katra mēneša 20. datumam detalizēti – norādot tirdzniecībai piešķirto dienu skaitu mēnesī, personas kodu, vietas numuru tirgū un tamlīdzīgi – jāziņo VID par tirdzniecības dalībniekiem, kuri iepriekšējā mēnesī ir izmantojuši tirdzniecības vietas tirgos. Vai tiešām par katru tirgus sēņu tantīti vai kartupeļu onkulīti tagad vajadzēs ziņot Valsts ieņēmumu dienestam?
– Ne mums tādu birokrātijas resursu, ne vēlēšanās to darīt. Ja no ministrijas mums iedod papīru, tad mums jānostājas miera stājā? Un tad ministrijā ir pārsteigums, ka viņus kāds neklausa. Pats varu pateikt pilnīgi godīgi: man, atvainojiet, pie vienas vietas visi tie ministri un visi tie pārējie gudrinieki. Ja akcionāri pateiks: Liepiņ, tu par daudz esi izrunājies, tāpēc tev jāaiziet, es arī iešu un nodarbošos ar savu mazo privāto biznesu, un jutīšos mazāk noslogots nekā tagad. Taču mēs drīz reanimēsim Tirgu asociāciju un tad cīnīsimies kopā. Tirgus ir īpaša vieta, kur dzīvo zemnieks un amatnieks, tāpēc mēs darīsim visu, lai šie cilvēki te justos labi. Nedrīkst pieļaut, ka viņiem uzliek tādus iemauktus, ka viņi nespēj paelpot.
– Valdība jau ir uzlikusi mums kārtīgus nodokļu iemauktus.
– Normālā valstī par to vispār nevajadzētu domāt... Es strādāju, es cenšos kaut ko radīt, es maksāju nodokļus. Bet es tam sāku pievērst uzmanību tad, kad saprotu, ka nodokļi ir tādi, ar kuriem vispār nav iespējams izdzīvot, kad saprotu, ka man tiek uzsūtīti divdesmit astoņi pārbaudītāji un katram no tiem ir citādas prasības, un tā tālāk. Un tad man ir divas iespējas: vai nu pakļauties šīm prasībām, bet tad man kā uzņēmējam ir jābankrotē, vai nu ietekmēt politiku, pašam ejot politikā vai sponsorējot kādu partiju. Jūs domājat, ka uzņēmējiem naudu nav kur likt, ka viņi sponsorē partijas? Nē, viņi vienkārši izvēlas mazāko ļaunumu no iespējamajiem. Patriotisku jūtu tur ļoti maz. Vienkārši – tai partijai no kaut kā jādzīvo, un, dodot naudu konkrētai partijai, uzņēmējs domā: ka tik pie šprices netiek tās citas partijas!
* izrādīšanās – krievu val.
** dzīvosim draudzīgi – krievu val.