Ivars Kalviņš: Latvijas valstij zinātnieki nav vajadzīgi
Akadēmiķa, Organiskās sintēzes institūta (OSI) direktora Ivara Kalviņa sešdesmit gadu jubilejā akadēmiķis Jānis Stradiņš cita starpā izstāstīja interesantu gadījumu, kurā viena no galvenajām lomām bija kādam Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultātes trešā kursa studentam.
Šis jaunais cilvēks, var teikt, piedalījās teroristiskā aktā pret padomju varu, un 1963. gadā tas bija briesmīgs noziegums. Jaunie ķīmiķi, sabēruši kopā magniju ar kālija permanganātu, izraisīja pamatīgu sprādzienu, kas izbirdināja ne tikai Ķīmijas fakultātes, bet arī blakus esošā Maikapara nama logus. Tur tolaik atradās Komunistiskās partijas centrālkomitejas dienesta viesnīca. Bet studentu sauca Ivars Kalviņš. Akadēmiķis Jānis Stradiņš jubilejā vēl piebilda, ka "mazi sprādzieni izdaiļo dzīvi". Tā ir taisnība. Tādi mazi, bet dzīvības ietilpīgi sprādzieni bija Kalviņa izgudrotie preparāti – leakadīns un mildronāts. Taču lielais un tukšais sprādziens, ko visi nu dēvē par krīzi, neizdaiļo neko, un Latvijas zinātnieku dzīvi – vismazāk. Par to šodien intervija ar Ivaru Kalviņu.
– Troksnis toreiz, studiju gados, un jums lika izvēlēties – tikt izslēgtam no augstskolas vai arī no komjaunatnes. Ko izvēlējāties?
– Protams, izvēlējos, lai mani met ārā no komjaunatnes.
– Tik un tā jums pēc tam piešķīra komjaunatnes prēmiju. Par ko tieši?
– Pirmais mans darbs, ko veicu OSI, bija saistīts ar kādu atklājumu, kura būtību varēja vērtēt kā teorētisku, bet tam bija saistība ar PSRS militāro kompleksu. Par to arī dabūju šo prēmiju – piecsimt rubļu. Taču būtiskākais bija tas, ka šī prēmija man pavēra ceļu uz ārzemēm. Bija 1979. gads, no valsts izbraukt nedrīkstēja, bet es uzrakstīju vēstuli tolaik slavenākajam organiskās ķīmijas speciālistam profesoram Rolfam Huisgenam, kas strādāja Vācijā, pateicu, ka gribu pie viņa stažēties. Pēc laiciņa kā no gaisa nokrita ielūgums – brauciet šurp! Mani tūdaļ izsauca uz Valsts drošības komiteju un sāka tirdīt – kā tad tā?! Man bija jāsāk skaidrot – esmu institūta partijas komitejas sekretārs, vecākais zinātniskais līdzstrādnieks, valsts un komjaunatnes prēmiju laureāts; tad kas man vēl jāizdara, lai varētu pamācīties ārzemēs pie labākā speciālista? Tā ar grūtībām tiku pie Rolfa Huisgena. Sākumā mani uztvēra kā padomju spiegu, jo no PSRS, protams, varēja braukt tikai špioni, nevis zinātnieki. Pēc tam zinātniskā programma tomēr izvērtās labi – desmit mēnešu darba rezultāts bija desmit publikācijas starptautiskos žurnālos.
– Ar jūsu vārdu saistās arī preparāts leakadīns.
– Mani interesēja, kā zināšanas varētu pārvērst produktā. Es domāju – kāpēc man būtu jāpēta slāpekļa atoma asimetrija, ja es varu atrast kādu jēdzīgu savienojumu, ko varētu izmantot kā zāles? Mūsu laboratoriju vadīja profesors Marģers Līdaka, kurš visu mūžu bija nodarbojies ar pretvēža līdzekļu meklēšanu. Arī es nodomāju, ka varētu pievienoties šai tēmai. Vēzis ir tāds veidojums, kuru organisms atzīst par savu esam – atzīst par savu bērnu, par embriju. Tas tikai aug citā vietā. Organisms šo embriju aizsargā – arī no zāļu iedarbības; tas neatšķir, ka vēzis ir ļaundabīgs, tur ir organisma paša šūnas, tur nav svešu gēnu, izņemot dažreiz vīrusu izcelsmes. Tad es sapratu, ka vēža šūnas vajag iemarķēt ar kādu preparātu, lai organisms saprastu, ka tās ir jāiznīcina. Ideja nostrādāja – zāles patiešām palīdzēja organismam uzsākt cīņu ar vēža šūnām. Šo preparātu nosaucu par leakadīnu – savas nu jau aizsaulē aizgājušās dzīvesbiedres Leokādijas vārdā. Diemžēl viņai pašai nācās šo preparātu lietot. Pateicoties tam, Leokādija nodzīvoja nevis pusotru vai divus gadus, kā prognozēja ārsti, bet gan astoņpadsmit.
– Tas taču ir milzu atklājums!
– Protams. Diemžēl tas notika tajā laikā, kad sabruka Padomju Savienība, un jaunās neatkarīgās Latvijas laikā Godmaņa valdība visu to kompleksu, ar kuru palīdzību mēs varētu ražot zāles, noveda līdz nullei.
– Tas nozīmē, ka leakadīnu Latvijā tagad neražo?
– Nē. Bet es zinu uzņēmēju, kurš ir nodibinājis savu farmaceitisko firmu un tagad aktīvi strādā, lai atjaunotu šā preparāta izlaidi. Šīs zāles ir unikālas pat šobrīd.
– Tad jau jums vajadzētu būt miljonāram.
– Presē nesen parādījās ziņa par pēdējo mūsu pretvēža preparāta izstrādni, kuru pasūtīja angļi. Pēc tam šo projektu nopirka dāņi, kuri daļu pārdošanas teritorijas savukārt pārdeva citiem, par to iekasējot kādus 350 miljonus dolāru.
– Un kas jums no tā?
– No 1996. līdz 2009. gadam mums bija kontrakts par preparāta izstrādi. Par šo naudu iegādājāmies aparatūru un maksājām līdzstrādniekiem algu. Tā jau ir – ja Latvija nedod naudu preparāta izstrādei, tad mūsu izgudrojumi nonāk pasūtītāja īpašumā. Latvijai, redziet, ir viena mendele – tā netic pati sev. Nevienu te neinteresē nedz zinātne, nedz inovācijas. Savulaik izglītības un zinātnes ministrs Jānis Vaivods panāca, ka ar likumu nosaka – izgudrojums pieder autoriem, proti, izgudrotājiem. Tas nozīmēja, ka izgudrotājs var gūt labumu no sava izgudrojuma. Kādam palika žēl – nauda iet garām valsts kasei! Valsts, piedodiet, neko nedarīja, lai veicinātu un patentētu izgudrojumus, bet nu likumā ierakstīja, ka par publisko naudu veiktie izgudrojumi pieder valstij. Bet kas ir valsts? Ministru prezidents? Ministri? Kurš būs tas, kurš patentēs, un kas par to maksās? Un tā nu izgudrojumus tagad var vienkārši izmest miskastē! Ivars Godmanis jau to savulaik izdarīja, atceldams patentlikuma darbību. Tā atcelšana nozīmēja visu izgudrotāju tiesību nulles fāzi. Nevienam nekas nepieder, visi visu var izmantot par brīvu. Nezinu, kāds bija Godmaņa mērķis, atņemot zinātniekiem visus zinātnes infrastruktūras objektus, kas bija saistīti ar inovācijām: konstruktoru birojus, pilotražotnes un tamlīdzīgi. To visu atņēma un privatizēja. Mūsu institūta eksperimentālo rūpnīcu arī privatizēja, un valsts no šā darījuma saņēma labi ja vienu miljonu latu. Tagad tā ir firma Grindex, kas ir plaukstošs uzņēmums, jo mēs ar to ļoti cieši sadarbojamies. Bet mums vairs nav savas eksperimentālās bāzes produktu izstrādei! Gods kam gods – Grindex mums maksā par mildronātu, kas ir arī nozīmīgākā Latvijas intelektuālā eksportprece. Atcerēsimies, ka 2008. gadā mūsu izstrādāto produktu eksports no Latvijas bija ap 100 miljoniem dolāru.
– Nav maza summa.
– Ja valsts līdzdarbotos, tā savu budžetu papildinātu par krietni lielāku summu – par miljardiem. Bet nevienam jau nevajag! Pērn vēl bija valsts zāļu izstrādes programma, šogad tādas vairs nav. Katrus piecus gadus valdība pārskata zinātnes prioritāros virzienus un arī valsts programmas. Iepriekšējā periodā tās ietvaros mēs izstrādājām jaunus preparātus – uzlabojām fenibutu, fenotropilu, amlodipīnu un atklājām jaunu, mildronātam līdzīgu daudz efektīvāku molekulu. Zinātnes padome atzina, ka biotehnoloģijas, farmācija un zāļu izstrāde ir prioritāte arī nākamajam periodam. Savukārt mūsu Ministru kabinets kopā ar Saeimu fiksi nomainīja zinātnes prioritātes nosaukumu uz Veselību. Interesanti, kas tā par zinātnes nozari – veselība?! Rezultāts – zāļu izstrādes finansējums, ja tāds vispār būs, tiks samazināts četras reizes. Pēc zāļu izgudrošanas gada laikā jāsāk to patentēšana, pretējā gadījumā tiesības uz šo izgudrojumu tiek zaudētas. Taču patents maksā labu naudiņu – patents darbojas 18 līdz 20 gadus un izmaksā aptuveni 250 000 latu. Tā kā valsts mūsu institūta finansējumu samazināja aptuveni par 74%, mums šādas naudas nav. Bet patentēšanai tā jāatrod līdz oktobrim, un līdzstrādniekiem arī darbs un algas ir jānodrošina. Esam nospiesti uz ceļiem, tāpēc mūsu izstrādnēm faktiski ir ūtrupes cena.
– Gan OSI, gan valsts varētu pelnīt miljardus, ja vien lielie lēmēji saprastu, kā jārīkojas šajā gadījumā. Acīmredzot runas par zināšanās balstītu ekonomiku ir tīrās pupu mizas.
– Tieši tā. Pie mums notiek absurdas lietas. Godmaņa kungs mums atņēma eksperimentālo bāzi, arī biopētījumu nodaļu – vivāriju, kur audzēja dzīvniekus, laboratorijas, kas bija paredzētas zāļu izpētei, zāļu formu un tehnoloģiju izstrādei. To visu likvidēja. Bet mēs esam radījuši jauno mildronātu, kas samazina infarkta zonu vismaz uz pusi. Šo jauno vielu vajag daudzkārt mazāk nekā veco mildronātu, lai iegūtu tikpat lielu efektu. Bet, lai izpētītu un ieviestu jaunās zāles, ir vajadzīgas laboratorijas, kuru, pateicoties Godmanim, mums vairs nav.
– Tad jau sanāk, ka Latvijā nevienam šīs zāles nav vajadzīgas?
– Nē, kāpēc. Ministru kabineta sēdē, kurā lēma par ES fondu pārdali, šāda biopētījumu centra atjaunošanai paredzēja piecus miljonus latu, ko papildus iedalīja zinātnes infrastruktūras atjaunošanai. Un visi šo domu atbalstīja – arī tie, kuriem šie līdzekļi sākotnēji bija paredzēti. Tas bija kas nedzirdēts!
– Tiešām prieks, ka notiek arī kaut kas labs. Mūsu valdītāji nākuši pie prāta?
– Tas, ka MK sēdē kaut ko nolēma, neko vēl nenozīmē. Šīs programmas līdzekļi joprojām nav pieejami. Ir jau pagājuši trīs (!) gadi kopš tā brīža, kad varēja to atvērt, bet tā nav atvērta vēl šodien. Mēs jau sen būtu uzbūvējuši un iekārtojuši šīs laboratorijas, būtu pat sākuši pētījumus. Taču nekā! No 230 miljoniem, kas ir paredzēti dažādos Eiropas fondos, līdz zinātniekiem nonākuši vien seši miljoni latu.
– Kas atliek? Pārdoties vietējiem ražotājiem?
– Risinājums ir jāatrod! Par mūsu problēmām ir padzirdējuši arī ārzemnieki, kas labprāt gribētu tikt pie jauniem produktiem. Tad nu ir jādomā, ar ko biedroties – ar Latvijas uzņēmējiem vai ārzemniekiem, kam ir daudz lielāki finanšu resursi? Mums pat nav naudas, lai varētu kaut daļēji pabeigt iesākto un savu pētījumu vērtību pacelt no dažiem desmitiem tūkstošu latu līdz dažiem miljoniem. Mūsu iepriekšējie kontraktpētījumi par Alcheimera slimības ārstēšanas līdzekļiem pasūtītājiem jau nes miljardus. Tomēr mūsu valdītāji netic, ka zāļu izstrāde Latvijā vispār ir iespējama. Jaunākās paaudzes preparāti, kurus esam radījuši kopā ar kolēģiem ārzemēs, jau ir trešajā klīniskās pētniecības fāzē ES un ASV. Ja jau mūsējie valdītāji domā, ka mēs neko nespējam, kāpēc tad ārzemnieki nāk pie mums un pasūta pētījumus? Pilnīgi skaidrs, ka ir jāatjauno mūsu institūta eksperimentālā bāze, kurā mēs varam zāles gan izpētīt, gan eksperimentāli uzražot. Ja to atjaunojam, mēs varam uzturēt visu Latvijas zinātni. Latvijai jāizšķiras, vai tā vēlas savu zinātnieku potenciālu izmantot vai arī ne.
– Vai pēdējā laikā esat mēģinājis apgaismot prātu mūsu valdībai?
– Jā. Esmu runājis gan ar Repšes kungu, gan ar Dombrovska kungu. Viņi saka – mēs taču lēmumu par atbalstu pieņēmām! Bet man jāvaicā – kas no tā? Nekas tālāk taču nenotiek! Acīmredzot smagais birokrātiskais aparāts labos lēmumus vienkārši torpedē. Mani ir uzrunājuši arī igauņi. Viņi aicina mūs doties uz Igauniju – esam maza nācija, mums gaišu prātu maz, dosim visu, ko gribat, arī nauda ir. Man jāsāk domāt – cik tad ilgi es šeit varu lūgties, lai valsts paskatās uz zinātnieku pusi? Mēs samaksājam nodokļos vairāk, nekā valsts mums iedod. Atvainojiet, kurš kuru te baro? Ja mēs no katra nopelnītā lata 25% neieguldītu mūsu vienīgā palikušā korpusa laboratorijās, mūsu vispār nebūtu. Protams, mēs varējām šo naudu izmaksāt algās, bet mēs to ieguldījām iekārtās un laboratoriju telpu atjaunošanā. Nevienā citā valstī tā nedara. Jā, starp citu, Godmaņa laikos mūsu tiešām nebija.
– Kā tā?
– Neviens no valsts pārvaldes nebija noslēdzis līgumu ar OSI, mūsu budžets bija nulle, vai mums maksā vai nemaksā algas – tas nevienu neinteresēja. Arī tagad mūsu institūtam joprojām (!) nepieder nekāda nekustamā manta, jo valsts mums to nav nodevusi. Tas viss pieder valstij, kas par savu naudu nav pat zemesgrāmatā šo institūta ēku ierakstījusi. Mums ir daudz aparatūras ar nulles vērtību, jo valsts to nav pirkusi. Un tā tas bija līdz Aigara Kalvīša valdībai.
– Atceros, jūs piedalījāties Tautas partijas tā saucamajā pozitīvisma kampaņā pirms 9. Saeimas vēlēšanām. Tas vēlāk izsauca lielu troksni.
– Jā, es slavēju Kalvīša valdību. Bet tie, kuriem to vajadzēja saklausīt, dzirdēja to perversi. Toreiz teicu, ka Kalvīša valdības laikā finanšu noteicēji beidzot pavērsušies ar seju pret zinātni, ka beidzot daudz kas ir izdarīts. Bet kam tad tie lauri pienācās? Jaunajam laikam! Toreiz Tautas partijas valdībā izglītības un zinātnes ministre bija jaunlaiciete Ina Druviete, kas palaida valsts programmas zinātnē un ERAF projektus, notika plaši aparatūras iepirkumi zinātniskajām institūcijām. Tagad, kad ir JL un koalīcijas valdība, kurai nu visas kārtis rokā, viss apstājas! Diemžēl politiskie uzstādījumi galīgi nesakrīt ar reālajiem darbiem. Mēs tagad lūdzam nodot mūsu valdījumā kaut vai šo ēku, kurā atrodamies. Mums saka – Eiropas projektiem līdzfinansējumu meklējiet paši! Bet tajā pašā laikā pieņem likumu, ka publiskās atvasinātās personas, kas esam arī mēs, nedrīkst ņemt aizņēmumu komercbankā.
Ja mēs arī varētu to darīt, mums kaut kas jādod nodrošinājumā – ēka vai zeme. Jums nekas nepieder? Tad viss ir beidzies, vēl nesākoties.
– Skaidrs, zinātnieki mūsu valstij nav vajadzīgi. Toties valdītāji sasparojušies un uztaisījuši komisiju, lai pētītu Ostapa Bendera cienīgu projektu Daugavas pārbūves sakarā. Tādi projekti mums ir vajadzīgi?
– Bet ja par tiem labi maksā?! Ja kādam ierēdnim par to maksā, tas nav nekāds Ostapa Bendera projekts – tas ir savas personiskās kasītes papildināšanas projekts. Nopietni runājot, tas ir pilnīgs marasms.
– Kāpēc savulaik iestājāties pret Ozolsalas celulozes kombināta būvniecību Daugavas krastā?
– Ekonomiskie nosacījumi, kādus paredzēja šā projekta realizācijas gadījumā, bija tādi, kādus nevar iedomāties ļaunākajos murgos. Pirmkārt, Latvijas valstij bija jāgarantē visa papīrmalkas piegāde šim kombinātam uz 20 gadiem par nemainīgu cenu – 14 latu par kubikmetru. Otrkārt, Latvijas valstij vairs nebūtu nekādu tiesību darīt savos mežos neko, tikai piegādāt somiem papīrmalku. Treškārt, valstij būtu jāatļauj izmest Daugavā notekūdeņus ar skābekļa patēriņu 650 miligramu uz litru – tas nozīmētu visas Daugavas dzīvās radības bojāeju. Atcerieties, pēc tam Jelgavas cukurfabrika izmeta notekūdeņus tikai ar 500 miligramu skābekļa patēriņu, un visi vēzīši un zivtiņas bija pagalam līdz Rīgas līcim. Ceturtkārt, somi negrasījās maksāt nekādus nodokļus Latvijas valstij, izņemot nekustamā īpašuma nodokli. Piektkārt, šajā kombinātā grasījās ražot tikai celulozi, kuru vestu prom. Tas nozīmē, ka šeit uzvārīto celulozi vajadzētu žāvēt un puse no piegādātās koksnes tiktu iztērēta žāvēšanai. Siltumu nebūtu kur likt, bet koģenerācijas stacija tur nebija paredzēta. Karsto ūdeni iemestu Daugavā, līdz ar to temperatūra mazliet palielinātos. Pastiprinātos arī zilaļģu ziedēšana. Vienkārši plānprātīgs plāns! Šā projekta ietekmi uz dabu vērtēja SIA ELLE, kurā, kā man stāstīja, zināms daļu skaits esot piederējis arī zaļajam Indulim Emsim. Latvijas valsts vēl bija pasolījusi uzbūvēt arī visu kombinātam nepieciešamo infrastruktūru.
– Latvija ar šādu projektu kļūtu stāvus bagāta.
– Protams. Mums paliktu visi atkritumi, atklātas izdeguļu un pelnu kaudzes, kam par godu noasfaltētu milzīgu laukumu, no kura lietus laikā visi tie šķidrie mēsli aiztecētu uz Daugavu. Ak, un vēl Metsaliitto vēlējās, lai viņiem bez atlīdzības nodod 650 meža platību, kurās lielākoties aug 120 gadus vecas mastu priedes. Mūsu nacionālais kopprodukts pieaugtu par 2,5%, savukārt nacionālie ienākumi pieaugtu ar mīnusa zīmi.
– Kā uz šā fona izskatās Daugavas pārveidošanas projekts?
– Tas ir aptuveni tas pats. Latviešu bauris varēs piedalīties kaut kādā rakšanā, firmām tas būs izdevīgi, jo process notiks, bet vai pēc tam Daugavas krasti būs apdzīvojami – tas jau ir cits jautājums.