Vilks: šis budžets ir labākais iespējamais

Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild finanšu ministrs Andris Vilks.

– Gatavojot krīzes pārvarēšanu, tika piesolītas strukturālas reformas un nodokļu sloga pārdale no darbaspēka par labu patēriņam. Tas, ko redzam 2011. gada valsts budžeta projektā, ir pilnīgi pretējs: strukturālo reformu nav, bet vienlaikus tiek celti gan nodokļi patēriņam, gan darbaspēka izmaksas.

– Zināmi strukturālo reformu iedīgļi valsts budžetā tomēr ir iestrādāti. Dombrovska mazākuma valdībai vienkārši nebija iespējams veikt strukturālas reformas, īpaši iepriekšējās Saeimas situācijā, kad četru komisiju vadība bija opozīcijas rokās. Līdz ar to vairākās nozarēs reformas nemaz nevarēja uzsākt. Tagad situācija ir cita. Mums ir vairākuma valdība. Saeimā ir daudz vairāk aktīvu deputātu, un līdz ar to tagad daudzi jautājumi noris daudz raitākā tempā. Zināmu stimulu dod arī aizdevēji, kas aicina veikt vairākas konkrētas reformas. Tāpēc tagad ir svarīgi, lai arī sociālie partneri un nozares pašas nāktu ar savām iniciatīvām un savām idejām. Turklāt strukturālās reformas nav tikai vienas dienas jautājums. Kaut vai piemērs ar augstāko izglītību. Nozares iekšienē ir liela nevienprātība, daļa no nozares pārstāvjiem uzskata, ka viss ir kārtībā un nekādi pārkārtojumi nav nepieciešami. Savukārt citi šīs nozares pārstāvji ir pārliecināti, ka augstākās izglītības sistēmā ir nepieciešamas un iespējamas reformas. Valdība var nākt ar savu iniciatīvu, bet svarīgi, lai to atbalsta sabiedrība.

Veselības aizsardzībā situācija ir cerīgāka. Ir kopēja izpratne par to, ka naudai no valsts kases līdz pacientam ir jānonāk daudz īsākā laikā. Turklāt liela daļa no nozarei piešķirtiem līdzekļiem nemaz nenonāca līdz pacientu aprūpei, bet tika izmantoti būvdarbu un iepirkumu finansēšanai. Nelietderīgi tēriņi ir jāizskauž visās nozarēs.

Zināms progress iezīmējas jautājumā par nekustamā īpašuma nodokli. Nākamgad kadastrālā vērtība jau būs daudz tuvāka īpašumu reālai vērtībai. Nākamgad tiks novērsti pārpratumi un problēmas ar garāžu un palīgēku novērtējumu. Šie jautājumi tiks risināti iedzīvotājiem taisnīgākā, saprotamākā un pieņemamākā formā. Jau tagad Tieslietu ministrija strādā pie šīs reformas īstenošanas.

– Kā tad ir ar plāniem būtiski palielināt mājokļu nodokli?

– Vienotības nostāja vienmēr ir bijusi, ka šo nodokli nepieciešams pilnveidot. Tāpat šis jautājums ir atkarīgs no pašvaldību nostājas. Pašvaldības ir gatavas šo nodokli iekasēt. Pašvaldības ir gatavas risināt jautājumus par ekspluatācijā nenodotajām ēkām. Manuprāt, pašvaldību vadībā veidojas izpratne, ka nekustamā īpašuma nodoklis ir nozīmīga bāze vietējiem ienākumiem. Domāju, ka 2012. gadā varētu būt neliels nekustamā īpašuma nodokļa un mājokļa nodokļa pieaugums. Atgādināšu, ka biznesa aprindām bija daudz radikālāki priekšlikumi, aicinot valdību šo nodokli palielināt pat desmit reizes.

– Vai 2011. gada valsts budžets iezīmē valdības galīgo atteikšanos no domas pārcelt nodokļu slogu no darbaspēka uz patēriņu?

– PVN ir tiešs patēriņa nodoklis, un bija skaidrs, ka divu gadu laikā PVN būs jāpalielina, tāpēc izvēlējāmies 2011. gadu, lai novērstu inflācijas pieauguma risku 2012. gadā.

Šis ir stabilizācijas budžets. Mēs nekustamo īpašumu nodokļus varam palielināt tikai tad, ja var tikt iestrādāti kompensējoši mehānismi iedzīvotāju ienākumos, kad var paaugstināt neapliekamo minimumu vai samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli, vai iestrādāt kompensējošus elementus citos atbalsta mehānismos. Nākamgad konsolidācijas apjoms ir plānots tik liels, ka šo pretimnākšanu 2011. gada valsts budžetā nevarējām iestrādāt tik lielā apjomā, kā gribētos. Tiklīdz būs šāds kompensējošs mehānisms, sabiedrība varētu vieglāk pieņemt mājokļa nodokļa palielināšanu. No nekustamā īpašuma nodokļa ir krietni grūtāk izvairīties, turklāt to ir iespējams uzkrāt, kā arī pašvaldībām ir tiesības atsevišķām iedzīvotāju grupām piemērot atlaides līdz 90%.

Gatavojot nākamā gada budžetu, valdība nodrošināja sociālā taisnīguma principa ieviešanu nodokļu politikā, kas labvēlīgi ietekmē sociāli mazāk aizsargātos Latvijas iedzīvotājus. Savukārt sasniedzot stabilizāciju, manuprāt, būs jāpārceļ nodokļu slogs no darbaspēka uz nekustamo īpašumu. Taču, tiklīdz finansiālā situācija nostabilizēsies, darbaspēka nodokļi ir pirmie, kas ir jāmazina. Domāju, ka jau 2012. gadā valsts budžets varētu iezīmēt labākas proporcijas. 2011. gada valsts budžeta konsolidējamā summa ir pārāk liela, lai varētu iestrādāt lielāku pretimnākšanu iedzīvotāju ienākuma nodokļos. Neliels atbalsts ir sākts, tomēr 2011. gada budžeta uzdevums bija sabalansēt sociālo budžetu un sociālās izmaksas. Savukārt, ja nekustamā īpašuma nodokļa likmes būs sabiedrībai akceptējamas, tad tas palielinās pašvaldību ienākumus. Taču nekustamā īpašuma nodoklim nav lielas ietekmes uz valsts pamatbudžetu un sociālo budžetu.

– Ja runājam par 2012. gadu, tad Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja Iveta Šulca intervijā Neatkarīgajai teica: "Ja gribam nodrošināt valdības nosprausto mērķi, ka budžeta deficīts nākamgad nepārsniedz 6%, bet 2012. gadā – 3%, tad budžeta konsolidācija, kas jāpanāk nākamajos divos gados, varētu būt 700, 750, varbūt 800 miljoni. Bet, ja 2011. gadā šo summu samazina par 280 miljoniem, kas ir valdības piedāvātais konsolidācijas apjoms, tad ļoti liela summa tiek atstāta 2012. gadam." Vai piekrītat, ka šogad ejat vieglāko ceļu, bet smagie darbi pārcelti uz 2012. gada valsts budžetu?

– Turpinot budžeta konsolidāciju, valdība raudzījās uz to divu gadu griezumā, lai neatstātu visus smagākos lēmumus uz pēdējo brīdi. Valdības izvēle bija koncentrēties uz 2011. gadu, par kuru ir pietiekami ticamas makroekonomiskās prognozes. Attiecībā uz 2012. gadu ir jāņem vērā, ka tik lielas ekonomiskās aktivitātes svārstības, kādas bija vērojamas pērn un šogad, nedod iespēju veidot precīzu prognozi gan par makroekonomiskajiem radītājiem, gan par inflācijas lielumu utt., un līdz ar to nav iespējama precīza prognoze par konsolidācijas apjomu pēc gada. Tagad, vērtējot konsolidācijas apjomu 2012. gadam, mēs varētu būt neprecīzi un veikt kļūdainus pieņēmumus. Tāpēc valdība izvēlējās iesniegto budžeta variantu. Tomēr jau pēc nākamā gada pirmā ceturkšņa rezultātiem turpināsies debates ar aizdevējiem. Var gadīties, ka Latvijas ekonomiskās attīstības prognozes būs jākoriģē divreiz vai trīsreiz gadā. Tad arī iezīmēsies precīzie konsolidācijas apjomi 2012. gadam. Kaut vai viens piemērs. Šā gada pavasarī aizdevēji Latvijai prognozēja 4% IKP kritumu līdz 2010. gada beigām, bet realitātē mums ir uzlabojums. Sākotnēji tika prognozēta trīs gadu deflācija un netika prognozēts pieaugums nākamgad. Šīs prognozes nepiepildījās, un līdz ar to arī mēs varējām samazināt ieplānoto konsolidācijas apjomu. Kad sākās diskusijas par konsolidācijas apjomu 2011. gadam, tad sākumā izskanēja, ka tie būtu 500 miljoni, tad tika nosaukts skaitlis 450, vēl vēlāk 400 miljoni, bet tagad mēs esam nonākuši līdz daudz mazākam konsolidācijas lielumam. Turklāt mēs varējām veidot valsts budžetu, sasniedzot aizdevēju nosprausto mērķi – 6% lielu valsts konsolidētā kopbudžeta deficītu pret IKP, ar konsolidācijas apjomu 230 miljoni latu. Mēs izvēlējāmies veidot mazāku budžeta deficītu 5,4% lielumā pret IKP ar konsolidācijas apjomu 292 miljoni latu. 2011. gadā ir ieplānots mazāks valsts budžeta deficīts, nekā prasīja starptautiskie aizdevēji. Var teikt, ka 2011. gada budžetā ir iestrādāta zināma rezerve.

Manuprāt, redzot tos stabilizācijas asnus, kas parādījās šogad, nebūtu pareizi 2011. gada valsts budžetam uzkraut vel lielāku konsolidācijas apjomu.

– Kad 2009. gada sākumā tika izvērtētas trekno gadu kļūdas, tad viena no kļūdām bija konstatējums, ka minimālās algas pieaugumu valdība noteica voluntāri. Minimālās algas pieaugums apsteidza produktivitātes pieaugumu. Kā norāda uzņēmēji, lēmums celt minimālo algu ir ar fiskālu mērķi, kas nav saistīts ar produktivitātes pieaugumu. Alga tiek pacelta, lai palielinātu sociālo iemaksu apjomus, nevis tāpēc, ka augtu produktivitāte. Vai atkal nekāpjam uz tā paša grābekļa kā treknajos gados?

– 2010. gada trešajā ceturksnī bija vērojams ievērojams produktivitātes pieaugums – tie bija padsmit procentu. Manuprāt, minimālās algas palielinājumam nebūs lielas ietekmes uz biznesa attīstību. Jā, tas ir fiskāls pasākums, kas jāaplūko kontekstā ar pelēkās ekonomikas apkarošanu. Mums ir nozares – restorāni, viesnīcas, būvniecība u. c., kur minimālās algas saņēmēju īpatsvars pārsniedz valsts vidējos rādītājus. Minimālās algas palielināšana bija iekļauta pelēkās ekonomikas apkarošanas plānā. Mūsu pozīcija ir arī tāda, ka, vērtējot valsts iepirkumus, vienam no kritērijiem ir jābūt vidējās algas lielumam. Minimālās algas izmaiņa par 20 latiem mēnesī mūs novienādo vienā līmenī ar Latvijas kaimiņiem – Lietuvu un Igauniju. Domāju, ka šīs izmaiņas neatstās negatīvu iespaidu uz produktivitāti. Nākamgad eksportētājiem jau būs jāsāk domāt par algu pielikumiem un pēc tam arī citām nozarēm. Tomēr kopumā nākamgad algu pielikumu mēs prognozējam ļoti nelielu.

– Diskutabls ir jautājums par pensiju 2. līmeni. Daudzas valstis, un te varam nosaukt Rumāniju un Bulgāriju, no tā sāk atteikties. Ja ilgtermiņā Latvijai nebūs pietiekami daudz naudas sociālajā budžetā, lai veiktu 1. līmeņa pensiju izmaksas solītajā apjomā, tad par kādām 2. līmeņa iemaksām vispār būs runa? Varbūt Latvijai ir jāizvērtē savas iespējas un jāveido tāda pensiju sistēma, kuru spēs uzturēt tie, kas te paliks un neaizbēgs uz ārzemēm?

– Par šo jautājumu būs diskusijas, jo pensiju sistēmas nākotne ir svarīgs sabiedrības jautājums.

– Satversmes tiesa var lemt lemdama, bet, kad jau visai drīz nebūs naudas 1. līmeņa pensijām, tad par kādām iemaksām 2. līmenī (un no kādiem ienākumiem) sapņo Satversmes tiesa? Tad ko? Pārtrauksim maksāt 1. līmeņa pensijas, lai skaitītu naudu prom uz 2. līmeņa fondiem? Tā ir reāla 5 gadu perspektīva!

– Domāju, ka nākamā un aiznākamā gada laikā nekas būtisks nemainīsies. Noteikti aizsāksies diskusija par pensiju 2. līmeni, cik tajā ieskaitīt. Divus vai četrus, vai sešus procentus. Pie šā jautājuma noteikti būs jāatgriežas gadījumā, ja pasaules ekonomiku piemeklēs neplānotas un lielas problēmas. Savukārt, ja Latvijas ekonomika uzrādīs pieaugumu un pieaugs nodarbinātība, šis jautājums nebūs aktuāls. Protams, ir jāatzīst, ka valstīm, kurās ir tikai 1. pensiju līmenis, pārvarēt krīzi ir daudz vieglāk nekā valstīm, kurām ir gan 1., gan 2. pensiju līmenis. Jautājums, ko Eiropas Padomē aicina izskatīt valstis, kas ieviesušas 2. pensiju līmeni, ir neattiecināt uz valsts budžeta deficīta limitu izdevumus attiecībā uz maksājumiem 2. pensiju līmenim. Diskusijas būs, bet kardinālas izmaiņas es prognozētu tikai pie ļoti negatīva ekonomikas attīstības scenārija un pie liela bezdarba pieauguma. Par likmes lielumu? Es šaubos, ka mēs jebkad atgriezīsimies uz 10 vai pat uz astoņu procentu līmeni. Tagad jautājums būs, kad un vai vispār pāriet no divu procentu lieluma uz citu procentu.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"

Svarīgākais