Raita Karnīte: Valsts kaut kam tiek gatavota

Neatkarīgā intervē akadēmiķi, Ekonomikas prognožu centra valdes locekli Raitu KARNĪTI.

– Kā Latvijai klājas Eiropas, pasaules ekonomisko notikumu kontekstā?

– Latvija ir pasaules daļa. Ar mums rēķinās, mūs ierēķina. Kā pasaules daļa Latvija, protams, ir pakļauta interesēm. Bet, ja tagad raugāmies uz pasauli, tad – pasaule ir apjukusi. Neviens saprātīgi domājošs cilvēks neuzskata, ka viss ir beidzies.

– Apjukuši liekas pat globālie varas centri.

– Protams. Viņi nevar atrast risinājumu. Viņi paši izsludinājuši demokrātiju, bet demokrātija šādus jautājumus nevar atrisināt, ja katrs aizstāv savas intereses. Saka – demokrātija ir manu interešu ievērošana tā, lai netiktu pārkāptas citu intereses. To pirmo daļu visi atceras, bet to otro parasti aizmirst. Un tas ne pie kā laba nevar novest.

Protams, ikviens no lielajiem spēlētājiem rēķinās, ka agri vai vēlu lielie pieauguma procenti zudīs. Bet – ir politika. Un politikā vajag panākumus. Šos panākumus var panākt ar ciparu būvēšanu. Inflācija ciparu būvēšanai un sociālo problēmu noslēpšanai ir viena no spēcīgākajām metodēm. Cilvēkiem it kā nekas netiek atņemts, bet tajā pašā laikā – tiek gan. Jo – cenas aug, pabalstu apjoms nemainās, un, pat ja tas palielinās, inflācija pieaugumu nolīdzina. Lielajā kontekstā inflācija un tai sekojošā devalvācija tika ieteikta arī Latvijai. To ieteica arī Pasaules banka. Jo tā palīdzētu nomaskēt sociālās problēmas un uz laiku it kā slāpētu nemierus. Ja arī te Latvijā neviens no nemieriem nebaidās, paskatieties, kas notiek pasaulē. Tas nozīmē, ka ārējais fons joprojām ir ļoti nedrošs. Bet Latvija atrodas ārējā fona tiešā un nepārprotamā ietekmē, atkarībā.

Bet iekšzemē, skatoties, pirmkārt, uz politiķiem, otrkārt, uz padomiem un to izpildi, ir tāda sajūta, ka valsts tiek gatavota kaut kam. Es domāju, valdība ļoti labi zina, kam. Citādi viņiem varētu rasties jautājumi. Par to, kāpēc Latvijā ir pareizi viss tas, kas citur tiek turēts par nepareizu.

Tāpēc es ļoti gribētu zināt, ko valdība zina. Jo nedomāju, ka viņi zina, kā atjaunot ekonomiku. Es domāju – viņi cer, ka to izdarīs kāds cits. Jautājums – kas ir tas kāds cits? Kas te ienāks un pataisīs Latvijas demogrāfisko piramīdu sakarīgāku, bet ekonomiku – konkurētspējīgāku? Jo visi saprot, ka šobrīd ekonomika tiek noplicināta. Arī tāpēc, ka tai var nebūt cilvēku. Esmu jau teikusi – lai šeit kaut kas rastos, nepieciešama ekonomika, kurai nav vajadzīgi cilvēki.

– Kāpēc tad te nav demogrāfiskai un ekonomiskai ainai adekvātas politikas? Šķiet, politikai eksistē tikai fiskālā problēma.

– Tieši tā. Turklāt rīcības pamatojums nesaskan ne ar reālo praksi, ne ar politiskām nostādnēm. Un – ne tikai mūsējie tā dara. Savām ausīm dzirdēju, kā Eiropas komisārs Briselē Eiropas ekonomikas forumā teica: jā, mums ir jākonsolidē budžets, bet to nedrīkst darīt uz ekonomikas sagraušanas rēķina. Atbraucis Latvijā, viņš saka: jums ir jākonsolidē budžets. Bet nepasaka – to nedrīkst darīt uz ekonomikas sagrāves rēķina. Ekonomikai tomēr vajadzīgi vismaz divi resursi – cilvēki un nauda. Šeit negrib turēties ne viens, ne otrs. Tas jau ir pavisam traģiski.

Bet – mūs vēl kaunina, saka – jūs esat pārmērīgi tērējuši, jums bija tikai 100 latu, bet jūs gribējāt pirkt par 120. Ai, ai, ai, fui, fui... Bet paraugieties uz Eiropas valstu statistiku. Valdības parāds un pārpalikums pirms krīzes, 2007. gadā. Latvija ir tabulas vidū. Paskatieties, kādas valstis ir daļā, kur negatīvie budžeta deficīti. Tām neviens nesaka fui, fui, vai, vai...

Daudzas no tām pasakām, ko mums stāsta, nav ticamas. Un tajā pašā laikā uz tām tiek būvēta mūsu valsts politika. Mēs uzņemamies morālo atbildību par to, ko esam darījuši nepareizi. Lai arī tie, kuri grib mums šo morālo atbildību uzlikt, dzīvojuši daudz grēcīgāk. Šo statistiku nevar nesaprast ekonomiski. Bet, ja sapratnes vietā ir runas ar politisku ievirzi, tas nozīmē, ka šīs runas balsta kādu mērķi. Kāds ir tas mērķis – to es nevaru atšifrēt. Viens no mērķiem varētu būt – iztīrīt šo valsti un pēc tam iepludināt te lieko naudu... Lai gan priekš tā Latvija tā kā par mazu...

– Spānija un Portugāle degs zilās liesmās, bet mēs te iekopsim zaļo ekonomiku? Un kur tad te milzu tirgus?

– Nē, mēs to noteikti nedarīsim. Varbūt to darīs šeit, bet ne jau mēs. Par kādu naudu mēs to darīsim? Tie ir milzīgi ieguldījumi. Bet – atcerieties, par ko Merkele interesējās, kad bija šeit? Par to, lai mums būtu labas attiecības ar Krieviju un – kā te ir ar attieksmi pret zaļo ekonomiku. Tas nozīmē, ka kaut kur meklēs vietu, kur to varētu darīt pietiekami lēti. Ja paskatāmies nodokļus – Latvija ir lēta zeme. Un cilvēki te ir paklausīgi, lēti. Vietējo te pēc kāda laika faktiski nebūs. Te būs imigranti ar imigrantu mentalitāti. Te būs ļoti laba vieta.

– Ja aizmirst tautu, sanāk pozitīvs scenārijs.

– Protams, tas ir pozitīvs scenārijs, ja domājam ekonomiskās kategorijās un aizmirstam par savām ļoti nozīmīgajām nacionālajām vērtībām. Ja parakstāmies par modernu, daudznacionālu sabiedrību. Nevis par tukšu Latviju. Ja parakstāmies par industriālu scenāriju, ja nekarojam pret katru rūpnīcu, kura te grib ienākt, jo mums svarīgāka kāda zivs. Ja nesapņojam, ka pie mums brauks cilvēki, lai par simtiem eiro paskatītos uz vienu Vecrīgas ieliņu. Ja sākam domāt par savu ekonomiku un savu dzīvi saprātīgi, tad varam izveidot šo pozitīvo scenāriju.

– Kāda tad ir mūsu interese šajā scenārijā? Gribas tomēr saglabāt latviešu tautu.

– Tad nevar tik vien kā pie dzintara jūras dziedāt, vajag arī mācīties un saprast kaut ko. Šobrīd ar esošo demogrāfisko bildi vairāk vietā ir jautāt – ko mēs vēl varam izdarīt. Domāju, ka neko lielu. Vienīgais, ko varam – saglabāt savu latvietību tajā daļā, kas te paliks. No Latvijas aizbrauc tieši tie, kuri taisa demogrāfiskās piramīdas apakšējo, bērnu galu. Cilvēku daudzums, kas nāks pasaulē, te var palikt tikai mazāks. Imigrāciju mēs vēl negribam atzīt. Bet – vairāk nekā pusi sabiedrības te veidos klātpienākušie citi. Ne cittautieši, bet citi.

– Vai tad uzņēmuma gabarīti ir tik noteicoši?

– Politika to ir veicinājusi. Ir teikts – dari tā, jo es tā daru. Protams, uzņēmējus iespaido tas, kāda ir valsts politika. Un valsts politika te vienmēr bijusi tāda, kas vilinājusi uz mazumu. Palīdzība bijusi vienmēr tikai mazumam. Tāpēc lielie uzņēmumi sašķēlušies. Bet uzņēmēji ir malači. Viņi ir vērtīgākais, kas te Latvijā ir. Taču – viņi iet pēc naudas. Ir divas iespējas. Te tev ir čupiņa naudas, bet tev jāpāriet milzīgs grāvis. Vai – te tev ir čupiņa naudas, un vari iet pa taciņu. Tu taču nelīdīsi grāvī, iesi pa taciņu.

– Tā ar nav nekāda Amerika. Ja demokrātija, kā jūs teicāt, ir manu interešu ievērošana, kamēr es nebendēju citu intereses, kāpēc šobrīd tam nav atbilstoša regulējuma? Kredītu teātris nerādās beidzies, uzkrājumi turpina pārvērsties parādos, vara nepievēršas vispārējai ekonomikai...

– Šodien galvenās briesmas tiešām ir valstu līmenī. Tā nepieskatītā nauda, kas cirkulē sistēmā, ir prātam neaptverama. Ja ekonomisti nespēj šo naudas daudzumu aptvert, uzraudzīt un savaldīt, tad tas vien liecina, ka īstas drošības vēl nav. Pasaule ir aizgājusi tik tālu, ka viņiem nav risinājuma. Viņi nevar pat vienoties, lai bankas tomēr pievaldās. Mēs arī Latvijā redzam, ka bankām siltumnīcas periods beidzies, tām jāsāk pelnīt, un tās sāk domāt, ka nu jau cilvēkiem atkal varētu būt parādījusies kāda lieka nauda... Bankas atkal vilina iekšā. Tas viņām jādara. Tas ir banku bizness. Un nekas nespēj nodrošināt augstāku peļņu kā šis naudas bizness. Galvenais – cilvēki tam nav vajadzīgi. Vajadzīga tikai uzticība.

– Labi, pieņemsim, ka valdība zina, ko dara. Iekļaujas globālo spēļu kontekstā un gatavo Latviju kaut kam... Bet tad iznāk, ka valdība dara to, kam nav deleģēta.

– Sabiedrība atkārtoti ir devusi viņiem mandātu.

– Sabiedrības mandāts nenosaka neierobežotas pilnvaras. Mums ir Satversme.

– Viņi pārkāpj Satversmi, jau pieļaujot šo te demogrāfisko bildi.

– Jā, bet saistībā ar šo bildi var atrunāties, ka arī sabiedrība ir pie tās līdzdalīga.

– Tāpēc, ka brauc projām? Cilvēki brauc projām tāpēc, ka viņiem nav šeit nodrošinātas elementārās tiesības. Ja desmit vecīšiem kopā jābrauc uz vietu, kur viņiem var sniegt medicīnisko palīdzību... Kurā vietā tas pirmais gaida, kamēr tas desmitais iznāks no ārsta kabineta un viņu aizvedīs uz viņa miestu? Veikalā? Uz ielas? Turpat medicīnas punktā? Kurā vietā šie vecīši ir mīļi gaidīti, labi uzņemti, ar siltu tēju padzirdīti? Vai – bērni, kas mētājas pa ceļmalām. Bērni, kuru jau tā ir tik maz. Vai tā nav iznīcinoša sociālā politika? Īrijā, kad bērni iet uz skolu, uz katra ielas stūra stāv cilvēks, kurš aptur satiksmi un pavada bērnus pāri ielai. Vienalga, vai lietus līst, vai saule spīd. Īrijā ģimenē ir pieci bērni. Latvijā ir viens ar pusi, bet Latvijā bērni mētājas pa ceļmalām. Kur te ir saprāts?

– Jūs rādāt Latvijas kroplo demogrāfisko eglīti. Kroplums ir tik acīmredzams, ka jājautā – kāpēc tie, kas pieņem lēmumus, līdz šim nav pārkārtojuši politiku, lai tā konsekventi strādā uz eglītes apakšgalu?

– Saeimā šai demogrāfiskajai bildei vajadzētu būt piespraustai pie sienas, un tiem simt deputātiem vajadzētu ar kūpošām galvām domāt, kā lai piepilda gan apakšgalu, gan vidusdaļu. Ir pilnīgi saprotams, ka šādi nevar palikt. Plus vēl tas, ko mēs darām ar savu izglītību. Sapņodami par zināšanu ietilpīgu ekonomiku, esam pateikuši, ka sociālās un humanitārās zinātnes mums nevajag, jo to ir par daudz. Tās vajag aprakt smilšu kastē. Mums vajag tehniskās zinātnes. Bet – tajā pašā laikā skolā tehnisko zinātņu pamats ir brīvprātīgs. Nu kā to saprast, ka eksperti, zinoši, gudri cilvēki, kas sēž Saeimā, pieļauj šādas muļķības?

–Es teiktu, ka šeit ir pietiekami brīva valsts, lai katrs pats varētu nest savu brīvības krustu. Kāpēc tas jānes tikai varai? Kamēr pats varbūt vāļājas ceļmalā blakus savam bērnam.

– Šeit nav uz kā to brīvību kā resursu izmantot. Jo sabiedrība, indivīds nav brīvs. Indivīds ir saprotošs. Viņam saka: "Tev noņems pensiju." Viņš saprot. Viņš ir ļoti labs. Viņu slavē visa Eiropa. Par to, ka viņš saprot. Un viņš ir lepns, ka viņš ir saprotošs. Viņš bremzē savu valsti, viņš iznīcina savu valsti, par kuru viņš ir stāvējis ar svecīti... Un raudājis. Un joprojām stāv un raud. Viņš apzināti bendē valsti un... ir saprotošs. Un viņš ir labs. Visa Eiropa skatās uz viņu ar apbrīnu.

– Ko darīt ar saprotošo latvieti?

– Jārunā par viņu. Esmu runājusi auditorijās, bet cilvēkiem nepatīk. Cilvēki ir klieguši, un sapulces vadītājam bezmaz bijis jāgādā par manu drošību. Kliedza tāpēc, ka mūsu sabiedrība joprojām negrib atzīt, ka ir kļūdījusies un kļūdās, ka joprojām neprot pārvaldīt savu valsti.

– Kopš kura laika?

– Kopš deviņdesmito gadu sākuma. Kad brīvība bija atgūta, vajadzēja tomēr saprast arī savu pienākumu pret to.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"