"Pilsoniskās savienība" bez sajūsmas iekļausies "Vienotībā"
Aprēķina savienība – tā topošo politisko partiju apvienību Vienotību raksturo Pilsoniskās savienības (PS) valdes loceklis Kārlis Šadurskis.
PS kopsapulces delegāti sestdien pieņēma lēmumu atbalstīt partijas Vienotība izveidi un PS dalību tajā. Zīmīgi, ka valdē netika ievēlēti vairāki tā sauktās lietussargu grupas pārstāvji – kultūras ministre Sarmīte Ēlerte, 10. Saeimas deputāts Uģis Rotbergs, kā arī iepriekšējās valdes pārstāvji deputāti Ilze Viņķele un Arvils Ašeradens.
Iespējamos riskus un problēmas līdz ar Vienotības izveidi iezīmēja vairāki PS redzamākie politiķi, arī Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete. «Es zinu, ka daudziem no mums rūgtas mieles ir atstājušas debates par valdības koalīcijas veidošanu, kuru laikā vairāki vadoši Vienotības partiju politiķi runāja par koalīciju ar Saskaņas centru (SC). Es arī biju viena no tām, kam tādas partijas iekļaušana valdībā, kura neatzīst Latvijas valstiskuma pamatvērtības, bija nepieņemama. Tāpēc viena lieta, kas, veidojot vienotu partiju, ir jāsaka skaidri – mēs neredzam vietu Latvijas valdībā cilvēkiem, kuri neatzīst Latvijas valstiskuma pamatus. Šī vienošanās ir jānostiprina arī formāli. Bet tas ir izdarāms un par to, kas ir vai nav valdībā, beigās lemj Saeima,» norādīja S. Kalniete.
Viņa arī atgādināja, ka PS Saeimā ir 16 deputāti, Rīgas domē – gandrīz divas reizes vairāk deputātu nekā Jaunajam laikam, valdībā – trīs ministri, bet Eiropas Parlamentā – drīz būs trīs deputāti. PS valdes locekle apzinās, ka daudziem PS biedriem iekļaušanās vienotā partijā rada bažas. Tie uzskata, ka Vienotībā PS nespēs saglabāt nacionālo stāju. «Daži no mums uzskata, ka Vienotībā dominēs Jaunais laiks (JL) un mēs būsim mazākie brāļi, kuri nekad nebūs pie īstas teikšanas. Daži no mums uzskata, ka, Vienotības un Valda Dombrovska reitingam krītoties, būtu neizdevīgi sasaistīt sevi ar šo zīmolu. Daži no mums ir aizvainoti par to, ka viņu viedoklī partneri Vienotībā nepietiekami ieklausās, vai arī īsti neveidojas sadarbība konkrētās nodaļās, novada līmenī. Katrai šai rūpei ir savs pamats,» uzsvēra S. Kalniete un turpināja, «man ir jāatzīmē kāda nopietna problēma Vienotības darbā pēdējos mēnešos – tā ir spēja ātri un kvalitatīvi pieņemt kolektīvus lēmumus, un tad tos disciplinēti izpildīt. Paralēli darbojas triju partiju valdes, apvienības valde, valdība un Saeimas frakcija. Lēmumi katru reizi ir atkal un atkal jāapspriež katras partijas valdē vai domē un tad atkal jāsaskaņo apvienībā. Tādējādi tiek tērēti tik ļoti plānie kvalitatīvas politikas lemšanas resursi. Lēmumi top par vēlu un ir neskaidri. Līderība nav noteikta. Tas dod jaunas iespējas kritikai no mūsu oponentu un bieži arī no sabiedroto puses.»
Savukārt PS valdes priekšsēdētājs Ģirts Valdis Kristovskis apgalvoja, ka «PS nedrīkst tikt saglabāta par katru cenu, taču arī Vienotība nedrīkst tikt veidota par katru cenu! Vienotības integrācijai ir jābūt sapratnes, atklātības un cieņas pilnam procesam. Slēpti mēģinājumi celt Vienotību ir kroplas izpausmes vērtē, un tādi neved uz spēcīgu Vienotības partiju templi».
Taču nokļūšana uz šo templi nebūt nav rozēm kaisīta, jo Vienotību veidojošās partijas nav ņēmušas vērā PS izstrādātos priekšlikumus ekonomikas uzlabošanai. «Pirms vēlēšanām mēs, PS, respektējām V. Dombrovska, E. Repšes, A. Kampara jeb JL ekonomiskās nostādnes. Tobrīd valdības vadītājam bija cits redzējums, mēs piebremzējām savus piedāvājumus Vienotības kopējā procesa dēļ. Tagad gaidām no jauna, jo 2011. gada budžeta veidošanas un tā papildu konsolidācijas laikā, protams, nevaram uzspiest savu redzējumu. Respektējam JL amatpersonu iecerētos pasākumus, kas tieši atbildīgas par ekonomisko procesu valstī. Rezultātā PS un ekspertu redzējums nu jau gadu paliek iesaldēts, jo Vienotības ietvaros katrs paliek pie savas pārliecības,» komentē PS priekšsēdis.
Vienotības un JL priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa neslēpa, ka katrai no trim partijām ir dažādi viedokļi daudzos jautājumos, arī par partijas uzbūves un darbības principiem. «Esmu pārliecināta, ka virzība uz vienotu partiju ir pareizais solis, tāpēc strīdi un atšķirības uzskatos mums jāuztver nevis kā šķelšanās draudi, bet kā iespēja kopējai, saturīgai sarunai,» uzsvēra S. Āboltiņa.