Boriss Stomahins ir Krievijas disidents, kas par savu aso, varai neglaimojošo domu izteikšanu – gan avīzē, gan internetā, gan protesta demonstrācijās – tika notiesāts uz pieciem gadiem nometnēs.
Pērn martā viņu atbrīvoja. Sagrautā veselība atgādina par šiem pieciem gadiem joprojām: aresta brīdī viņš izkrita no ceturtā stāva loga, traumēja mugurkaulu un kāju, un pieci gadi nometnēs arī nebija nekāda sanatorija. Taču traumas un ieslodzījums neapturēja Borisu Stomahinu: viņš joprojām raksta tikpat asi, un pārsteigumu sagādāja viņa nesenais internetā publicētais raksts par Latviju: šķita, ka Stomahins ilgi dzīvojis mūsu valstī, jo precīzi uzrādījis mūsu problēmas un nelaimes.
Neatkarīgā intervē Borisu Stomahinu.
– No kurienes tik labas zināšanas par Latviju?
– Internets mūsdienās palīdz atrast vajadzīgo informāciju diezgan ātri. Turklāt es palūdzu draugiem atsūtīt grāmatu Latvijas vēsture. XX gadsimts, kas izdota krieviski un 2004. gadā izsauca milzu skandālu Krievijā. Paldies tieši šim skandālam, kura dēļ arī uzzināju par šo grāmatu un ko izlasīju ar lielu baudu. Diemžēl pamatā interesei par Latviju bija drūmā Krievijas tagadne un ne mazāk drūmā pagātne. Tas būris, tas gadsimtu gaitā permanentais cietums, kurā mēs visi Krievijā dzīvojam, – tas ir ne tikai mūsu cietums, un ne velti to sauc par «tautu cietumu». Baltijas tautas bija visspilgtākās un varonīgākās tautas, kas pretojās «mūsu» koloniālajai politikai. Visiem skaidrs, ka «nevar būt brīva tā tauta, kas apspiež citas tautas». Bet krieviem šī brīvība izrādījās vismazāk vajadzīga... No naida pret Krievijas impēriju un verdzību manī radās solidaritātes jūtas pret tautām, kas cīnās par savu brīvību, manī radās vēlme tās atbalstīt šajā cīņā, no kurienes arī radusies interese par tām.
– Par ko jūs notiesāja uz pieciem gadiem?
Par ko notiesāja... Kopš Putins parādījās pie politiskā apvāršņa, esmu bijis pret viņu visskarbākajā opozīcijā, un kopš 2000. gada 1. janvāra man ir personiskais karš pret šo režīmu. Tik nesamierināmu pretinieku, kuriem ir tik sistēmiska pieeja šai antiputiniskajai cīņai, Krievijā gandrīz nav. Bija taču pilnīgi skaidrs, ka Putins centīsies restaurēt padomju totalitārismu, veicinās atklātu varas pārņemšanu ar VDK palīdzību un neapturamu padomju pagājības revanšu. Daudziem šķita, ka tas viss beidzies 1991. gadā... Un galvenais apses miets, ko ietrieca Krievijas neilgās brīvības kapā, bija jaunais Čečenijas karš. Atbalstīt nāciju, kas cīnās pret mūsu kopīgajiem ienaidniekiem, – tas kļuva gan par manu morālo pienākumu, gan milzīgu pašiedvesmu. Es daudz rakstīju par šo tēmu gan internetā, gan mūsu avīzē Radikālā politika (Radikaļnaja poļitika), organizējām piketus pret Krievijas agresiju Čečenijā. Tieši tad es sapratu, ka nav iespējams Krievijā likvidēt diktatūru, nelikvidējot to Krievijas valsti, kurā valda verdzība un vardarbība, kas neļauj brīvi dzīvot arī kaimiņiem. Tad atklāti sāku rakstīt par nepieciešamību atzīt Čečenijas neatkarību, arī par to, ka izdarīt to būs iespējams tikai tad, kad asiņainā Maskavas orda sabruks sastāvdaļās. Krimināllietas pret mani tika ierosinātas vairākkārt, lielākoties par publikācijām mūsu avīzē. Beigu beigās mani iesēdināja, formāli piekasoties citātiem avīzē un noklausoties manu mājas telefonu.
– Referendums par divvalodību Latvijā notiks 18. februārī, Krievijas prezidenta vēlēšanas – 4. martā. Divu nedēļu starpība – nejaušība?
– Protams, ne. Krievija arī agrāk attiecībā pret Latviju ir realizējusi atklāti revanšistisku kursu, izmantojot krievvalodīgos padomju laiku migrantus kā savu «piekto kolonnu». Ne tik sen PSRS krahs tika nodēvēts par «lielāko ģeopolitisko katastrofu», un centieni tā vai citādi atgriezt atpakaļ tautas, kas izrāvušās no padomju konclāģera, sāka noteikt visu politiku, tostarp arī «krievvalodīgo tiesību aizsardzību» Latvijā. Varēja vērot arī histēriju par «nacisma heroizāciju» un nemitīgos mēģinājumus ietekmēt Latviju caur ES struktūrām. Bet pēdējos mēnešos Putina tronis sagrīļojās! Negaidīti sākās mītiņi, pieprasot viņa demisiju, bet vēlēšanas taču deguna galā! Un tajās zaudēt nozīmētu to, ka cilvēks, kurš paveicis tik daudz noziegumu, bez prezidenta vai vismaz premjera statusa vienkārši neizdzīvotu... Tāpēc jāmobilizē visi resursi, un jūsu referendums, ja tajā uzvarētu krievu valodas aizstāvji, būtu veiksmīgs trumpis prezidenta «vēlēšanās», proti, pateicoties Krievijas atbalstam, beidzot izdevies «aizstāvēt mūsu tautiešu tiesības fašistiskajā Latvijā», atvieglot viņiem dzīvi (Krievijas propaganda taču stāsta, ka krievi Latvijā nevis dzīvo, bet mokās, kaut gan uz etnisko dzimteni doties neviens negrib...). Jebkurā gadījumā skaidrs, ka visas tās parakstu vākšanas, referendumus un promaskavisko spēku uzvaras vēlēšanās bīda tieši Krievijas specdienesti, bet pakalpīgu stulbeņu un maksas aģentu bijušajās PSRS kolonijās netrūkst. Latvieši brīvprātīgi nevarētu savā valstī sarīkot tādu mazohismu: pašiem sev uzspiest vakardienas okupantu valodu.
– Kā jūs domājat, kas tieši ir Latvijas krievvalodīgo aizvainojuma cēlonis? Kādā veidā viņi ir apdalīti?
– Ņemot vērā Maskavas revanšismu, patiesībā nekādu reālu tiesību ierobežojumu nav, izņemot nepilsoņiem liegtās tiesības piedalīties vēlēšanās un tikt ievēlētiem. Bet katram taču skaidrs: ja visi nepilsoņi iegūs vēlēšanu tiesības, tad nebūs grūti ievēlēt tādu parlamentu, kas – tāpat kā 1940. gadā – pats paprasīs, lai Latviju iekļauj Krievijā. «Apdalīto» propagandas mērķis – iedzīt Latviju atpakaļ Maskavas apkampienos. Esmu dzirdējis, ka patlaban tiek vākti paraksti, lai būtu jauns referendums – par pilsonības piešķiršanu visiem. Jā, Lubjanka nesnauž: Latvijai tiešām draud briesmas.
– Krievvalodīgie sola krievu atmodu pēc referenduma. Ko tas, jūsuprāt, varētu nozīmēt?
– Baidos, ka tas varētu nozīmēt grautiņus un nekārtības Rīgā un citviet Latvijā – aptuveni tāpat kā 2007. gadā ar Krievijas specdienestu palīdzību, iesūtot savus aģentus Igaunijā, tika organizēti grautiņi Tallinā, kur krievvalodīgie, it kā protestējot pret bronzas kareivja pārnešanu uz kapiem, demolēja pilsētu. Šos notikumus vēroju pa televizoru, sēdēdams cietumā, protams, attiecīgā propagandas ietērpā.
– Krievija noteikti izmantos latviešu leģionāru piemiņas dienu –
16. martu, lai atkal nolamātu latviešus par nacistiem. Acīmredzot iekšpolitiskās problēmas var mazināt ar ārējo ienaidnieku piesaukšanu?
– Protams, tas ir pārbaudīts paņēmiens. Bet ir vēl kas cits. Pēc tam, kad 80. gadu beigās sabruka visas marksistiskās dogmas par «komunisma uzcelšanu», izveidojās ideoloģiskais vakuums, radot nestabilitāti padomju cilvēkos. Protams, vadīt nihilistiski noskaņotu tautu bija grūti. Tāpēc
90. gadu sākumā «dižo uzvaru pār fašismu» Krievijā sāka izmantot kā ideoloģisko mantru jaunajā politiskajā reliģijā, sak, lai arī kādi būtu staļinisma noziegumi, lai arī cik miljonu cilvēku būtu nogalināti 70 boļševisma gados, tik un tā PSRS «izglāba pasauli no fašisma mēra». Šis «dižās uzvaras» kults aizgājušajos gados Krievijā uzblīda tik tukls, ka kļuva par galveno mītu, uz kura turas Krievijas valstiskums, jo tam nav nekā cita, uz kā turēties. Šobrīd visam, kas saistās ar «dižo uzvaru», Krievijā ir rituālo mantru raksturs. Tāda svētā mitoloģija, uz kā turas režīms un ko tas vērīgi sargā. Pat tik tālu aizdomājušies, ka izveidojuši komisiju «vēstures falsifikāciju nepieļaušanai» – protams, lai nefalsificētu jau līdz serdei melīgo padomju vēsturi. Komisija, lai nepieļautu kādam runāt patiesību, kas varētu graut pašus svētos padomju ideoloģijas pamatus! Bet jūs sakāt – latviešu leģionāri... Kaščejs Nemirstīgais pasakā traki baidījās no tā, ka viņa dzīvību, kas paslēpta adatā, bet adata paslēpta olā, bet ola... kāds var sadauzīt. Tad, lūk, Maskavas čekistu mistiskās bailes no jūsu leģionāru gājieniem ir līdzīgas Kaščeja bailēm, kad kāds jau taisās sist viņa olu. 16. marts ir arī labs iegansts, lai uz Latviju iedarbotos caur ES, kur sēž «nacisma uzvarētāju» pēcteči, angļu–franču staļiniskie sabiedrotie, lai ar viņu palīdzību sodītu Rīgu par mītisku «nacisma attaisnošanu» vai «atdzimšanu», tādu ideoloģisku noziegumu, kas notiek tikai dažu domās...
– Kā vērtējat opozīciju Krievijā? Vai tā vispār ir?
– Diemžēl jāteic, ka nav īstas, radikālas opozīcijas, tādas, kas iestātos par pilnīgu sistēmas maiņu, par šīs noziedzīgās varas likvidāciju. Ir tikai maza sauja opozicionāru, kas dzīvi atdevuši cīņai pret tirāniju – gan padomju, gan šodienas, bet kuriem neviens nedos vārdu tagadējos milzīgajos protesta mītiņos. Balles karaļi šodienas mītiņos ir tie, kuri ar sajūsmu atbalstīja Putinu vēl pirms desmit gadiem, kuri bija pietuvināti varai, ieņēma premjeru, vicepremjeru, ministru, deputātu un padomnieku posteņus. Šie cilvēki ir tās pašas sistēmas daļa, ko šodien pārstāv Putins, un, iespējams, nožēlo PSRS sabrukumu ne mazāk kā viņš pats. Katrā ziņā nespēju iedomāties, ka viņi, piemēram, iestātos par Krievijas atomieroču vai savas agresorarmijas likvidāciju, par Krievijas izstāšanos no G8, no ANO vai arī iestātos par Abhāzijas un Dienvidosetijas «neatkarības» atzīšanas atcelšanu un sava karaspēka izvešanu no šīm Gruzijas teritorijām. Viņi ir pret Putinu ne jau tāpēc, ka viņš ir noziedzies pret Čečeniju, viņiem ne drusku nav žēl, ka Putina dēļ gājuši bojā Jandarbijevs, Ļitviņenko, Kačiņskis... Vienkārši šī «opozīcija» vēlas tikt pie varas, nostumjot Putinu, un tas nebūt nenozīmē, ka viņu politiskā programma tajā daļā, kas neskar VIŅU tiesības un brīvības, atšķirsies no Putina programmas...
* Lubjanka – līdz 1991. gadam Valsts drošības komitejas mītne Maskavā, pēc tam – Krievijas specdienestu mītne
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"