Krievijas valsts padomnieks Koļerovs: latentais neonacisms gūst arvien vairāk piekritēju

Krievijas Federācijas īstenā pirmās pakāpes valsts padomnieka Modesta KOĻEROVA attieksme pret Baltijas valstīm ir nīgra. Turklāt viņš necenšas būt politkorekts. Šī attieksme redzama arī atbildēs uz Neatkarīgās jautājumiem. Acīmredzot tās dēļ Koļerovu nelaiž Lietuvā, Igaunijā, Gruzijā. Taču – Modests Koļerovs ir visai autoritatīvs (Krievijā) un gudrs oponents. Un – nav labāka mācību līdzekļa par spēcīgu pretinieku. Jo tad var nojaust gan to, kā varētu transformēties Krievijas Latvijai pievērstās uzmanības tonalitāte, gan to, cik labi pretinieks ievērojis mūsu vājās vietas, gan arī precīzāk izvēlēties kontrlīdzekļus.

Tie, kas aizlej mums ausis ar sīrupu, šajā ziņā neko nemāca. Kā tautasdziesmā: «Aiz pēlēja darbu daru, aiz teicēja aizsnaudos…»

– Uz kuru pusi Vladimira Putina prezidentūra pavērsīs Krievijas un Eiropas attiecības?

– Es domāju – uz vecās Eiropas pusi. Turp, kur tās līdz šim bijušas.

– Vai gaidāms kāds (ekonomiskas) integrācijas process?

– Nē, nekādas integrācijas ar ES nebūs.

– Tomēr teic, ka Eirāzijas Savienība būvēta saskaņā ar ES šabloniem cerībā tikt pie vienotas ekonomiskas telpas.

– Jā, nosacījumi tiek kopēti. Taču es domāju, ka tā vairāk ir Aleksandra Lukašenko ideja, kurš iestājas par Eirāzijas un Eiropas Savienības integrāciju. Taču tā ir tik utopiska lieta, ka es nevaru par to nopietni runāt.

– Taču Krievijā pastāv arī viedoklis, ka večiņa Eiropa top kusla, kādēļ ir aplam uz to likt lielas cerības. Labāk pievērsties kādiem vitālākiem, perspektīvākiem norišu centriem.

– Krievijai nekad nav bijis uzdevuma – izvēlēties vienu no diviem. Krievija balstās uz diviem pamatiem. Ķīna kļūst aizvien nopietnāks Krievijas ekonomiskais partneris. Un, ja nākotnē tā daļa Krievijas metālu, gāzes, naftas, ko pērk Eiropa, saruks, tad šie kvantumi ar uzviju tiks pārcelti uz Ķīnu. Turklāt večiņa Eiropa ir večiņa tikai Eiropas Savienībā. Bet četras lielās ekonomikas – tās jau nekur nepazūd. Vācija, Lielbritānija, Francija, Itālija. Cita lieta, ka saistības ES ietvaros aplaupa lielās ekonomikas. Vācijai tikko noņēma 400 miljardus Grieķijas un tās seku atbalstam. Domāju, ka tad, kad vecā Eiropa atradīs pareizu attiecību moduli ar jauno Eiropu, tai kļūs vieglāk.

– Kā šajā kontekstā transformēsies Krievijas attiecības ar Baltijas valstīm?

– Nekā.

– Kas Krievijai ir Baltijas valstis?

– Tranzīta teritorija. Vairāk nekas.

– Vai tad Baltija ir kaut kādā veidā Krievijai bīstama?

– Nē. Bīstama nav Baltija, bīstama ir amerikāņu infrastruktūra, kas izvietojas Igaunijā. Ir radīts reģionā lielākais radioelektroniskās cīņas centrs, kas vērsts pret Krieviju. Šim centram, kuru NATO terminoloģijā sauc par kiberaizsardzības centru, kā virsbūve tiek veidota politiskās kontroles un iejaukšanās institūcija, kuru vada bijušais ASV sūtnis Azerbaidžānā Metjū Braiza (no pirmā marta – starptautiskā centra drošības jautājumos (ICDS) direktors. Oficiāli ICDS dibinājusi Igaunijas valdība 2006. gadā, tas vēro drošības un aizsardzības procesus, analizē globālos notikumus un gatavo priekšlikumus atbilstoši Igaunijas interesēm – V.A.). Tas ir nopietns militāri politisks izaicinājums. Taču tas ir ASV, nevis Igaunijas izaicinājums. Igaunija ir vienkārši teritorija.

– Vai tad Krievijai bīstams mūsu proamerikānisms?

– Krievijai bīstams agresīvs proamerikānisms. Ja Baltija paliktu vien patiesa proamerikāniska sieva un risinātu savas ģimenes problēmas savrup no Krievijas, mūs tas neaizskartu. Taču Baltijas vanagi pārdod savu suverenitāti amerikāņiem vienā paketē ar pretkrievijas centieniem. Viņi (piemēram, igauņi) atvēl savu teritoriju, lai ASV varētu izpausties pret Krieviju.

– Bet es biju iedomājies, ka ar ASV mūs saista vien draudzība. Suverenitāti mēs atdodam Briselei.

– Jā. Taču Brisele paņēma visas suverenitātes paliekas bez maksas. Savukārt Vašingtonas obkomam tiek pārdota politiskā griba. Tāpēc, ka politiskā griba ir konfliktējoša. Pati Baltijas desuverenizācija par labu Brise

lei – tā ir Krievijai neitrāla, tā Krieviju nekādi neaizskar. Bet Baltijas desuverenizācija par labu Savienotajām Valstīm – tā ir konfliktējoša. Tā ir naidīga. ASV patlaban vada NATO mācības Baltijā. Ko tur mācās? Desantēšanās tehniku. Desantēties paredzēts Ziemeļigaunijā, tiešā mūsu robežas tuvumā.

– Vai tas tomēr nav pašas Krievijas izdomāts drauds?

– Ja jūsu kāpņu telpas, mājas kaimiņš krāmē pie jūsu durvīm granātas, runādams: «Dārgumiņ, tās taču tikai granātas, neesi tik aizdomīgs, ej izgulies…», ko lai saka? Stiep tu savas granātas uz savu tualeti. Drošāk būs.

– Tomēr – suverenitāte mums tikai viena. Kā tas izdodas – dot to ij Briselei, ij Vašingtonai? Esam divkārt devīgi.

– Politiskajā literatūrā jau sen aprakstīts un ASV tieši atskaņots tas, ka jaunā Eiropa, jaunās Eiropas dalībvalstis veido uzticamu marionešu balstu ASV cīņā pret veco Eiropu, kura vēl mēģina demonstrēt savu patstāvību. Proti – ir nenogremdējams aviācijas bāzes kuģis divās frontēs. Gan pret vēl joprojām frondējošo Eiropu, gan arī pret Krieviju, kura nez kādēļ (dabiski, muļķības dēļ) vēl nepadodas.

– Kas Krievijas varai ir krievu pasaule?

– Krievijas varai nav vienota skata uz krievu pasauli. Pirmkārt, pastāv birokrātiskā pieeja, kuras mērķis ir – maksimāli atkratīties no morālas, politiskas un birokrātiskas atbildības par attiecību uzturēšanu ar tautiešiem, lietot, cik vien iespējams, šauras formulas, kuras ļauj neievērot kā tautiešus miljonus cilvēku aiz Krievijas robežām. Krievu vai krievu kultūrai piederīgo. Un vēlas ielaisties tikai ar tiem, kuri apmeklē vēstniecību parketus un bučo cits citu uz aukslējām. Tas, protams, ir birokrātijas pašapmāns. Taču patlaban spēkā esošā, tautiešu politikai pievērstā likuma redakcija traktē krievu pasauli tieši tā. Šaurā izpratnē.

Tomēr, otrkārt, pastāv reāla krievu pasaule, un Putina ārpolitikas principiem veltītais 7. maija dekrēts balstīts priekšstatos par lielo krievu pasauli. Krievija tradicionāli nevarēja un lielās līnijās tā arī nav iemācījusies un nemācās ekspluatēt krievu pasauli kā piekto kolonnu. Tādam nolūkam Krievijai nav ne instrumentu, ne politiskās gribas. Tieši tāpat Krievija nav spējusi un netiecas iemācīties ekspluatēt Krievijas investīcijas kā politisku faktoru. Lai ko arī kāds teiktu, lai kā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā cīnītos pret Krievijas tranzītu un investīcijām, vienlaikus zem galda kārtojot koruptīvus insaideru darījumus. Krievijas bizness nav patriotisks. Tam nav politiska satura.

– Kādi reāli līdzekļi nāk no Krievijas Latvijā tautiešu atbalstam?

– Nav ne jausmas. Tāpēc, ka programmu finansējums ir pievērsts projektiem. Nevis valstīm.

– Kādos principos jūs pats balstītu Krievijas attiecības ar tautiešiem?

– Ja runāt par pareizu tonalitāti Krievijas varas un tautiešu attiecībās, tad domāju, ka jāizvēlas tomēr tas, kas vispilnīgāk raksturo realitāti. Krievijas tautieši nav atkarīgi no Krievijas varas. Viņi ir atkarīgi no vēsturiskās Krievijas kā kultūrvēsturiskas vides. Viņi, lai apliecinātu savas likumīgās tiesības, ir spiesti cīnīties ar birokrātiem. Taču Krievijas varas pārstāvji viņiem labākajā gadījumā ir vāji pieskaitāmi sarunas biedri. Manuprāt, pareiza būtu prasīga (kā lielā krievu kopuma, krievu pasaules pārstāvja) attieksme pret katru praporščiku, kurš pārstāv Krievijas varu. Jo kalpo tieši viņš, nevis tautieši dzīvo, lai viņš varētu nozagt lieku piečuku. Prasīga attieksme pret valodas, kultūras, savu neatņemamo humāno un cilvēka tiesību aizsardzību – tas ir vienīgais pareizais ceļš. Jo vairāk tāpēc, ka atgriezeniskā saite darbojas. Ikvienu vecāko praporščiku var apiet, izmantojot atgriezenisko saiti. Ja mēs ielaižamies darīšanās ar birokrātiju, mums jācīnās, lai tā kļūtu pieskaitāmāka. Abās robežas pusēs mums jācīnās ar savu nepieskaitāmo birokrātiju, kuras vairākumam nav ne dzimtenes, ne tēvijas, ne vērtību.

– Kādu nozīmi jūs piešķirat vārdiem piektā kolonna?

– Ideālā gadījumā piektā kolonna darbojas vien konflikta situācijā. Kā minimums, aukstā kara laikā. Nerunājot par karsto. Mūsdienu situācijā amerikāņu piekto kolonnu Krievijā veido visai šaurs liberālās inteliģences pārstāvju loks, kuru ievērojama daļa nav Krievijas, bet ASV, Izraēlas un citu valstu pilsoņi. Savukārt Krievijas piektā kolonna tās robežvalstīs ir vien melīgs mīts, lai arī šo valstu VDK orgāni šo kolonnu nerimti meklē ar lupu. Es tā uzskatu. Un (saku pilnīgi atklāti) es būtu laimīgs, ja dažās valstīs šī piektā kolonna būtu. Bet – nav.

– Mūsu Drošības policija domā citādi.

– Katrā Krievijai tuvās aizrobežas valstī bez izņēmuma mēs vērojam interesantu psiholoģisku fenomenu. Armēnija, Gruzija, Ukraina, Latvija, Tadžikija, Kirgīzija un citas pirmrindas valstis uzskata sevi par globusa centru. Visas vienādi tās uzskata, ka Maskavā štābi sēž un naktīs lauza galvas par to vien, kā Latviju kaut kādā veidā nomākt, kā iesūtīt šeit slepenu tanku divīziju, lai atņemtu konkrētam pilsonim viņa maizīti ar sviestu, bet ministram – portfeli.

– Štābi vai ne štābi, bet bažas pastāv. Piemēram, no Hilarijas Klintones (viņa apmeklēja Gruziju jūnija sākumā) paziņojumiem par militārās sadarbības nostiprināšanu starp ASV un Gruziju cita starpā tika secināts, ka kaut kur rēgojas otrs Krievijas un Gruzijas konflikts.

– Ciktāl runāt par pirmo karu, tad 2008. gada septembrī Mihails Saakašvili, uzstājoties parlamentā, izteica pārmetumus Hilarijas Klintones priekšgājējai Kondolīzai Raisai. Tas skanēja apmēram tā: kā tad tā, jūs taču garantējāt, ka Krievija neiejauksies, kā tad tā – jūs stimulējāt mūsu centienus «teritoriālās nedalāmības» atjaunošanā, jūs solījāt, ka Krievija neiejauksies, bet tā iejaucās. Es uzskatu, ka jūsu minētajām pilsones Klintones iniciatīvām ir tāds pats stimulējošs raksturs.

– Vai Krievijas politikai arī raksturīga fobokrātija, manipulēšana ar bailēm?

– Lai manipulētu ar bailēm, ir jābūt sabiedrībai ar izskalotām smadzenēm. Jābūt efektīvai oficiālās un neoficiālās cenzūras sistēmai. Jābūt bagātīgai politiskā spiediena instrumentu izvēlei. Krievijā tā nav. Latvijā tas ir. Un Igaunijā ir. Un Lietuvā.

– Tātad mūsu bažas Krievi nāk! ir pilnīgi bez pamata?

– Mani vairāk uztrauc šīs psihopātiskās mobilizācijas sociālā daba. Par četrdesmit gadiem vecāko Lietuvas tantiņu, kuras veido galēji konservatīvo vēlētāju, rusofobu pamatmasu, bailes nav izdomātas. Tās radušās vēsturiski. Tās vienkārši ekspluatē. Tās var pavairot, tās var daudzkārt pavairot, bet tās nevar izdomāt. Tieši tāpat kā Gruzijas vēlētāju vairākuma, īpaši jauniešu, mobilizāciju ap Saakašvili, ap viņa revanšismu, var pavairot, var novest līdz karikatūras līmenim, bet nevar izdomāt. Tā pastāv. Sociālā paranoja pastāv. Tā nav izdomāta. Mani vairāk satrauc mehānisms, ar kura palīdzību šī masu fobija tiek radīta.

Gruzijas gadījumā esmu pārliecināts, ka Saakašvili parādīšanās nav nejauša. Ja nemaldos, jau 1998. gadā, tad, kad akadēmiķis Saharovs nosauca Gruziju, kas pameta PSRS, par mazu impēriju, Gruzijas pareizticīgo baznīcas galva uzstājās ar drukātu sprediķi, kura saturs bija šāds: Gruzijā tiesības dzemdēt ir tikai gruzīniem, tas, kurš nogalinās gruzīnu (nav svarīgi – vainīgs gruzīns vai nē), ir gruzīnu tautas ienaidnieks. Tas tika izspēlēts laikā, kad jau sākās starpetnisks konflikts, kad sākās pilsonisks konflikts. Tās bija baznīcas sankcijas etniskai tīrīšanai un genocīda izpausmēm. Mani vairāk uztrauc nevis fobiju ekspluatācija, bet gan tas, kā top materiāli to ekspluatācijai. Kā mēs paši nonākam šo neliešu gūstā.

– Pamatotās lietuviešu un latviešu tantiņu bailes mani nemulsina tikmēr, kamēr politiķi ar tām neaizbāž nākotni. Turklāt – mūsu bijušais ārlietu ministrs Aivis Ronis ne pārāk sen teica, ka Višinska balkons ir aiznaglots. Vai ir aiznaglots?

– Es nezinu. Būtība jau nav Višinskī, bet gan tajā, kas šodien pilda viņa funkcijas. Kurš pretendē uz Višinska lomu, kurš to spēlē? Saprotat!? Būtība nav konkrētā vēsturiskā Višinskī, bet gan tajā, kurš mums ir Višinskis šodien. Vai tā ir Džudita Gārbere, kura uztiepj kristiešu sabiedrībai nekristīgus homoseksuālisma standartus?

– Vienā no Rīgā prezentētā rakstu krājuma Impēriju pulsācijas rakstiem jūs vēsturiskā kontekstā minat vārdus «Eiropas politiskais revizionisms». Kas tas tāds? Tas nav nokritis no Višinska balkona?

– Nē. Revizionisms – tas ir historiogrāfisks jēdziens, tā ir hitleriskā kolaboracionisma reabilitācija, kurš atvieglotā, light versijā palaikam izlec mūsdienu Eiropas vēsturē kā velns no tabakdozes. Netīši. Mēs laimīgi gādājām par Eiropas vērtībām, bet pēc tam, bāc, atnāca Hitlers un daži vājākie pārgāja viņa pusē. Taču īstenībā Austrumeiropas masveida (izņemot Poliju) kolaborācija ar Hitleru ar visām saknēm, rokām un kājām izauga no pirmskara diktatūrām un pirmskara etniskā nacionālisma. Un tad, kad jaunās neatkarīgās valstis atjaunoja savu valstiskumu tieši no pirmskara valstiskuma, tās apzināti vai neapzināti (biežāk – apzināti) atražoja tieši to diktatūru, kura ar paceltiem karogiem vispirms devās Staļina aizgādībā, bet pēc tam ar vēl lielāku gandarījumu – Hitlera piekritēju rindās. Sabiedrības vājums attieksmē pret kolaboracionismu nekur nav pazudis. Taču kolaboracionisms ar Staļinu sliktākajā gadījumā pārtapa pilsoņu karā, bet kolaboracionisms ar Hitleru – masu iznīcināšanas akcijās. Genocīdā.

– Masu iznīcināšanas Staļina laikā bija līdz kaklam un vairāk…

– Staļins nepiekopa masu iznīcināšanu saistībā ar etnisko piederību. Turklāt, lai kāds arī nelietis bija Staļins, es nevaru iedomāties, ka nosacītais Višinskis steigā censtos viņam nosūtīt telegrammu, kurā rakstīts, ka Igaunija ir Judenfrei.

– PSRS latviešus trīsdesmitajos gados izķēra, tautas pārvietoja… Es piekrītu vien tam, ka mums tagad un turpmāk ir jāaizdomājas par kolaboracionismu. Bet kāpēc mums nekādi neizdodas «pārvarēt vēsturi»? Krievijas vēsturniece Jeļena Zubkova uzskata, ka vācieši to ir izdarījuši.

– Mana attieksme pret Jeļenu Zubkovu ir laba, taču nedomāju, ka, izsacīdama formulu – cik labi Vācijai izdevies pārvarēt vēsturi, viņa apjauš to, kas notiek Vācijā patlaban. Latentais neonacisms gūst arvien vairāk piekritēju. Vai tiešām tāpēc, ka vēsture ir pārvarēta? Nē! Tāpēc, ka tā bija nodzīta zem ādas, zem galda. Taču – ne pārvarēta. Es vispār uzskatu, ka pilnīgi, galīgi un uz visiem laikiem vēsturi pārvarēt nevar. Tā ir asinīs. Tieši tāpat mani līdz dvēseles dziļumiem aizskar, ja kāds sēž un izliekas tiktāl par cilvēku, ka teic: «Es esmu Eiropas vērtību nesējs!» Velns lai rauj! Vērtības tikai tāpēc ir vērtības, ka atrodas nerimtā konfliktā ar realitāti. Ideāli, principi… Normas tikai tāpēc ir normas, ka tiecas uzlabot dzīvi. Skolotājs tikai tāpēc ir skolotājs, ka māca kaut ko, ka pastāvīgi konfliktē ar sliktu realitāti. Vērtības tikai tur ir vērtības, kur uz tām kāds tiecas. Bet, ja kāds – vakarējais komunists, komjaunietis, fašists, kolaboracionists… uzdodas par vērtību nesēju, tad es šajā izpausmē saskatu kārtējo partkomu, kārtējo SS. Šis cilvēks meklē veidu, kā iepakot savu pretenziju uz idejisko varu. Es kā vecais, vēl padomju laika antikomunists ko tādu vienkārši ienīstu.

– Vai mums, lai normāli pastāvētu līdzās, obligāti jānonāk līdz vienādai vēstures notikumu uztverei?

– Nav jānonāk. Krievijā nav valsts akceptētas un kriminālā veidā aizsargātas valsts teorijas. Lai tā būtu okupācijas vai neokupācijas teorija. Un paldies dievam! Mūsu konstitūcijā aizliegta jelkāda valsts ideoloģija. Un tad, kad Francijā sākās diskusija sakarā ar sodu ieviešanu par genocīda, tai skaitā armēņu (mana sieva ir armēniete), noliegumu, es ieņēmu pozīciju, kas vērsta pret vajāšanu par domām. Pat ja šīs domas noraida to, ka bijis genocīds. Jo tiklīdz tu atdod savu sirsniņu, savu dvēseli speciāli apmācīta inkvizitora vai cenzora rokās, tā viss – ardievu, brīvība! Šis cenzors ar triju klašu izglītību, kas gūta Ļeņina vārdā nosauktā profskolā, rīt iedomās sevi par galveno gudrinieku un sāksies ļaunprātības. Ikviena cilvēka vara – tas ir kārdinājums. Bet ja turklāt pieļaut varu pār sirdi, pār domām...