Urbanovičs: Pretī Māstrihtas kritērijiem varam izvirzīt Rīgas kritērijus

Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Saskaņas centra frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs.

– Pirms diviem gadiem Saskaņas centrs izvirzīja alternatīvu pieeju budžeta veidošanai. Jūsu idejas netika pieņemtas. Tagad valdība ziņo, ka Latvija jau ir sekmīgi pārvarējusi krīzi un IKP pieauguma ziņā kļuvusi par Eiropas čempionu. Nākamā, 2013. gada budžeta ietvaros Latvijai jau ir jāsagatavo pārejai uz eiro. Vai Latvijas sabiedrība tādēļ atjaunoja neatkarību, lai tā vienkārši pēc divdesmit neatkarības gadiem atteiktos no neatkarīgas valsts atribūtiem?

– Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāpaskaidro gan par pēdējiem 20 gadiem, gan par valsts budžeta pieeju šajā laikā, gan par pāreju uz eiro. Pēdējos 20 gadus skaidru ekonomikas attīstības mērķu un uzdevumu vietā valdošie politiķi gandrīz vienmēr kā lozungu izvirzīja tikai tos pasākumus, kas var kalpot kā ekonomiskās vai sociālas attīstības instruments.

Rūpniecības privatizācija bija mērķis. Stingrs lata kurss bija un ir mērķis.

2013. gadā mēs svinēsim lata piesaistes divdesmito gadadienu. Jā! Šie mērķi tika sasniegti, bet reprivatizācijas, pārmērīgi stingras monetārās politikas un pārāk augstā lata kursa dēļ mēs faktiski zaudējām rūpniecību. Daudzus valdošos politiķus tas pat iepriecināja. Viņiem bija savi politiskie mērķi – aizsūtīt darbā svešumā pēc iespējas vairāk Latvijas iedzīvotāju. Tagad, kad Latvijas ekonomikas struktūra ir pilnībā mainījusies un divas trešdaļas no IKP nodrošina pakalpojumu sniegšana, nevis saražoto preču apjoms, koalīcijas pārstāvji – Daniels Pavļuts un citi – ir sākuši runāt par industrializācijas nepieciešamību. Tikai jau ir par vēlu. Vilciens ir aizgājis! Latvijas uzņēmumiem joprojām nav atvērti Rietumeiropas tirgi, un arvien grūtāk ir atgūt zaudētos NVS valstu tirgus.

– Eirozonas perspektīvas ir miglā tītas. Ko šādos apstākļos mums dos pāriešana uz eiro?

Pēc valdošās koalīcijas domām, eiro ieviešana ir valsts solis pretī investīcijām. Mēs būsim tās Eiropas sastāvā, kas droši virzās uz priekšu. Uzlabosies mūsu kredītreitingi, mums būs vieglāk pārkreditēties, lai atdotu parādus. Mūs aizsargās eirozona, un mēs būsim izdevīgāki investoriem. Šai nolūkā mums jāizpilda sen zināmie Māstrihtas kritēriji – valsts parāda līmenis, budžeta deficīts attiecībā pret IKP, inflācijas līmenis un kreditēšanas likmes. Pašlaik, kā apgalvo Latvijas Bankas vadītājs Ilmārs Rimšēvičs, mēs pilnībā pildām visus šos kritērijus.

Lai valsts pievienotos eirozonai, būs vajadzīgi arī tieši budžeta izdevumi. Latvijas Bankas prezidents nosauca citu skaitli – 12 miljoni eiro valsts vienreizējo izdevumu un 110–219 miljoni eiro privātā sektora izdevumu. Turklāt vēl aptuveni 200 miljonus eiro pirmo piecu gadu laikā Latvija ieskaitīs Eiropas Stabilizācijas fondā. Proti, saskaņā ar vispieticīgākajām aplēsēm visai drīz – 2013. gada beigās un

2014. gada sākumā – mums par eiro ieviešanu būs jāmaksā aptuveni 5 procenti no valsts gada budžeta! Vai šis jauninājums nebūs par dārgu apmaiņā pret daļēju valsts suverenitātes zaudēšanu?

– Manuprāt, nedz Dombrovskis nedz Rimšēvičs nav devuši skaidras atbildes uz jautājumu, kāds mehānisms nodrošinās to, ka uz Latviju plūdīs jaunas investīcijas un mums radīsies jaunas darba vietas?

– Investīcijas plūst uz tām valstīm, kurās ir vismaz:

• skaidra un saprotama ekonomiskās attīstības programma;

• stabila un nemainīga nodokļu un komercdarbības likumdošana;

• attīstīta infrastruktūra – ceļi, pieeja elektroenerģijai, siltumpiegādei, modernām telekomunikācijas sistēmām utt.;

• attīstīta izglītības sistēma, medicīniskā un sociālā apdrošināšana un nodrošināšana;

• augsti kvalificēts darbaspēks.

Kas no tā visa ir Latvijā? Maz, turklāt tas, kas bija agrāk, pēdējo divdesmit gadu laikā ir zaudēts. Būsim pret sevi godīgi un atzīsim, ka mēs pašlaik joprojām neesam gatavi uzņemt investorus. Mums nav tam piemērotu apstākļu.

Manuprāt, tagad ir pienācis laiks pirmo reizi uzstājīgi paust Latvijas intereses. Mums nav vajadzīgs eiro par jebkādu cenu. Eirozona ir ar mieru uzņemt mūs tikai tad, ja mēs izpildīsim Māstrihtas kritērijus. Lieliski! Tikai situācija ir nevienlīdzīga. Mēs nevaram atteikties iestāties eirozonā, jo to nosaka nosacījumi, uzņemot Latviju Eiropas Savienība. Tomēr, zinot Grieķijas, Spānijas. Portugāles un Slovēnijas nedienas pēc iestāšanās eirozonā, ir jāsecina, ka Latvija būs gatava pievienoties vienotai valūtai tikai tad, kad Eiropa būs gatava izpildīt zināmas saistības pret Latviju. Ja pastāv Māstrihtas kritēriji, var izvirzīt pretējus Rīgas kritērijus. Manuprāt, Latvija būs gatava pievienoties eirozonai tikai tad, kad Eiropas Savienība izpildīs šādus piecus nosacījumus:

Pirmkārt, Eiropas Savienībai ir jāpalielina tiešo maksājumu lielums Latvijas lauksaimniekiem vismaz līdz 90 procentu līmenim no vidējā ES līmeņa. Vienlaikus Latvijai jānosaka izņēmuma statuss no ES normām zvejniecībā un cukura rūpniecībā, kamēr nozares atgūs to ražošanas līmeni, kāds bija pirms Latvijas iestāšanās ES.

Otrkārt, kohēzijas, Eiropas sociālā fonda u.c. ES fondu maksājumi Latvijai nedrīkst būt mazāki par 2007.–2012. g. līmeni, līdz laikam, kamēr Latvija nesasniedz 80% no vidējā IKP lieluma uz vienu iedzīvotāju.

Treškārt, ES jāgarantē vismaz 60% finansējuma līmenis enerģētiskam projektam Latvijas un ES integrācijā, izveidojot Latvijas un Ziemeļvalstu elektrības starpsavienojumu.

Ceturtkārt, ES jāgarantē vismaz 60% finansējuma līmenis Latvijas tranzīta attīstības projektiem, paredzot ātrgaitas automaģistrāles Polija– Latvija–Krievija izbūvi un dzelzceļa līniju modernizāciju Latvijas tranzīta kravu plūsmu galvenajos virzienos.

Piektkārt, ES ir jākompensē Latvijas zudumi no darbaspēka eksporta, paredzot ES atbalstu Latvijas kultūrai, zinātnei un veselības aprūpei ar konkrētu maksājuma lielumu par ikvienu cilvēku, kurš dodas strādāt vai pārceļas uz bagātāku ES dalībvalsti.

Manuprāt, izpildot šādus nosacījumus, Saskaņas centrs atbalstīs Latvijas pievienošanos eirozonai.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"