Ukrainas karavīrs ekskluzīvā intervijā par šokējošo situāciju armijā

© Ekrānuzņēmums

Tuvojas 1000. diena kopš Krievijas noziedzīgā iebrukuma Ukrainā. Neaptverama sadisma, cietsirdības un jebkādu saprātu zaudējušo iebrucēju darbības šokē pasauli, bet it īpaši Baltijas tautas, kas labi atceras padomju okupāciju no 1940. līdz 1990. gadam. Kas šobrīd notiek Ukrainā? Kādas ir kara perspektīvas, kā vērtēt Ukrainas armijas iespējas noturēties Krievijas Kurskas apgabalā, vai valsts ir uz pilsoņu kara sliekšņa – saruna ar Ukrainas armijas kareivi Juriju Armašu, kurš septembrī viesojās Rīgā.

Jurija Armaša intervijā paustie izteikumi, iespējams, šokēs daudzus lasītājus. Viņa domas par kara gaitu, iesaistīto atbildību neatbilst tam, kā karu atspoguļo Ukrainas vara. Katram no mums ir sava galva, vai piekrist izlasītajam, bet alternatīvs skats no karā ierautā cilvēka, kas septiņus gadus dzīves veltījis Ukrainas aizstāvībai un cīņai pret Krievijas okupantiem, ir vērtīgs.

Pirms brīvprātīgās pievienošanās frontei Jurijs strādāja par zobārstu. 2017. gadā Jurijs Armašs brīvprātīgi pievienojās Ukrainas Bruņotajiem spēkiem un devās uz Doneckas apgabalu, lai dienētu kā kara mediķis. Bez pārtraukuma Jurijs riskēja ar savu dzīvību, lai aizsargātu savu valsti no Krievijas agresijas, kas sākās jau 2014. gadā līdz ar Krimas aneksiju un iebrukumu Donbasā, okupējot daļu Doneckas un Luhanskas apgabala. 2022. gada aprīlī Hersonas apgabalā, Dnipro upes kreisajā krastā pie apdzīvotās vietas Oļeški, Armašs nonāca krievu gūstā, kas ilga vairāk nekā gadu. Viņš izdzīvoja, un Jurija sirds pukst par Ukrainu un Ukrainas cilvēkiem, kas atrodas gan frontes pirmajās līnijās, gan arī mierīgajās pilsētās tālāk no karadarbības zonas.

Ukraina varonīgi aizstāv sevi, neatkarību, valsts tiesības uz pastāvēšanu noziedzīgā Krievijas iebrukumā. Aizstāv arī Latviju, kas Ukrainas kapitulācijas gadījumā nonāks nenovēršamu Krievijas iebrukuma draudu priekšā.

Kā jūtaties Latvijā?

Pēc dzīves Ukrainā, kur ik dienu ir gaisa trauksme, Latvijā jūtos lieliski, it kā būtu nokļuvis citā pasaulē. Beidzot varu labi izgulēties! Šeit mazāk sapņos rādās murgi par iepriekš redzēto Ukrainā - par piedzīvoto laiku krievu gūstā, ko krievi ar mums darīja, kad bijām gūstā, ko viņi darīja ar civiliedzīvotājiem, sievietēm, bērniem. Šeit, ja tā var teikt, esmu nedaudz citādi sācis “elpot”.

Šobrīd ir trešais kara gads Ukrainā. Visa brīvā pasaule, arī Latvija ir Ukrainas pusē. Vai redzat, ko Rietumi var darīt vairāk vai labāk, lai Ukraina spētu izspiest krievu armiju no savas zemes un atjaunotu kontroli pār robežām, kādas tās ir 1991. gada dokumentos?

Es domāju, ka Eiropa un Amerika ir pietiekami līdz šim palīdzējušas Ukrainai un turpina palīdzēt. Manuprāt, nepieciešama lielāka Ukrainā nogādātās dažāda veida palīdzības kontrole no Rietumiem. Ir svarīgi nodrošināt, lai palīdzība, kas tiek dota Ukrainai, tiktu nogādāta līdz frontes pirmajām līnijām, līdz kareivim, kas cīnās ierakumos par Ukrainu. Manu valsti neaizstāv tikai ukraiņi, tur ir arī latviešu militāristi, ir ārzemju leģions (apakšvienība Ukrainas Bruņotajos spēkos, ko veido brīvprātīgie no visas pasaules - autors), kur karo gruzīni un ļoti daudz citu cilvēku. Diemžēl visu militāro nodrošinājumu un bruņojumu, ko saņem, piemēram, ārzemju leģions, nenodrošina Ukraina, to paveic pavisam citi cilvēki, sponsori, citas valstis. Ukraiņu armijas kareivji saņem tikai aptuveni 20 procentus no palīdzības apjoma, ko nodrošina partneri, sabiedrotie, mūsu brāļi.

Šobrīd Ukraina veic ofensīvu Krievijas teritorijā Kurskas apgabalā, tajā pašā laikā redzam, ka Krievija uzbrūk praktiski visā pārējā frontes daļā - ziemeļos, austrumos un dienvidos. Krievija pamazām virzās uz rietumiem. Kā jūs raksturotu pēdējā pusgada laikā frontē notiekošo?

Tas ir tikai mans viedoklis un ne vairāk. Ukrainas uzbrukumam Krievijas teritorijai Kurskas apgabalā ir divi izskaidrojumi - pirmais, tas ir veids, kā novērst Ukrainas sabiedrības uzmanību no katastrofālās situācijas frontē. Otrais variants - kad notiks miera sarunas starp Ukrainu un Krieviju, tās risināsies, pamatojoties uz maiņas darījumu - vienas teritorijas pret citām. Proti, Ukrainas iegūtās zemes Krievijas teritorijā pret krievu okupētajām ukraiņu zemes daļām. Tas ir mans pieņēmums. Diemžēl līdz šim nevienas no sarunām nav notikušas pēc Ukrainas diktāta, līdz šim viss noticis, kā vēlējies Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Un neviens šādiem noteikumiem nav piekritis.

Kādi faktori karā varētu pagriezt notikumus par labu Ukrainai? Kā notiekošo varētu ietekmēt ASV prezidenta vēlēšanas novembrī?

Domāju, pēc ASV prezidenta vēlēšanām ļoti daudz kas mainīsies arī Ukrainā. Daudzas Ukrainas amatpersonas atstās savus posteņus, daudzas koruptīvās saites tiks sagrautas, vēlos cerēt, ka tas tā notiks. Ukraina pati nav spējīga uzvarēt to korupciju, kas valstī turpinās pat kara laikā.

Jūsu sacītais skan diezgan neticami un ļoti skumji...

Diemžēl.

Bet šis tomēr ir izdzīvošanas karš Ukrainai, karš, kas izšķirs, vai būs Ukraina kā neatkarīga valsts, ukraiņi kā tauta, kas varēs kopt tradīcijas, kultūru un savu valodu savā zemē, nevis trimdā. Bet tajā pašā laikā valsts aparātā ir lēmumus pieņemoši cilvēki, kam ir vara, kas reāli strādā par labu ienaidniekam.

Viņi strādā par labu sev pašiem, nevis ienaidniekam. Viņi nedomā par parastiem ukraiņu cilvēkiem, kas cenšas izdzīvot, nopelnīt naudu savām ģimenēm, tās pabarot. Šie varas cilvēki pat cenšas veicināt karu, viņi dala visu, kur vien var nopelnīt. Es ļoti vēlos ticēt, ka būs globālas izmaiņas varas vertikālē, ka aizies visi vecie, kas pieraduši dzīvot pēc savas sistēmas. Pelnīt pēc pašu uzbūvētās korupcijas algoritma.

Vai jūs varat nosaukt konkrētus korupcijas gadījumus Ukrainas armijā, ko pieredzējāt, ja vēlaties to darīt?

Es varētu nosaukt daudz, bet baidos par savu radinieku dzīvībām. Jau vairākkārt bijuši zvani (no Ukrainas specdienestiem - autors) ar draudiem, lai klusētu un neko publiski nestāstītu, ka mums nav tādu tiesību. Es runāšu, nenosaucot konkrētus cilvēku vārdus - ja runājam par armijas brigādi kā organismu, kas karo priekšējās līnijās. Visu izšķir komandieri, augstākie komandieri, kas dod pavēles, jo ir komandieri, kas ne tik ļoti ieinteresēti karā, bet gan domā par iedzīvošanos uz kara rēķina. Es to redzēju savā brigādē - tā bija 59. brigāde. Diemžēl. Mana brigāde turpina karot šādā pašā veidā par Ukrainu un ukraiņu cilvēkiem. Bet ir arī labas brigādes, nerunāju, ka slikti ir pilnīgi visur. Problēma ir apstāklī, ka visi cilvēki, kas kļūst par dažāda līmeņa vadītājiem, ir dažāda veida radinieki pašreizējiem vadītājiem. Tie ir brāļi un radinieki, viņu vienīgais mērķis - nozagt.

Ko tieši viņi dara - pārdod jums domātos ieročus, munīciju, militāro ekipējumu?

Ieročus, munīciju, militāro apģērbu, ekipējumu. Bija gadījumi, kad kareivji no saviem komandieriem par naudu pirka munīciju, jo viņus neapmierināja tas apjoms, ko viņi saņēma, lai veiktu organizētu uzbrukumu pretinieku pozīcijām. Diemžēl tā bija.

Skumji to dzirdēt. Mums Latvijā, tūkstoš kilometru attālumā no frontes, ir pilnīgi cits iespaids par tur notiekošo. Paskatīsimies, kas notiek frontē, kur pašlaik ir pati sarežģītākā situācija? Vai tā ir Doneckas fronte un Pokrovskas virziens?

Jā! Pats karstākais punkts kaujās šobrīd ar visvairāk upuriem un ievainotajiem ir Pokrovskas virziens.

Kādi ir iemesli, ka tieši tur ir visvairāk personālsastāva zaudējumu, ka tur neizdodas apstādināt krievu uzbrukumu un fronte virzās uz rietumiem?

Pirmkārt, komandieriem jāpārtrauc būt par savu kareivju “miesniekiem”, kas nosūta kareivjus uz priekšu, neskatoties, vai skaits ir pietiekams - komandieriem galvenais ir izpildīt kaut kādu konkrētu uzdevumu. Viņiem nav būtiski, cik lieli būs zaudējumi. Komandieriem ir mērķis, un tā izpildei sūta kareivjus, kas pat lāgā nav apmācīti - viņus atved kaut kādā punktā, izvirza uzdevumu, nodrošina ar minimāla daudzuma ieročiem un munīciju. Tādā veidā viņiem ir jāieņem viena vai otra orku pozīcija, kā mēs viņus saucam Ukrainā.

Esmu lasījis, ka ukraiņu komandieri šobrīd uzskata, ka pašreizējie kareivji, kas pievienojas dienestam, ir krietni sliktāk sagatavoti dažādās jomās nekā tie, kuri bija 2022. gadā, kad sākās pilna mēroga Krievijas iebrukums Ukrainā, un tādēļ notiekot atkāpšanās uz rietumiem. Kā jūs to komentētu?

Manuprāt, nepietiekamais karavīru skaits sadursmju vietā, frontes pirmajā līnijā, arī liek komandieriem atkāpties atpakaļ. Vienkārši nepietiek cilvēku. Ja militārpersona nav pietiekami apmācīta, kā šī persona var veikt jebkādu militāro uzdevumu? Nekā. Tāpēc daudzi kareivji aizbēg, viņi vienkārši saka: “Nevēlos būt par gaļu! Es protu karot, man ir prasmes, bet šādas pavēles un uzdevumus var izdot tikai komandieri “miesnieki”!”

Rit trešais kara gads, Ukrainā ir daudz NATO militāro instruktoru, kas apmāca šos Ukrainas komandierus, kas pēc tam dodas uz fronti, kas reāli vada karadarbību konkrētos sektoros. Nerunāju par ģenerāli Sirski vai bijušo armijas komandieri Zalužniju, bet par zemāka ranga militārpersonām. Grūti noticēt, ka NATO instruktori viņus māca šādā veidā...

Problēma ir citur, šie NATO apmācītie komandieri nekļūst par brigāžu komandieriem. Viņiem nav tādas iespējas. Jā, ir ieguvuši zināšanas, viņi zina, kā karot, bet problēma ir šāda - lai kļūtu par brigādes komandieri, ir nepieciešami sakari (augstākajās armijas struktūrās - autors). To nevar tā vienkārši paveikt. Ja tā ir no jauna izveidota brigāde, problēma ir karavīru trūkumā. Šādas brigādes nedodas uz frontes karstākajiem punktiem, šādas brigādes komplektē tik ilgi, kamēr savāc nepieciešamo kareivju skaitu.

Kāda ir Ukrainas un Krievijas armijas karavīru skaitliskā attiecība, piemēram, Doneckas frontē Pokrovskas virzienā - viens pret septiņiem, viens pret desmit?

Es zinu, kāda tā ir. Bet tā ir ļoti nepatīkama attiecība, tāpēc to neteikšu.

Tātad frontes virzīšanās uz rietumiem šobrīd ir likumsakarība?

Mēs to nevēlamies, bet tas ir fakts. Tas, ko redzam, tas patiešām notiek.

***

Turpinājums sekos. Turpinājumā par to, kur pazūd munīcija Ukrainas armijai; kādēļ F-16 karā netiek izmantoti lietderīgi; kā FPV dronu lietošana ietekmē kara gaitu; amatpersonu nodevības; vai karam paredzamas drīzas beigas; kas notiek ar gūstā saņemtajiem Ukrainas karavīriem un kādēļ Krievijas militāristi izvaro bērnus.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.