Lisabonas līgums nebūs revolūcija
Šodien Portugāles galvaspilsētā Lisabonā ar īsu ceremoniju tiek atzīmēta Eiropas Savienības (ES) Lisabonas līguma spēkā stāšanās. Ceļš līdz šim brīdim bija ilgs, bet atbalstītāji cer, ka tas ir bijis to vērts un ES tagad spēs darboties efektīvāk.
Ceremonijā par godu līguma spēkā stāšanās brīdim piedalīsies jaunais ES prezidents Hermanis van Rompejs un ārlietu pārstāve Katrīna Eštone, kā arī Eiropas Komisijas prezidents Hosē Manuels Barrozu un prezidējošās valsts Zviedrijas premjerministrs Frederiks Reinfelds. Darbs pie Lisabonas līguma tika pabeigts 2007. gada 13. decembrī, tomēr spēkā tas var stāties tikai tagad, divus gadus vēlāk, kad līgumu ir ratificējušas visas 27 dalībvalstis.
Savienības vai nacionālās valsts intereses
Lisabonas līguma ratifikācija bija mokoša, un rezultāts karājās mata galā, kad šis dokuments otro reizi referendumā bija jāatbalsta īriem, kuri pirms gada to bija noraidījuši. Otrs izaicinājums bija eiroskeptiskais Čehijas prezidents Vāclavs Klauss, kurš, saņēmis atļauju uz savu valsti neattiecināt Pamattiesību hartu un Čehijas Konstitucionālās tiesas atzinumu par līguma atbilstību valsts pamatlikumam, beidzot atmeta savus mēģinājumus bloķēt dokumenta stāšanos spēkā. Viņš līgumu parakstīja 3. novembrī.
Līguma atbalstītāji uzskata, ka tas ļaus vairot ES ietekmi pasaulē un būs Eiropas atbilde tādu augošu valstu kā Ķīna pozīcijām, kas nostiprinājušās ekonomiskās krīzes laikā. Savukārt kritiķi domā, ka šā mērķa piepildīšana ir izgāzusies jau līguma ratificēšanas periodā, – bija jāiegulda lielas pūles, lai dokumentu parakstītu visas 27 valstis, bet vēl ilgāks laiks pagāja, kamēr līguma teksts tika radīts. Par saskaņas trūkumu liecināja arī tas, kā tika izraudzīts ES prezidents un ārlietu pārstāve. Skaidrības nebija līdz pēdējam brīdim, un beigu beigās ES līderi vienojās šajos amatos izvirzīt mazpazīstamus politiķus.
Abas puses piekrīt, ka pārmaiņas, ko līgums radīs, būs lēnas. Daudz kas būs atkarīgs no tā, kā pirmajos gados strādās jaunie ES vadītāji, kā viņi izpratīs savus pienākumus, kā arī no tā, vai nacionālo valstu valdības savas vēlmes izvirzīs augstāk par ES interesēm, raksta Reuters. Nav gan pamata kaut ko tādu gaidīt – pēdējais piemērs tam bija Francijas prezidenta Nikolā Sarkozī izteikumi laikrakstam Le Monde pēc tam, kad Francijas pārstāvim Mišelam Barnjē tika piešķirts iekšējā tirgus un pakalpojumu eirokomisāra amats, kas viņam dos teikšanu pār savienības finanšu regulāciju. N. Sarkozī sacīja, ka tā ir uzvara Francijai un zaudējums Lielbritānijai. Tā bija vēlējusies amatā redzēt kādu ar liberālāku attieksmi pret ekonomiku, kurš nedraud ar jaunām regulācijām.
Kā pievilināt Obamu
"Līgums stiprinās ES laikā, kad tai ir nepieciešama stiprināšana un kad eiropieši uz pasaules skatuves aizvien mazāk tiek uzskatīti par nopietnu spēku," saka domnīcas Eiropas reformu centrs darbinieks Hugo Bradijs. "Vai līgums nodrošina atbildi Eiropas gaistošajai ietekmei pasaulē? Pats par sevi nē. Tomēr tas izbeidz postošo ratifikācijas procesu, kas bija turpinājies tik ilgu laiku."
Briseles domnīcas Eiropas politikas studiju centrs analītiķis Daniels Gross uzskata, ka līgums paredz daudz labu organizācijas izmaiņu, tomēr 27 valstu bloks tāpēc vien īsā laikā nekļūs par starptautiskās diplomātijas smagsvaru. "Tā nebūs revolūcija. Vismaz pirmajos gados lielais izaicinājums būs nevis risināt lielas krīzes, bet gan panākt, lai mašinērija darbojas, un iedibināt precedentus, kas noderēs vēlāk."
"ES nav supervalsts, kas drosmīgi soļo jaunā rītausmā," pēc abu jauno ES līderu izraudzīšanās sacīja britu Konservatīvās partijas biedrs, bijušais ES ārējo jautājumu komisārs Kriss Patens. Viņš norādīja, ka ASV prezidents Baraks Obama nepiedalījās Berlīnes mūra krišanas 20. gadskārtas svinībās, tā vietā dodoties vizītē uz Āziju. "Vai Eiropa darīs pietiekami, lai liktu viņam mainīt domas, kad šāda izvēle būs nākamreiz? Pastāv bīstamība, ka Eiropa kļūs politiski nesvarīga," viņš sacīja laikrakstam The Irish Times. Domas par to, vai pieticīgu vadītāju izvēle bija prātīgākais risinājums, dalās vēl joprojām, un citi uzskata, ka šāda stila politiķi ES ir izdevīgi ilgtermiņā, jo viņi nevis cīnīsies par ietekmi, bet gan koncentrēsies uz vienotības veidošanu.
Jauni balsošanas principi
Lisabonas līgums paredz mainīt balsošanas sistēmu. Pēc 2014. gada lēmumi tiks pieņemti pēc dubultā vairākuma principa. Tas nozīmē, ka būs nepieciešams 55% ES dalībvalstu atbalsts un 65% ES pilsoņu atbalsts. Laika posmā no 2014. līdz 2017. gadam ikvienai valstij būs tiesības pieprasīt, lai jebkurā balsojumā vēl tiktu piemēroti vecie vienkāršā vairākuma principi.
Līgums arī lielākā skaitā jomu paredz paļauties uz vairākuma balsojumu, atsakoties no vienprātības prasības. Vienprātības princips gan saglabāsies ārējās un aizsardzības politikas, nodokļu jautājumos, kā arī balsojumos par budžetu un ienākumiem.
ES likumu izstrādē teikšana būs arī nacionālo valstu parlamentiem. Tie izskatīs likumu melnrakstus, un, ja trešdaļa parlamentu tos noraidīs, Eiropas Komisijai nāksies veikt izmaiņas.
Likumdošanas iniciatīvas iespējas ir pieejamas arī pilsoņiem – savācot vienu miljonu cilvēku parakstu, viņiem ir iespējas aicināt Eiropas Komisiju izstrādāt likumu viņus interesējošā jomā. Turklāt līgumā ietverts arī punkts, kas paredz ES dalībvalstīm iespēju izstāties no ES. Jāpiebilst, ka arī līdz šim valstīm nav bijis aizliegts no savienības izstāties. Piemēram, 1975. gadā Lielbritānijā notika referendums par izstāšanos no Eiropas Ekonomiskās kopienas, kas bija ES priekštece. 67,2% nobalsojušo atzina par labāku palikt šajā organizācijā. Savukārt 1985. gadā Grenlande kļuva par pirmo teritoriju, kas Eiropas Ekonomisko kopienu pameta.