Kārsavas novads ir viens no attālākajiem Latvijas rajoniem, pie pašas Krievijas robežas. Problēmas tādas pašas kā daudzviet valstī, taču tās nav nospiedušas vietējo garu – te jūt dzīvību un attīstību. Arī latgaliskais novadā ir ļoti spēcīgs – to rāda pat ielu norādes, kā arī pie iestādēm plīvojošie Latgales karogi. Lai gan krievu valodu te dzird it bieži, skolas te ir tikai latviešu valodā.
Kārsava ir sens tirdzniecības centrs, kam cauri iet tranzīta ceļš un dzelzceļš. 295 kilometru attālumā no Rīgas, 42 kilometrus – no Rēzeknes. Līdz 2009. gadam tā ietilpa Ludzas rajonā, bet pēc novadu reformas kopā ar pieciem pagastiem – Salnavas, Mežvidu, Mērdzenes, Malnavas un Goliševas – izveidoja savu pašvaldību. Patlaban novadā kopumā dzīvo 6600, pašā Kārsavā – 2300 iedzīvotāju.
Arī rīdzinieki pērk dzīvokļus
Kā daudzviet citur Latvijā, lielākā problēma ir sarūkošais iedzīvotāju skaits. Daudzi devušies projām – uz lielākām pilsētām un ārzemēm, stāsta novada domes priekšsēdētāja Ināra Silicka. Priecējot tas, ka, lai gan aizbraucošie pārdod dzīvokļus un mājas, ir, kas tās nopērk. Novērojusi, ka nesen interneta reklāmā izliktais miteklis tūlīt atradis jaunu īpašnieku. Šejieni par savām jaunajām mājām izvēlas gan gados vecāki rīdzinieki, gan citu novadu ļaudis – tai skaitā jaunāka un vidēja vecuma. Atgriežas savā dzimtajā pusē arī daļa to, kas aizdevušies projām mācīties vai strādāt. It īpaši – puiši. Tikai problēma, protams, ir atrast darbu, jo bezdarbs te ir ap 12 līdz 14%. Tiesa, mazāks nekā vienā otrā kaimiņu novadā, kur tas pārsniedz 20%. Viena no vietām, kur strādā diezgan daudzi kārsavieši, ir trīs robežas šķērsošanas un muitas punkti.
Trūkst lielākas ražotnes
Būtu jau labi, ja novadā būtu kāda lielāka ražotne, kur varētu strādāt lielāks daudzums vietējo. «Te ir ekonomiski izdevīga vieta – pie pašas Pēterburgas dzelzceļa līnijas. Cauri iet arī tranzīta ceļš. Turam 46 hektārus pašvaldības zemes un to nepārdodam, ja nu gadījumā kāds šeit ieplāno kādu nopietnāku ražotni,» teic I. Silicka. Neesot jau tā, ka neviens nekā neražotu – ir gan dolomīta ieguve Saleniekos, gan kūdras izstrādes firma Goliševā. Tomēr lielākoties te dominē lauksaimniecība – lielākās zemnieku saimniecības ir ar 300 un vairāk hektāriem. Diemžēl tagad zemniekiem nākas atpirkt zemi no ārzemniekiem, kam savulaik tā tika notirgota – it īpaši dāņiem. Starp citu, daļa teritorijas Goliševas pagastā tiks pārdota valstij robežas stiprināšanai – tā te ar Krieviju ir 64 kilometru garumā.
Vēl pie lielākajiem uzņēmumiem var nosaukt Latgales dārzeņu loģistiku, kuras siltumnīcās tiek audzēti tomāti. Šobrīd tiekot domāts arī par tā paplašināšanos un dārzeņu pārstrādi uz vietas (līdz tam to darīja Dagdā). Šī firma ir ietverta Latgales projektā, kas vērsts uz atbalstu uzņēmējdarbībai. «Ar šo projektu gan neiet tik viegli, jo uzņēmēji uz to skatās piesardzīgi, jo bīstas, ka ieguldītā nauda, ap 40 000 eiro, var palikt bez atdeves,» atzīst pašvaldības vadītāja. Tomēr, lai arī soli pa solītim, arī jauni ļaudis sāk veidot savu biznesu, piemēram, zemeņu, arbūzu audzēšanu, piedāvā šūšanas un apģērbu labošanas, sakopšanas pakalpojumus.
Sarūk skolu tīkls
Tāpat kā citos lauku novados, sarūkot iedzīvotāju skaitam, nācies apcirpt skolu tīklu. Patlaban novadā ir trīs pamatskolas un viena vidusskola. Pirms sešiem gadiem tika slēgta viena no Mežvidu skolām (bija Mežvidi I un Mežvidi II) un Vītolu pamatskola, bet vēl pēc gada durvis aizvērusi arī Goliševas jeb Aizgāršas pamatskola ar mazākumtautību programmu, jo tajā palikuši tikai 11 audzēkņu. Patlaban maz skolēnu ir arī Salnavas pamatskolā. Savukārt Mērdzenes skola, kurā kopā ar pirmsskolniekiem ir 100 audzēkņu, ir viena no tām, ko savulaik vēl pagasts, gribot apvienot bērnudārzu un skolu, 2009. gadā uzbūvējis no jauna. «Lielā un grandiozā ēka» nu novadam ir nākusi mantojumā līdz ar pagasta paņemto kredītu. Kārsavas vidusskolā arī, protams, bērnu vairāk nekļūst, taču virs 300 vēl turas, saka I. Silicka. Viņa atzīst, ka pieredze rāda: skola jātur pēc iespējas ilgāk, jo – kamēr tā ir, turas arī vietējā sabiedrība un kultūras dzīve. Bez bērniem palikušās ēkas tā arī paliek tukšas, un gribētāji uz tām nepiesakās. Tā Pudinavas, Mežvidu II, Vītolu, Aizgāršas skolu ēkas joprojām netiek izmantotas. «Lūdzamies uzņēmējiem, lai ņem, solām savu palīdzību, bet neviens negrib. Multifunkcionālie centri? Kādas pasakas! Tautas nami ir teju katrā pagastā, arī bibliotēkas. Vienkārši pārcelt no vienas ēkas otrā? Kāda tam jēga?!» izsaucas novada vadītāja.
Nokrāptā nauda
Vislielākā sāpe pašvaldībai joprojām ir par Krājbankas bankrotā zaudētajiem 760 000 latu (1 081 382 eiro) – līdzekļiem, kas tikuši taupīti infrastruktūras uzlabošanai (piemēram, skolu remontiem). Faktiski Kārsava šajā bankā glabājusi lielāko daļu naudas, jo pilsētā bijusi tās filiāle. Citas bankas nav gribējušas te darboties, atsaukusies vienīgi Krājbanka ar noteikumu, ka vietējie, tai skaitā – vietvara, turēs tās kontos pēc iespējas lielākas summas. «Tikko bija notikusi novadu reforma. Katru santīmu krājām, pat sestdienās par velti strādājām. Un tad – čuš. Paldies valstij, ka vēlīgi atļāva aizņemties Valsts kasē ar procentiem. Es to uzskatīju par pliķi sejā,» skarbi noskalda I. Silicka, piebilstot, ka diemžēl nav arī īpašu cerību, ka jelko varēs atgūt. Banku Kārsavā vairs nav, bet, par laimi, izdevies saglabāt divus bankomātus – Citadeles un Swedbank. Tie gan ir vien naudas izmaksai, bet, ja grib iemaksāt, jābrauc uz Rēzekni.
Uz Abreni – senču zemi
Par klientu centriem runājot, tas gan vēl nav izveidots. Iespējams, ka tie arī esot vajadzīgi (it īpaši tiem, kas ar internetu uz jūs), bet šobrīd pašvaldība vienkārši neesot tam gatava. «Tā ir vairāk tāda tehniska palīdzība, jo uz vietas visas problēmas tāpat nevarēs atrisināt, jo daļa vajadzīgo iestāžu ir citās pilsētās. Patiesībā mēs jau tagad daudzos jautājumos palīdzam, piemēram, tikt galā ar dokumentiem, kas vajadzīgi robežas šķērsošanai,» aprāda novada vadītāja. Šīs atļaujas te vajadzīgas daudziem (šogad izsniegtas 393), jo otrpus robežai ir nošķeltā Abrenes puse, kur daudziem palikusi senču zeme. Arī pati priekšsēdētāja ik pa laikam dodas uz tagadējo Pitalovas rajonu, kur piecus kilometrus aiz Latvijas robežas atdusas viņas vecvecāki. Viena daļa šādu braucienu izmantojot arī kā iespēju iegādāties lētāko degvielu Krievijā. Taču tagad tas vairs nav tik izdevīgi, jo uz kaimiņvalsti drīkst aizbraukt tikai reizi nedēļā – pieliet pilnu tverti, kā arī nopirkt litru degvīna un pāris paciņas cigarešu.