Uzņēmuma KVV Liepājas metalurgs īpašnieku brīdinājums atprasīt no Latvijas uzņēmuma iegādei un uzturēšanai iztērētos 50 miljonus eiro atgādina par iepriekšējiem gadījumiem, kad Latvija šāda veida atlīdzības ir samaksājusi.
Vakardiena beidzās ar ekonomikas ministra Arvila Ašeradena apstiprinājumu, ka valdība patiešām saņēmusi brīdinājumu no investoru pārstāvjiem, ka varot tikt rosināts starpvalstu investoru aizsardzības strīds, un ka tāpēc «mums jābūt piesardzīgiem». No atbildības par savas rīcības sekām juridiski vairāk pasargātais Valsts prezidents Raimonds Vējonis reaģēja daudz asāk. Viņš nosauca investoru rīcību par šantāžu un deva mājienu, ka viņus pašus vajag saukt pie kārtības. «Jautājums ir par investora kvalitāti un to, vai ir pildītas visas prasības,» R. Vējoni citē ziņu aģentūra LETA.
Savstarpējo pretenziju paušana masu saziņas līdzekļos šobrīd ir raksturu stingrības pārbaude. Gan Ekonomikas ministrija ar Privatizācijas aģentūru, kurai nodotas tiesības piedzīt to naudu, ko Latvijas valstij apņēmušies maksāt KVV Liepājas metalurga īpašnieki, gan arī Valsts kanceleja vakar vakarā apliecināja Neatkarīgajai, ka nekādi dokumenti par tiesvedības sākumu kaut vai brīdinājumu formātā līdz šīm iestādēm nav nonākuši.
Līdz šim Latvijai nav labi veicies tāda veida procesos, kāds varbūt briest ap KVV Liepājas metalurgu. Juridiskas nozīmes šādam vēsturiskam atskatam nav, tomēr A. Ašeradena vārdus par piesardzību tie aktualizē.
Pirmo mācību par piesardzību attiecībās ar ārvalstu investoriem deva pietiekami smieklīgā, bet reāli ar trīs četru miljonu eiro zaudējumiem vērtējamā (tā attiecas uz laiku, kad eiro vēl nebija) «sagrieztā kuģa» lieta. Tā sākās 1993. gada aprīlī, kad Rīgas ostā parādījās nezin kas - varbūt kuģis, bet varbūt kuģa vraks, kura parādīšanās oficiālais pamatojums bija tā piemērošana biroju, viesnīcas un tirdzniecības vajadzībām. Tobrīd Rīgā nebija daudz kā tāda, kas tagad ir, un pat nešķita absurdi, ka kuģa izmantošana palīdzēs tikt pie šiem labumiem ātrāk, nekā būvējot ēkas. Tomēr neizdevās ne uz kuģa kaut ko ierīkot, ne pēc tam vairākos tiesu procesos noskaidrot, kāpēc nekas netika ierīkots un kuri par to atbildīgi. Kuģa īpašnieki vainoja Latvijas valsti, Rīgas pašvaldību un ostu, šīs iestādes - kuģa īpašniekus, bet atbilstoši Stokholmas šķīrējtiesas spriedumam piekāpties un 2003. gadā maksāt nācās Latvijai. Naudas zaudējums netraucēja kuģa sakarā minētajām Latvijas amatpersonām turpināt karjeru līdz šai baltai dienai.
Pagājušā gadsimta 90. gadu beigās Latvijai nācās samaksāt pāris miljoniem eiro atbilstošu naudas summu zviedriem, kuri bija pamanījušies šeit ierīkot koģenerācijas staciju pēc Latvijas valdības solījuma pirkt no tās elektrību par absurdi augstu cenu, ko Latvija pēc tam negribēja maksāt. Arī šis un vēl nākamie tiesu procesi risinājās Stokholmā. 2003. gadā Latvija samaksāja desmit miljonus eiro Latvijas gāzei, kuras ārzemju īpašnieki pierādīja, ka Latvija neļauj viņu uzņēmumam gūt «saprātīgu peļņu». Ap to pašu laiku Latvija laikam gan nobijās un pat nesāka tiesāties ar Lattelecom īpašniekiem par to, kura puse kuru vairāk apšmaukusi uzņēmuma privatizācijas līguma izpildes gaitā. Prasītāja pusē Stokholmā Latvija bija Bankas Baltija likvidatora prasībā pret bankas auditoru par nespēju savlaicīgi pamanīt bankas mahinācijas, taču auditors pāradresēja pretenzijas uz Latvijas valsti.
«Sagrieztā kuģa» rēgam Latvijā, šķiet, iepaticies. Vairākas reizes tas tika piesaukts saistībā ar Ķemeru sanatoriju, kuras atjaunošanas solījumu nepildīšanu ar Latvijas valsts liktiem šķēršļiem mēģināja izskaidrot Itālijā reģistrējušies arābi. Nepatikšanas Latvijā piedzīvoja Lietuvas mazumtirdzniecības uzņēmums Palink, par ko Latvijai nācās taisnoties ne tiesā, bet Eiropas Savienības instancēs.