Lai avīzes “Kurzemes Vārds” 1919. gada 3. oktobrī nodrukātais apsveikums jaundibinātajai Latvijas Universitātei atgādina, ka augstskolu Latvijas valsts nodibināja kara laikā: “Lai pulcējas ap to kā droši sargi mūsu jaunekļi stiprām bruņām un asiem šķēpiem varenajās rokās uz cīņu pret tumsības varu, kas kā baigi draudoši ķēmi vēl spiežas ap Gaismas kalnu, kurā lepni pacēlusies mūsu jaunā Burtnieku pils.”
Vakar “Neatkarīgā” pārlūkoja apsveikumus un novēlējumus, ar kādiem Latvijas Tautas padomes un valdības vadītāji bija ieradušies uz pirmās Latvijas augstskolas dibināšanas pasākumu. Apstājāmies pie tā, ka jaundibinātā augstskola lika pretī savus zinību vīrus, kuri bija atgriezušies Latvijā ar ārzemēs sakrātu intelektuālo kapitālu. Iepazināmies ar Kārli Balodi, kuram augstskolas atklāšanas dienā bija uzticēts nolasīt pašu pirmo lekciju atklāšanas pasākuma viesiem. Tagad laiks ielūkoties gan lekcijas saturā, gan reakcijā uz to, gan vairāk nekā simts gados, kuros notikušās pārgrozības paver jaunu skatpunktu toreizējo intelektuālo pūliņu novērtēšanai. Un tad jāatgādina, ka dažas dienas pēc augstskolas atvēršanas tā izrādījās praktiski uz frontes līnijas.
K. Baloža konkrētā priekšlasījuma liktenis māca uztvert pasauli elastīgāk, nekā to ļauj zinātniskās formulas. Dažkārt pareizāk par datu vākšanu un apstrādi orientē veselais saprāts, kura pārstāvis akadēmiskajā pasākumā bijis “Brīvās Zemes” korespondents. Viņa atspoguļojumā “profesora K. Baloža priekšnesumu traucē tas, ka runātājs slims. Viņš izrēķinājis, ka katram iznāk virs zemes lodes 5 un kādas desmitdaļas hektāra derīgas zemes. Viņa skaitļošanas mākslu es klausījos ar lielu uzmanību. Bet viņa slēdzienus - Kungs, piedod man manu neticību: es šiem slēdzieniem ar savu vienkāršo mirstīga cilvēka prātu gan nevarēju sekot!”
K. Baloža lekcijas pilno tekstu iespējams izlasīt “Jaunākajās Ziņās” divās daļās 29. un 30. septembrī un “Latvijas Sarga” 30. septembra numurā. Priekšlasījuma pilnais nosaukums “Mūžīgā miera ideja un pasaules sauszemes izdalīšana tautu starpā”. Par “mūžīgā miera” piedāvājuma jēgu 2024. gada notikumu kontekstā “Neatkarīgā” ir rakstījusi šopavasar, atzīmējot šī formulējuma autora Imanuela Kanta (1724-1804) trīssimto dzimšanas dienu 22. aprīlī. Tajā skaitā dota norāde uz I. Kanta 1795. gada raksta “Mūžīgu mieru” 2005. gada izdevumu latviešu valodā.
I. Kanta sacerējumu bija ierosinājis kaut kāds miera līgumiņš, kurā deklarētais miers uz mūžīgiem laikiem izčibēja dažu gadu laikā tāpat, tāpat kā visu pārējo līdz šim zināmo miera līgumu uzliktās saistības. K. Baloža pašizvēlētais uzdevums bija norādīt uz kaut ko tādu, kas pamatotu Latvijas Republikas pastāvēšanu tik ilgu laiku, kāds cilvēka ierobežotajā prātā saplūst ar mūžību. “Bet lai miera uzturēšanas - mūžīga miera idejai būtu ciets pamats, jānāk vēl klāt jaunai idejai - pasaules taisnīgas sadalīšanas idejai tautu starpā.” Ko atzīt par taisnīgu? - “Šī mēraukla var būt tikai katras tautas piederīgo skaits un tā daļa no lauksaimniecībai noderīgās zemes pasaulē. (..) Šāda izdalīšana - īsti demokrātisks princips.”
K. Baloža sagādātie skaitļi tādi, vajag 56 miljonus kvadrātkilometru lauksaimniecības zemju sadalīt starp 1,7 miljardiem cilvēku. Tad “katrs latvietis varēs būt priecīgs un laimīgs, ka tas tapis pats sava likteņa noteicējs”. Tagad gan komfortablāk sacīt, ka tie nebijām mēs - sava likteņa noteicēji, kas izlēma neradīt bērnus un sarukt pret pasaules iedzīvotāju skaitu tā, ka pēc K. Baloža formulas latviešiem paliktu pāri labi ja 1/5 daļa no Latvijas. Jo šāda sarūmēšanās būtu (būs?) “īsti demokrātisks princips” atbilstoši pasaules iedzīvotāju vairākuma gribai. Labāk sacīsim, ka par latviešu skaita sarukumu pret pasaules iedzīvotāju kopskaitu vainīgs Otrais pasaules karš un gan šādi, gan tādi okupanti. K. Baloža pieteiktā problēma Latvijai ir aktuāla savā spoguļattēlā.
Partijiskā avīze “Sociāldemokrāts” 29. septembrī lika ziņu par augstskolas dibināšanas svinībām savā 1. lpp., jo “plašas tautas masas un strādniecība nebūt nevar vienaldzīgi nolūkoties uz augstākās izglītības lietām. Ja arī ļoti maza daļa strādnieku dēlu un meitu var mūsu apstākļos nokļūt līdz augstskolai, tad tomēr tie spēki, kurus augstskola izlaiž pienācīgi sagatavotus dzīvē, var nest neatsveramu labumu visai tautai." Tiktāl viss būtu labi, bet “vienā lietā mums tomēr ir kas principiāls iebilstams Augstskolas fakultāšu organizēšanas lietā; proti, mums jāizsakās diezgan noteikti pret teoloģiskas fakultātes nodibināšanu. Ticība, reliģija un tā, ar atļauju teikt “zinātne", kura grib šo ticību kopt - nav valsts lieta.”
K. Baloža lekciju “Sociāldemokrāts” neuzskatīja par pieminēšanas vērtu atšķirībā no paša K. Baloža, ar kuru sociāldemokrātiem un viņu preses izdevumam bija dvēseļu saskaņa. 1. oktobrī “Sociāldemokrāts” 3. lpp. plaši atreferēja viņa lekciju ciklu bez norādēm, kādai publikai tās lasītas. Galvenais, ka “katrā ziņā jāieved valsts monopoli. Tagad eksistē tikai linu monopols, bet šis ienākumu avots kā tāds var pastāvēt ilgākais pāris gadus. Monopols jāieved uz tabaku, cukuru, sāli, petroleju, kafiju. Var ieviest monopolu arī uz degvīnu, tikai tad jānoteic degvīna daudzums uz kartiņām. Monopolu sistēmai piemīt vēl tā izdevība, ka monopolu bodītēs var ielikt kara invalīdus par pārdevējiem.” Tāda, lūk, apsēstība ar materiālo un finansiālo labumu taisnīgu pārdalīšanu, kas K. Baloža akadēmiskajā lekcijā aizsniedzās ja ne līdz kosmiskam, tad vismaz līdz planetāram mērogam.
Caurmēra sociāldemokrāti bija sīkmanīgāki un koncentrējās uz tiesībām lemt par to, kam piešķirt tiesības būt sāls pārdevējam jeb izdalītājam noteiktā teritorijā, valsts noteiktā daudzumā par valsts noteiktu cenu. Ceļu uz šādu lēmēju vietām pavēra deputātu skaits Saeimā. Cīņā par varu sociāldemokrātu vadoņi un K. Balodis izrādījās konkurenti.
Divu iemeslu dēļ īpaša sadaļa pārskatā par Latvijas Universitātes dibināšanas pasākuma sākotnējo rezonansi jāvelta Liepājā izdotās avīzes “Kurzemes Vārds” publikācijām.
Pirmais iemesls tāds, ka “Kurzemes Vārda” pirmā ziņa par augstskolas dibināšanu tika sniegta ar pravietiskiem vārdiem “Pirmās Latvijas universitātes atklāšana Rīgā”. Šie vārdi neatbilda tam, ko pirms pāris dienām Rīgā bija runājuši par augstskolas atklāšanu, bet toties atbilst faktiskajai situācijai ar Latvijas Universitāti. Dažus gadus pēc savas dibināšanas augstskola oficiāli noformēja universitātes nosaukumu un ir skaitāma par pirmo universitāti, kuras apzīmējumu tagad Latvijā tiražējušas Tehniskā universitāte , Stradiņa universitāte, Biozinātņu universitāte un varbūt vēl kāds mazāk zināms interesents lietot šo cēlo vārdu.
Otrais iemesls ir Liepājas novietojums aiz līnijas, kas 1919. gada septembra beigās šķīra Latvijas Republikas valdības kontrolē esošo valsts teritoriju no apvidiem, kuros faktiskā vara piederēja Rietumu Brīvprātīgo armijai, kas vairāk pazīstama pēc sava nominālā komandiera Pāvela Bermonta-Avalova uzvārda. Tātad - no bermontiešiem. Tobrīd šo robežu vēl nevarēja saukt par frontes līniju, bet tik un tā Liepājā bija grūti uztvert to, ko īsti Rīgā runājuši. Tāpēc augstskola tika pieteikta ar vārdu, kura izmantošana augstskolas apzīmēšanai tiešām bija apspriesta, bet noraidīta jeb, kā vēlāk noskaidrojās, atlikta. Kad līdz Liepājai nonāca vairāk ziņu par Rīgas pasākumu, tas tika atreferēts ļoti īpatnējā manierē.
Lūk, ko “Kurzemes Vārds” rakstīja 3. oktobra numura 1. lpp. zem virsraksta “Burtnieku pils ceļas” ar pārnesumu uz 2. lpp.: “Kā skaļš gaviļu sauciens noskan pār Latvijas kalniem, mežiem un lejām spēcīgā varenā vilnī, no kura nodreb ikviena latvieša krūts. Lūk, tur Zilajā kalnā atkal deg uguns, kas sauc un aicina ap sevi tautas uzticamos dēlus un meitas. Uz cīņu, uz karstu kauju! Glābt tēviju no naidnieka melnās varas!
Un karsta lai ir šī gara cīņa, uz kuru Latvijas dēlus aicina mūsu jaunā Burtnieku pils... Lai pulcējas ap to kā droši sargi mūsu jaunekļi stiprām bruņām un asiem šķēpiem varenajās rokās uz cīņu pret tumsības varu, kas kā baigi draudoši ķēmi vēl spiežas ap Gaismas kalnu, kurā lepni pacēlusies mūsu jaunā Burtnieku pils... Uz cīņu ar tumsību, ar tumsības melno varu!”
Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka publikācijas autors un redakcija sakrāvuši pārāk daudz retorisko figūru (daudzpunktes šajā citātā neuzrāda īsinājumus, bet vēl vienu oriģināltekstā lietotu paņēmienu ekspresijas celšanai), kas aizsedz konkrētā notikuma saturu, taču šāds vērtējums jāmaina publikācijas vēsturiskā jeb situatīvā konteksta dēļ. 1. oktobrī, kad augstskolas atklāšanas svinību dekori bija tik tikko novākti un mācības skaitījās sākušās, “Kurzemes Vārds” jau drukāja Grobiņas apriņķa priekšnieka pavēli: “Izsludinu Liepājā un Grobiņas apriņķī vīriešu kārtas iedzīvotāju mobilizāciju.”
Pāris nedēļas vēlāk karš Bermonta izskatā nonāca līdz Rīgai. Nupat kā mācīties sākušie studenti ķērās pie ieročiem un Latvijas Republiku nosargāja. Bet - nosargāja uz divdesmit gadiem. Tad Otrais pasaules karš ar tādu Latvijas Universitātes mācībspēku un studentu iznīdēšanu vai vismaz izmētāšanu pa pasauli, ka grūti prasīt no Latvijas Universitātes vairāk, nekā tā militāras un politiskas, demogrāfiskas un ideoloģiskas burzīšanas apstākļos sasniegusi. Tomēr šodien stāsts nav tikai par to, kas kādreiz bijis. Savu 105 gadu jubileju svin strādājoša mācību un zinātnes iestāde, kam 1919. gadā saņemtie novēlējumi joprojām ir spēkā.
