KULTŪRA: Rucavas dvēseles un pavarda vieta

SAVS TAUTASTĒRPS. Tradīciju centra vadītājai Sandrai Aigarei mugurā īsts rucavnieku tērps, taču vēl padomā ir uzdarināt senāko tā variantu © F64

Rucavā etnogrāfiskā māja Zvanītāji ir arī novada tradīciju centrs, kurā notiek gan gadskārtu svētki, gan nometnes lieliem un maziem, gan vakarēšanas ar rokdarbiem un gardu paēdienu gatavošanu. Tā ir vieta, kur pulcējas arī dižās Rucavas sievas, kuras prot gan tautastērpu darināt, gan dziesmas vīt, gan visādas prasmes citiem ierādīt.

Nams, kas celts 19. gadsimtā, ir saglabājis savu sākotnējo veidolu - ar masīviem griestu baļķiem, netapsētām sienām, nekrāsotu koka grīdu, riktīgu ķēķi. Savulaik māja dēvēta par Jauriem (zviedru karavīram, kas te ieklīdis kara laikā un uzbūvējis māju, bijis vārds Jaur), taču ar laiku ieguvusi Zvanītāju nosaukumu, jo daudzi šīs ēkas īpašnieki bijuši saistīti ar baznīcu. Kādu laiku tā bija neapdzīvota, un tad mājas īpašniece ierunājusies, ka te varētu ierīkot muzeju. Tā 1999. gadā - tieši uz Pasaules rucavnieku saietu - tika ierīkota senlietu krātuve, kā nākas: ar visām mēbelēm, sadzīves priekšmetiem un tautiskajiem tērpiem, cimdiem, zeķēm un citiem košiem rokdarbiem. Nu rucavnieki varēja ar savu mantojumu padižoties ciemiņu acīs, it īpaši to, kas no svešām zemēm atbrauca uz šejieni, par muzeja tapšanu stāsta centra vadītāja Sandra Aigare, kuras dzimtā puse ir Smiltene, taču Rucavā nu ir iedzīvojusies un kļuvusi par galveno «garaini», kas veicina vārīšanos.

Patīk gan savējiem, gan ārpusniekiem

Otrs uzrāviens bijis 2001. gadā, kad vairāki simti tuvīnu un tālīnu ļaužu sabraukuši uz 3x3 nometni. Tad radusies doma namu padarīt ne tikai par statisku krātuvi, kur redzams, kas vērtīgs bijis, bet par dzīvu vietu. «Tā lai tradīcijas tiktu turētas dzīvas, lai tas paceltu latviskumu, lai cilvēki piedalītos, darbotos, radītu,» uzsver S. Aigare. It kā alus muciņai spunde būtu parauta - tobrīd Rucavas pagastā izveidota gan danču kapela Paurupīte (Rucavas senais nosaukums bija Paurupe), gan tradīciju centrs ar piecām sešām sievām, no kurām Sandra bijusi visjaunākā un joprojām tāda esot. Radusies iespēja centram ienāk šajā mājā, un, lai iegūtu finansējumu pasākumiem, par nelielām naudiņām taisījuši projektiņus. Tie ļāvuši arī palēnām sev tautastērpus sadarināt. «Ar domu - protam taču dziedāt un visādus darbus darīt, taču esam plikas - mums nav savu tautastērpu. Bijām parēķinājušas, ka tas izmaksā krietnu summu - ap pāris tūkstošu latu. Kas mums šādu naudu dos? Neviens, jo neesam taču kultūras nama kolektīvs. Tad nu nolēmām - varam taču sapirkt materiālus un darināt pašas,» teic centra vadītāja. Lai pasākums būtu ar lielāku atdevi, rīkojušas vasaras skoliņas. Saaicinājušas vietējos bērnus, un tie gan kamolīšus tinuši, gan lupatas grīdceliņiem griezuši. Ik gadu šajās vasaras skoliņās sanākot savi 20 cilvēki.

Vēl nākamais vilnis nācis, kad savulaik te taisīta filma. Kā tagad S. Aigare atceras folkloristes Janīnas Kursītes teikto: «Nu ir tas tā labi, ka sēžam ap galdu, mielojamies ar kartupeļiem un balto sviestu un jūs te dziedat. Domāju - kas tāds varētu interesēt ne tikai Latvijas ļaudis, bet arī ārpusniekus, tāpēc padomājiet par kultūras programmu izveidi.» Tā sākuši sevi rādīt uz āru, un atsaucība bijusi milzīga. Bet ar laiku klubiņu piemeklējusi tāda kā krīze, jo no nepārtrauktās darbošanās sievas jutās pagurušas un Sandrai atklāti pateikušas, ka vairāk nespējot turēt tādu ritmu: teju ik dienu jāuzņem ciemiņi, jātaisa ēst, jāmazgā trauki, jātīra telpas. Un tad, kad šķita, ka centrs sevi jau izsmēlis, aizsākusies brīnišķīgā Rucavas sievu kustība, un tās dzimšanas datums ir 11. 11. 2011. Tā centram bijusi īsta spēka deva, jo nu to papildināja ap 30 sievu pulciņš, bet citkārt sanākot vai 50. Ievēlējušas arī viedo sievu deviņnieku. Galvenais mērķis katrai dalībniecei bijis - pagatavot savu tautastērpu, iemācīties jaunas prasmes un iemaņas. Tad arī radusies doma veidot grāmatiņas par dažādām centra darbībām. Pirmā tapusi par to, kā Rucavas sievas darina tautastērpu.

Liela bagātība

S. Aigare uzsver - visu, ko darot, sākot ar rūpīgu izpēti. «Es teiktu, ka Rucava ir viens no visbagātākajiem etnogrāfiskajiem novadiem. Par to liecina arī Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krātuve, kurā ir ap 500-600 rucavnieku tautastērpu vienību, ieskaitot ar prievītēm un citiem smalkumiem - pat 700-800. Tērps ir bagāts tieši ar villainēm - gan balto, gan rūtaino jeb mārģeni, kam pa virsu nāk vēl linu villaine. Populārākais un jaunākais variants ir tieši tas, kas man mugurā. Taču taps arī senais tērps. Radi mani nosponsorēja, nu tikai darināšanas vaina,» ar aizrautību stāsta S. Aigare. Te uz vietas no visas šīs bagātības gan maz kas ir saglabājies. Lindraku un vestes nav - tie ir Liepājas vai Rīgas, vai arī Sanktpēterburgas muzejos - katrā vairāki desmiti villaiņu vai vismaz maliņu. Tad nu, projektu īstenojot, aizbraukušas uz muzejiem, sabildējušas, ielikušas datorā. Sievas izvēlējušās katra sev tīkamākos rakstus. Sākotnēji bija domāts atbalstīt desmit villaiņu darināšanu, bet pieteikušās 18.

Papildu stimuls bijis arī tas, ka nav trūcis pasākumu, kur tērpus uzvilkt. Piemēram, Jāņos, ko tagad svin Papes Vītoliņos. 2003. gadā svinējuši Ģībiešu mājās, kur saimes istabā vien var satilpt ap 100 cilvēku. «Pirmajā reizē ieliku sludinājumu, aicinot, lai brauc uz šejieni svinēt kopā vasaras saulgriežus ar apdziedāšanos. Un kas notiek? Atbrauc krievu kopienas ļaudis no Liepājas skaistos sarafānos, ar ermoņikām un častuškām. Jo krieviem tieši tā ir apdziedāšanās. Viss tiešām ļoti pārdomāti un gaumīgi, taču, kad sākās Līgo nakts rituāli, viņi saprata, ka tas īsti neder, un ātri pielāgojās gan mūsu ritmam, gan dziesmām. To visu bildē fotogrāfs no Hamburgas. Un kas tad tas? Tautastērpi ir tikai folkloras kopai Laivas, kas vadīja pasākumu. Bet pašiem rucavniekiem nekā nav,» ar smaidu atminas centra vadītāja. Nu tas esot mainījies - arvien vairāk pašu ļaudīm un ciemiņiem ir tautastērpi. Pasākumus rīkojot, vai ir nauda vai tās nav. Kad ir, taisot festivālus, kurā sabrauc folkloras kopas un amatnieki. Kad nav, savācoties Papē, dziedot savas Rucavas dziesmas. Vai arī pie pašas Sandras mājās mācās maizi cept. «Tā kā esmu mājražotāja - maizes cepēja, man mājās mīkla ir dažādās gatavības stadijās. Tā nu sievas varēja redzēt pašu acīm visu procesu, kā arī izcept no mīklas visu, kas vien iespējams: ir lielo un mazo pīli, ir plades. Rucavā nav sklandraušu, bet no sakasnīša taisa latviskas picas,saberot virsū visu, kas ir pa rokai. Sāļās - ar gaļas gabaliņiem, saldās - ar krējumu un cukuru vai rīvētus burkānus ar krējumu un cukuru,» smeķīgi stāsta S. Aigare. Citkārt atkal uztaisījušas īstas cūku bēres. Nopirkušas ruksi un izgājušas cauri visam apstrādes procesam - ar visu aknu cepšanu, asins penkokiem, ruletēm, desām, žāvētu gaļu. Tas tad atkal piefiksēts kārtējā grāmatiņā.

Lieli un mazi projekti

Pa šiem gadiem naudas izteiksmē piesaistīts ap 70 000 eiro. Ap 20 000 eiro aizgājis nama remontam 2011. gadā. Tas tad arī bijis pēdējais brīdis, kad to darīt, jo citādi ēka būtu sabrukusi. Skaidrs bijis, ka neviens cits to nedarīs, būs vien nomniekiem jāsaspļauj saujās un jārīkojas. Tā nu ar Eiropas Savienības fondu Leader atbalstu ēka ieguvusi jaunu veidolu: tika apsista ar koka dēlīšiem, uzlikts šindeļu jumts, nomainīti visi logi, saglabājot sešrūšu stiklojumu, izremontētas arī telpas. Par otra projekta naudu atjaunota virtuve atbilstoši visām Pārtikas un veterinārā dienesta prasībām - lai varētu nodarboties ar ēdināšanas lietām. Jā, un kur tad vēl maizes krāsns! It kā jau pašos pirmsākumos tā ārēji tikusi savesta kārtībā, taču izmantojama nebija. Tagad tur varot gan baltmaizi, gan plades, gan pīrāgus uzcept.

Tikko Sandra esot aizvedusi pieteikt uz ES fondiem Leader kārtējo projektu. Ir iecere blakus Zvanītājiem uzcelt kultūizglītības centru Skūna. Jā, tas rucavnieku mēlē nozīmē šķūnis. Kāpēc to vajag? Nu re - pašreizējā māja ir laba nelielam cilvēku pulkam, bet, līdzko sanāk lielāks bariņš, tā ir krietni par šauru. «Vienugad vasaras skoliņas gāja astoņas nedēļas. Tad vecās sievas arī sāka sūroties, ka kļūst par grūtu. Bija doma no tā visa atteikties. Bet tad tagadējās domes priekšsēdētājas dēls Dzintars Šusts uzrakstīja projektu, kurā uzsvēra, cik svarīgi visiem ir šīs skolas. Tā mēs sapurinājāmies, jo nu mums pievienojās arī Dzintars ar jauniešiem - spēlēja, amatus apguva. 2010. gadā te ieradās vai 70 ģitāristu. Nakšņoja teltīs, ēdināšanai tika uzslieta lielā telts. Nu tādās reizēs vajadzētu kādu lielāku stacionāru ēku, kur apakšā rīkot pasākumus, bet augšstāvā būtu vietas nakšņošanai,» saka S. Aigare. Ja viss veiksies, kā nākas, un projekts aizies, ēka būšot gatava augustā. Esot jau brīžam tā, ka domājot - kāpēc viņai to visu vajag?! Tajā pašā laikā ir milzīgs gandarījums. Gan par to, ka māja ir saglābta un tā dzīvo, gan par to, ka tā vajadzīga gan vietējiem, gan tūristiem. Re, atbrauc no Holandes sievas, kas grib redzēt rucavnieku adījumus, vai arī japāņi, kuri grib skatīt veselu programmu - rokdarbus, dančus un visu ko citu.



Svarīgākais